Meitene gribēja atrast kādu pilsētu, kur atpūsties, un virzienu, kur doties tālāk.
Saule patīkami sildīja un mirdzēja Santanas matos un Bultas krēpēs. Pūta pavisam viegls, vēss vējiņš. Apkārt valdīja klusums. Bija dzirdama vienīgi Bultas pakavu šņirkstoņa smiltīs, kukaiņu čirkstēšana, putnu balsis, zāles un lapu čaboņa. Gaisā vēdīja lauku smarža.
Santana pievēra acis un pasmaidīja. Viss bija tik skaists un mierpilns! Meitene nespēja dusmoties. Viņa stingri apņēmās aizmirst Artāku, bet pagaidām varēja mazliet pasapņot…
Santana iztēlojās, kā viss varētu būt. Ja viņa tomēr paliktu kopā ar Artāku, sākumā gan viņas tēva, gan brāļa, gan citu paziņu viedoklis būtu noraidošs. Un Timo… Meitene sarāvās. Ko gan darītu Timo? Vai viņš spētu pieņemt, ka viņa labākā draudzene draudzējas ar bruņinieku ar Portesas bruņinieku? Pret tiem viņš bija nikni cīnījies. Viss bija daudz sarežģītāk, nekā likās.
Meitene nopūtās. Kāpēc gan portesieši un šēlieši dzīvo tik naidīgi? Kāpēc vispār jākaro, kāpēc visi nevar dzīvot mierā un saticībā, nepakļaujoties muļķīgiem likumiem un sabiedrības normām?
Santana dusmīgi noņurdēja.
- Labi, viss, jābeidz!
Tas viss jāaizmirst. Tāda bija apņemšanās.
- Hei, vai tā ir Santana?
Meiteni no pārdomām iztraucēja kāda dzirdēta balss. Pārbīlī viņa pieķērās pie pavadas, lai nenokristu no Bultas.
- Piedod, ka sabiedēju!
Brūngani ruda zirga mugurā tuvojās puisis ar rūsganiem, spurainiem matiem, vasarraibumiem un mirdzošām, zaļām acīm.
- Kenet? viņa neticīgi izdvesa.
- Jā, tā gan, Kenets pasmaidīja.
Santana mulsi sarauca uzacis. Viņa atcerējās Kenetu ballē un mazliet nepatīkamo situāciju, kad viņš aicināja meiteni dejot. Bet pēc tam, gluži kā tāds princis, bija ieradies Artāks un viss mainījās… Santana sapurināja galvu.
- Klau, piedod to atgadījumu, Kenets ierunājās un, jūtoties neērti, novērsās. Es laikam biju mazliet… piedzēries.
- Mjā, tā bija, nomurmināja Santana. Nekas, neuztraucies.
- Paldies! Parasti es tāds neesmu.
Santana nezināja, ko teikt. Viņa gribēja doties tālāk. Taču likās, ka arī Kenetam jādodas tajā pašā virzienā, un cita ceļa jau šeit nebija.
- Kurp tu jāj? Kenets vaicāja.
Santana nopūtās. Viņa šī puiša klātbūtnē nejutās tik droši, lai stāstītu savus plānus.
- Es nezinu, meitene godīgi atbildēja.
- Ak tā! iesmējās Kenets. Vai tad tik jaunai un skaistai meitenei nav bīstami vienai klaiņot pa pasauli?
Santana saminstinājās. Meitene nebija pieradusi pie tādiem komplimentiem. Gan jau es tikšu galā.
Bridi valdīja klusums. Bulta sāka nemierīgi mīņāties. Abi jātnieki paraustīja pavadu, lai zirgi sāktu soļot.
- Uz kurieni tu pats dodies? Santana jautāja.
- Uz mājām, atbildēja Kenets.
- Kur tu dzīvo, ja drīkst vaicāt?
Pēkšņi Santanai prātā ienāca nepatīkama doma. Ja nu… ja nu arī Kenets ir bruņinieks vai portesietis, vai varbūt gan viens, gan otrs?
- Tepat tuvumā, sacīja Kenets, un Santana atviegloti nopūtās. Līdz Portesai vēl bija tālu. Es dzīvoju nelielā pilsētā. Tanīsā. Manam tētim pieder krodziņš, kur es arī strādāju.
- Skaidrs, teica Santana. Tātad arī bruņinieks viņš nebija.
- No kurienes tu pati esi?
- No Romo ciema.
- Ahā, Kenets pamāja ar galvu. Tur ir skaisti.
- Ir gan, piekrita Santana.
Meitene gribēja ceļot viena, nevis kopā ar vēl kādu, it īpaši ar Kenetu. Tomēr… varbūt pat labi, ka viņš ir te. Arī garlaicīgi un vientulīgi vairs nav. Un, pats galvenais, viņai beidzot izdevās novērst domas no Artaka.
- Vai drīkst doties tev līdzi uz Tanīsu? Santana vaicāja.
Keneta sejā parādījās prieks.
- Protams! viņš iesaucās. Citādi jau šķita, ka tev nepatīk mana klātbūtne.
Viņi abi paskubināja zirgus un tālāk devās rikšos.
* * *
Līdz vakaram Santana un Kenets sasniedza Tanīsas mājas. Pilsēta bija maza un vienkārša: mājas bija nelielas. Šaurās, bruģētās ieliņās spēlējās bērni un skraidīja kaķi, suņi un žurkas. Pa platākajām ielām pakavus klabināja zirgi un ripoja rati.
- Šeit nav nekā īpaši skaista, mazliet vainīgi nomurmināja Kenets.
- Tas nekas, iebilda Santana. Man te patīk.
Tā tiešām bija. Santanai patika viss, ko viņa redzēja kopš Romo pamešanas, jo katra pļava, katrs ceļš un lauks bija kaut kas pilnīgi jauns un nepazīstams. Turklāt Tanīsa bija interesanta. Pilsēta, par spīti vienkāršībai un nabadzībai, bija skaista. Bet, pats galvenais, šī bija pirmā pilsēta, kur Santana jebkad nokļuvusi. Galu galā viņa nekad nebija atradusies ārpus Saullēktu ielejas, un tur vienīgā apdzīvotā vieta bija viņas Romo ciems.
- Ir jau vēls. Vajadzētu pa nakti palikt tepat, Kenets teica.
Santana šaubījās, lai gan saprata, ka puisim taisnība. Tuvojās nakts, un meitenei jau nāca miegs. Arī Bultai vajadzēja nelielu atpūtu.
- Kur tu naktī neizgulējusies, neatpūtusies taisies doties? uzstāja Kenets.
- Bet kur lai es palieku? pavisam klusi pajautāja Santana.
- Pie manis, Kenets atbildēja un nedroši uzlūkoja meiteni, kura mulsi nodūra skatienu.
- Ā! Santana pasmaidīja. Paldies.
- Neļaušu jau tev gulēt uz ielas, nomurmināja Kenets.
Keneta māja atradās blakus nelielam krodziņam, kas
piederēja viņa tēvam. Viņi aizveda zirgus uz stalli, kur Bulta pateicīgi ķērās klāt auzām. Viņus sagaidīja Keneta mamma, un viņi trijatā pavakariņoja. Pēc tam Santanai tika ierādīta istaba bēniņos. Meitene pateicās, nolika savas mantas, nomazgājās un apgūlās mīkstajā gultā. Bija lieliski tā atpūsties! Viņa patiešām jutās nogurusi, lai gan ceļojums bija tikai sācies.
- Viss ir labi? Istabā ienāca Kenets.
Meitene sarāvās. Viņa izbīlī sagrāba plāno segu un pierāva to sev klāt, jo bija uzvilkusi naktskreklu.
- Piedod! Kenets samulsa. Vajadzēja pieklauvēt.
- Nekas, nekas, nomurmināja Santana. Viss ir ļoti labi.
- Man prieks, Kenets pasmaidīja. Arlabunakti!
- Jā. Arlabunakti. Un paldies, atteica Santana.
Kenets izgāja no istabas, bet meitene apgūlās un ātri
aizmiga.
No rīta pēc brokastīm Santana mazliet aprunājās ar Keneta vecākiem un noskaidroja, ka nākamā tuvākā pilsēta ir Gorota. Šis nosaukums meitenei bija pazīstams no turienes nāca Hekae un Hirke. Patiesībā arī Santanas mamma Krise bija dzimusi un uzaugusi Gorotā. Meitene nolēma doties tur.
Santana pateicās par uzņemšanu, naktsmājām un ēdienu, atvadījās un gāja uz stalli, kur meiteni gaidīja Kenets.
- Vai dosies tālāk? puisis vaicāja ar manāmu vilšanos balsī.
Santana pamāja ar galvu. Vēlreiz paldies.
- Tas nav nekas īpašs, nomurmināja Kenets.
Santana sakārtoja savas somas un kāpa Bultai mugurā.
- Nu tad… paliec sveiks! viņa uzsauca Kenetam.
- Lai tev veicas! Cerams, kādreiz atkal tiksimies.
- Varbūt, šauboties nomurmināja Santana, jau izjājusi no staļļa.
Viņa iegriezās Tanīsas ieliņās.
Līdz pēcpusdienai Santana jāja cauri laukiem un maziem ciemiem, tad apstājās, lai paēstu un atpūstos, un atkal ceļoja tālāk. Vakarpusē viņa sasniedza kādu pilsētu un saprata, ka tā ir Gorota. Tā drīzāk atgādināja ciemu mājas bija patālu cita no citas, šur tur bija redzami lauki un dārzi. Ielu bija ļoti maz, un tās klāja smiltis.