Meitene sajuta spēcīgu grūdienu un nokrita zemē, roka joprojām bija iekrampējušies pavadā. Santana juta, ka zirgs aizslīd un viņa slīd tam līdzi.
Un tad viss satumsa, Santana vairs nejuta pamatu zem kājām, krita tumsā, tādā kā bezdibenī.
* * *
- Ko mēs ar viņu darīsim?
- Kas viņa vispār ir?
- Ko viņai vajag no mums?
- Varbūt viņa nemaz negribēja pie mums tikt…
- Ko tad viņa dara mūsu mežā?
- Un kas ir tas milzīgais, dīvainais zvērs?
Santana ciešāk aizmiedza acis un nespēja apjēgt, kas notiek. Viņa dzirdēja klusu un satrauktu balsu murdoņu, bet nesaprata, kas un par ko sarunājas.
- Ei, kuš! Šķiet, ka viņa pamodusies.
Santana sastinga: tātad svešie viņu nezina. Kur viņa atrodas? Un kāpēc? Kas noticis?
Kā pa sapņiem Santana atcerējās mežu, lietu. Un… krakšķi, Bultas slīdēšanu, kritienu, tumsu.
- Klau! Cilvēk! kāds meiteni uzmanīgi sapurināja.
Santana saprata, ka ilgāk izlikties par aizmigušu neizdosies, tāpēc atvēra un samiedza acis, kad tajās iespīdēja vārga un bālgana gaisma. Apkārt atskanēja satraukta murdoņa un klusas balsis.
Meitene piecēlās sēdus un vēlreiz samirkšķināja acis, jo viss šķita izplūdis. Sāpēja galva.
Kad aina beidzot noskaidrojās, Santana pārsteigti aizelsās. Viņa gulēja audumu baķu kaudzē, un meitenei apkārt stāvēja ap desmit sīku… radījumu. Tie atgādināja mazus cilvēciņus un meitenei sniedzās līdz ceļgaliem. Visiem bija tumša āda, lielas pēdas un plaukstas un ārkārtīgi biezi un pinkaini mati, kas spurojās uz visām pusēm. Acis lielas un koši dzeltenīgas vai gaiši zaļganas. Sīko radījumu vienīgais apģērbs bija drāna, apsieta ap gurniem un pleciem.
- Kas tu esi? ierunājās jau dzirdētā balss. Santana pagriezās pret runātāju. Viņam bija melni mati un spilgti dzeltenas acis, augumu sedza tikai brūns gurnauts; viņš izskatījās varen stiprs, nopietns un drosmīgs. Meitene nosprieda, ka tas šeit varētu būt tāds kā vadonis.
- Mans vārds ir Santana, viņa atbildēja. Es esmu… cilvēks, meitene mazliet mulsi piebilda.
- Ko tu te dari? vīriņš turpināja prašņāt skarbā balsī.
- Es… nezinu. Te nonācu nejauši. Es biju mežā un tad kaut kur iekritu.
- Tu iekriti mūsu alā, cilvēk Santana, paskaidroja radījums. Ko tu dari mūsu mežā?
- Jūsu? neticīgi pārvaicāja Santana. Meitene nedaudz sadusmojās. Mežā var staigāt katrs, kas vēlas. Kā es varu zināt, ka tas ir jūsu? Kas jūs vispār esat?
- Kago, beidz! ierunājās maiga un sievišķīga balss. Nebiedē cilvēku.
Runātāja bija smalkāka par Kago, tērpusies tādā kā vienkāršā, tumšā bronzas krāsas kleitā. Viņai bija brūni mati, koši zaļas acis un mazs, uzrauts deguntiņš.
- Labi, Deona, Kago atbildēja daudz mierīgāk. Mēs, cilvēk, esam meža punduri. Es esmu Kago Oko, tā ir mana sieva Deona Sisi. Mēs te esam galvenie.
- Ā, izdvesa Santana un pasmaidīja. Jūs tiešām… tiešām esat meža punduri? Tas ir tik lieliski! Viņa vienmēr bija uzskatījusi, ka tas ir tikai mīts. Bet izrādījās, ka tā bija patiesība.
- Cilvēk Santana, ierunājās Deona, kas ir tas milzīgais radījums, kurš bija kopā ar tevi? Mēs ko tādu sen neesam redzējuši un nespējam to izskaidrot, tādēļ mums radušās dažas mīklainas idejas un domas.
- Tas ir zirgs, Santana paskaidroja. Cilvēki tādus izmanto, lai pārvietotos un lai būtu vieglāk strādāt.
- Cik muļķīgi! norūcās rudmatains punduris, kurš izskatījās vēl īsāks par pārējiem.
- Man gan tā nešķiet, Nerl, Deona apsauca rudo.
Santana sagrozījās. Meitene pamanīja, ka punduri ar
izbrīnu seko līdzi katrai viņas kustībai. Viņa iesmējās.
- Klau, meitene ierunājās, kā es tikšu no šejienes prom? Viņa centās izteikties pēc iespējas pieklājīgāk, lai kādu neaizvainotu.
- Mēs izraksim jaunu eju, jo iepriekšējā tagad ir sagruvusi, atbildēja Kago. Bet mazliet jāpagaida, kamēr to izdarīsim.
- Cik ilgi es te jau esmu? Santana turpināja.
- Kāds laiciņš būs, sacīja Deona. Vismaz diennakti droši vien.
Meitene pamāja ar galvu. Kā jūs zināt, cik daudz laika ir pagājis, ja neredzat sauli?
- Mēs to jūtam. Mums nevajag sauli vai kā to sauc, atteica Kago.
- Kur mans zirgs? Santana prasīja, pēkšņi satraukusies par to, vai Bultai viss ir kārtībā.
- Zirgs ir blakusalā. Mēs viņam devām ēst tārpus un kukaiņus, bet šis neēda, sacīja Kago. Santana iespurdzās. Pēc tam nolikām priekšā zāli un šis sāka gremot. Tagad ir mierīgs.
- Ko jūs paši ēdat? meitene jautāja.
- Čiekurus un sūnas, atbildēja Deona. Kad ir pavisam tumšs un mūsu krājumi ir beigušies, mēs dodamies laukā un salasām pilnu alu krājumu. Reizēm ēdam arī koku mizu un skujas. Arī smiltis, ja nekā cita nav.
- Smiltis? Santana saviebās.
Kādu brīdi valdīja klusums. Visi punduri kā viens vērās meitenē ar ieplestām acīm, kuras pustumsā spīdēja kā milzīgi lukturi.
- Ei! iesaucās Kago. Marš, atpakaļ pie darba!
Atskanēja mazliet neapmierināta murdoņa, un punduri
izklīda. Palika tikai Kago un Deona.
- Jūs te strādājat? sajūsmināti vaicāja Santana. Vai jūs tiešām taisāt rotas no vara, bronzas un zelta?
Kago un Deona uz meiteni izbrīnīti paskatījās.
- Kā tu to zini? Kago noprasīja.
- Mums, cilvēkiem, ir tāda… pasaka. Ka mežā dzīvo punduri, kuri pazemē kaļ bronzas un zelta rotas.
- Ak tā, domīgi novilka Kago. Jā, tā ir. Mēs atrodam tādus akmeņus, kurus padarām spīdīgus. Un tad no tiem veidojam visādus ieročus un smukas lietiņas, ko karināt kaklā, viņš stāstīja.
Santana gribēja iesmieties par pundura savādo runas veidu, bet savaldījās.
- Dažreiz tie spīdīgie gabaliņi nav derīgi, ierunājās Deona. Tad mēs viņus izmetam ārā. Santana pasmaidīja. Tad jau mīts bijis pilnīgi patiess cilvēks tiešām šai mežā var atrast kādu dārgakmeni.
- Kur jūs iemācījāties taisīt to visu? meitene vaicāja.
- Punduri agrāk dzīvoja uz zemes, stāstīja Kago, viņa balss kļuva vēl drūmāka un nopietnāka. Mēs bijām labākie rotkaļi un ieroču meistari, kādi vien sastopami. Taču tad… sākās karš. Mēs, punduri, esam mierīgi un turamies nomaļus, prom no ārpasaules. Mums pašiem sava pasaule, cilvēku lietās mēs nejaucamies. Kad daudzus no mums iznīcināja, mēs sapratām, ka tā vairs nevar, un izlēmām dzīvot pazemē. Ātri pielāgojāmies šādai dzīvei un patiesībā izmetām no galvas agrāk notikušo. Mums virszeme nav vajadzīga. Taču ļaunajiem cilvēkiem mēs atriebāmies; viņiem vairs nebija, kas izkaļ ieročus, un nācās to sākt darīt pašiem. Vieta, kur mēs dzīvojām, joprojām nav nekāda jaukā, ir dzirdēts, ka tur joprojām turpina karot.
- Portesa, nočukstēja Santana.
Skaidrs, ka punduri bija dzīvojuši Portesā. Tā tiešām vajadzēja būt, jo meitene šobrīd bija pašos Sēlas rietumos tuvu Portesas robežai. Tas viņai nebija ienācis prātā.
- Es to zinu ļoti labi, jo mans vectēvs tai karā krita. Arī mans tētis vēl dzīvoja uz zemes, bet pirms pāris simtiem gadu viņa paaudze pārcēlās uz šejieni. Arī es dažas dienas pabiju virszemē, bet neko daudz no tā neatceros, lai gan punduriem atmiņa ir ļoti laba.
- Paga… Santana neticēja. Tu gribi teikt, ka esi dzīvojis tai laikā, kad jūs bijāt virszemē?
- Nūjā, Kago samulsa.