- Tūlīt varēsi atpūsties, Bulta, nočukstēja Santana, jo zirgs spēra lēnus, negribīgus soļus. Tas nebija radis pie tik garām izjādēm.
Meitene apstājās pie kāda kroga un nosprieda, ka tur varētu brīdi pasēdēt un atpūsties. Santana atstāja Bultu nojumē pie dažiem citiem zirgiem un iegāja krogā, no kura plūda skaļas balsis. Viņa pasūtīja siltu ēdienu un apsēdās pie galdiņa.
Blakus daži vīri sāka skaļi aprunāt Portesas bruņiniekus, un Santana novaidējās, jo atkal atminējās Artāku.
Vīri sprieda par Kristāla upi, un Santana sāka uztraukties par to, kā klājas Ketanam un Timo.
Viņai jādodas uz Kristāla upi. Iecere bija neprātīga, taču tas bija jādara. Viņai jāsatiek Timo un Ketans. Ja vajadzēs, viņa cīnīsies pret portesiešiem un kopā ar pārējiem sargās savas valsts dārgumu. Viņa cīnīsies pret tādiem kā Artāks…
Santana gurdi nopūtās.
- Labrīt, skaistulīti viņa izdzirdēja zemu, rūcošu balsi un pārbīlī iespiedzās.
Pretī bija apsēdies kāds vīrs ar melnu bārdu un spurainiem matiem.
- Ejiet prom! Viņa centās piecelties, bet viņai sareiba galva, un viņa atkrita atpakaļ krēslā.
- Ei, uzmanīgi! Neuztraucies. Es pāri nedarīšu. Esmu šī kroga saimnieks, nebīsties. Vīrs smaidīja un pasniedza viņai krūzi ar dzērienu. Tas palīdzēs. Mans vārds ir Blērs.
- Santana. Meitene atvirzījās no krodzinieka un šauboties apskatīja krūzi.
Tad viņa saprata, ka jāmēģina tikt vaļā no galvassāpēm un reiboņa; dzēriens bija patīkami atsvaidzinošs un vēss.
Blērs pasmīnēja, vērodams meiteni, tad devās pie letes nomazgāt traukus.
- No kurienes tu esi? Šejieniete noteikti ne, viņš vaicāja.
- No Saullēktu ielejas dienvidos.
- Un kāpēc atrodies mūsu Gorotā?
- Tikai pa ceļam. Dodos uz ziemeļiem, strupi atbildēja Santana, un Blērs saprata, ka vairs neko neuzzinās.
Kad viņa gribēja samaksāt par dzērienu, Blērs bilda, ka to nevajag darīt. Meitene nestrīdējās ar krodzinieku, jo gribējās ātrāk tikt prom. Viņa pateicās un gāja pakaļ Bultai, kura jau nepacietīgi gaidīja saimnieci.
- Piedod, ka tevi te atstāju. Santana jutās miegaina. Apstāsimies kādā pļavā.
Santana uzsēdās Bultai mugurā. Rīts bija diezgan agrs saule cēlās no pamales un iekrāsoja debesis gaišzilas: arī šī diena būs silta un saulaina.
- Uz priekšu! viņa uzsauca Bultai; tā atsperīgi aizrikšoja pa smilšaino ceļu prom no Gorotas.
CAURUMS
Pēc atpūtas kādā pļaviņā, kur Bulta varēja paganīties un Santana mierīgi pabrokastot, viņas nonāca milzīgā, tukšā klajumā. Gājiens cauri tam vilkās neticami ilgi un gausi. Saule karsēja un dedzināja, un Santana juta milzīgu nogurumu. Bulta jau sen lika vārgus, lēnus soļus. Zirgs bija piekusis no dedzinošās saules.
Turpmākajās dienās nekas aizraujošs nenotika, bet Santana priecājās par neredzētajām ainavām. Bezgalīgais klajums beidzās, un ceļš turpinājās pa kalnainām pļavām, gar līkumotām dzidrām upītēm. Ūdens upēs bija tīrs un gaišs, lai gan diezgan auksts, bet meitenei sagādāja prieku bradāt pa akmeņaino gultni un skaidro ūdeni.
Kādu dienu Santana nonāca skaistā egļu un priežu, un skuju smaržu pilnā mežā. Saules stari lauzās cauri sveķainiem koku stumbriem un ainavu padarīja košu.
Meitene nokāpa no Bultas un sāka soļot kājām. Viņa novilka apavus un ļāva basajām pēdām iegrimt mīkstajās sūnās. Ieelpojusi patīkami svaigo un smaržīgo gaisu, Santana aizvēra acis un ieklausījās skaņās putnu balsīs un spārnu švīkstoņā, kukaiņu zumēšanā un sisināšanā, lapu čaboņā, kad kokiem cauri skrien vējš…
Es zinu, kur mēs esam, meitene pasmaidīja. Šis ir Punduru mežs.
Arī par šo mežu šēliešiem bija nostāsti. Šajā mežā punduri mitinoties pazemes alās un kaļot rotas no vara, pašu kausētas bronzas un zelta. Ļaudis runāja, ka reizēm šai mežā sūnās vai krūmos varot pat atrast kādu zelta gabaliņu. Varbūt tas bija tikai mīts, ej nu zini!
Santana apsēdās sūnās un atspiedās pret kādu egles stumbru, kamēr Bulta savā nodabā atpūtās. Pēkšņi meitene jutās ļoti vientuļa. Jau kuro dienu viņa ceļoja viena pati, un vienīgais ceļabiedrs bija Bulta. Santana ar zirgu sarunājās arvien vairāk, lai gan tas neatbildēja un, iespējams, pat neko nesaprata. Neviena cita te nebija, un viņa nespēja klusēt tik daudz dienu pēc kārtas. Viņai vajadzēja ar kādu dalīties savās pārdomās un izjūtās. Tāpēc meitene Bultai stāstīja visu pēc kārtas. Bieži vien viņa sāka skaļi prātot par mājām, par Timo un Ketanu, pat par Kenetu. Meitene runāja un runāja, lai tikai neiestātos klusums un viņai nebūtu jādomā par Artāku.
"Es viņu nemaz nepazīstu. Nezinu, kāds viņš patiesībā ir. Jā, man liekas, ka viņš ir apburoši laipns un pieklājīgs, un draudzīgs. Varbūt viņš to notēloja? Viņš noteikti nav tik ideāls."
Santana ik dienu domās pie tā atgriezās. Kāpēc gan viņai tik grūti izmest no galvas šo bruņinieku? Viņš bija kļuvis īpašs… Tas bija citādi nekā ar Timo, Santanas labāko draugu. Artaka tēls lika vēderam iekņudēties un galvai sareibt. Meitene saprata, ka nedrīkst viņu vairs satikt, tas lika sirdij sāpīgi sažņaugties.
Santana apgūlās zemē, piekļāva galvu mīkstajām sūnām, aizvēra acis un skumji nopūtās. Meitene atcerējās kādu bērnības dziesmiņu, ko vienmēr bija dziedājusi kopā ar Timo.
Zem eglītes mežā es apgulos, pie mīkstām sūnām piekļaujos. Ar putniem debesīs paceļos un tur no mākoņa padzeros.
Santana klusi dungoja.
Meitene nemanot ieslīdēja miegā. Kad viņa pamodās, gaiss šķita kļuvis vēsāks. Debesis bija pelēkas, pūta vēss vējš. Santana ietinās savā apmetnī un piekļāva ceļus vēderam.
Drīz vien mežu piešalca lietus lāses. Gāziens bija stiprs. Šalkoņa atbalsojās visā mežā, lāses pakšķēja pret koku zariem un krita sūnās.
Santana pamazām izmirka, lietus izmērcēja matus. Meitene ciešāk ietinās apmetnī un nodrebēja. Negribot Santanai ienāca prātā: ja te būtu Artāks… tad viņai noteikti nebūtu ne bēdīgi, ne auksti, ne vientuļi. Santana dusmojās uz sevi, jo nemanot puisim bija tik ļoti pieķērusies, lai gan pazina viņu tik maz.
Lietus lāses uz meitenes vaigiem sajaucās ar asarām.
Kad lietus pierima, Santana pasauca Bultu, uzkāpa tai mugurā un piekļāvās zirga mīkstajām, slapjajām krēpēm. Meitene klusi iešņukstējās un norāja sevi par to. Izrādījās, ka tikt no visa prom nav viegli. Ik dienu viņa domāja par Romo, par tēti, Hirki, Hekae un pārējiem, kas palikuši mājās. Viņa atminējās Ketanu un Timo, un Rodu, un visiem tiem, kas bija sapulcējušies pie Kristāla upes. Un Artāku. No tā visa vienkārši nebija iespējams aizbēgt.
Bulta gāja lēnā solī. Santana iztaisnojās, noslaucīja asaras un apņēmīgi pasmaidīja. Viņa negrasījās žēloties, jo bija sākusi šo ceļojumu, lai to izbaudītu, nevis skumtu pēc mājām.
Bulta paātrināja gaitu, pakavi grima mīkstajās, mitrajās sūnās. No koku zariem vēl pilēja dažas lietus lāses un pakšķot atsitās pret sūnām.
Santana lūkojās apkārt: mežs bija kluss un skaists un šķita it kā bez dzīvības. Tomēr ik pa brīdim starp kokiem un krūmiem kaut kas nočabēja vai garām paslīdēja kāda tumša ēna.
Pēkšņi atskanēja savāds, skaļš krakšķis, un Santana reizē ar Bultu saraustījās. Nākamajā mirklī zirga kājas sāka slīdēt, tas panikā iezviedzās un slējās pakaļkājās. Santana centās nomierināt Bultu, lai gan pašai sirds bailēs sitās kā negudra.
- Kas notiek? meitene izgrūda.
Likās, ka zemē starp sūnām un sīkiem zariņiem, un čiekuriem paveras sprauga. Bulta satraukti zviedza un sprauslāja, un Santana skaļi kliedza, lai zirgs nomierinās.