- Cik tad… cik tev ir gadu?
- Kāpēc lai es to zinātu? Kago samulsa vēl vairāk. To mēs neskaitām. Ap piecsimt varētu būt. Varbūt vairāk, varbūt mazāk.
Santana noelsās. Padomā tik! Viņi dzīvojuši tik ilgi! Kā gan tas var neapnikt simtiem un simtiem gadu dzīvot pazemes alās un ik dienu slīpēt un tīrīt dārgakmeņus, kalt un vīlēt ieročus un rotas. Lai gan šis darbs noteikti ir interesants.
- Vai tu vēlies ēst, cilvēk Santana? apvaicājās Deona.
Santana tikai tagad apjauta, cik ļoti ir izsalkusi, un
pamāja ar galvu. Alā ienāca sarkanmataina punduru meitene, kura izskatījās pavisam jauna. Interesanti, cik viņai gadu? Tikai simt?
Pundure nesa brūnu bļodu, no kuras cēlās garaiņi.
- Paldies, Seso, pateicās Deona un paņēma bļodu.
Zaļacainā sarkanmate paklanījās Deonai un Kago un
vieglā solītī aizskrēja.
- Cerams, tev garšos, Deona sacīja. Parasti mēs negatavojam ēdienu cilvēkiem.
Santana ielika bļodu sev klēpī un ar aizdomām to aplūkoja. Tajā bija kaut kas zaļš un šķidrs. Viņa paņēma karoti, pamaisīja šķidrumu un atviegloti nopūtās. Tā bija skābeņu zupa.
Paēdusi viņa pateicās un atdeva bļodu un karoti Seso, kura atkal bija uzradusies.
- Kamēr mēs raksim jaunu eju, tev kādu laiku te jāpakavējas, brīdināja Kago.
- Tas nekas, atbildēja Santana.
Meitene priecājās par to, ka piedzīvo ko tādu. Retam cilvēkam dota šāda iespēja.
- Nāc, parādīsim tev mūsu pasauli, pasmaidīja Deona.
Santana pamanīja, cik pundurei bija spilgti balti zobi. Kā
gan viņa to panāca? Ar sūnām un smiltīm diezin vai.
* * *
Punduru pazemes valstība bija milzīga. Santana to nespēja aptvert. Šķita, ka ejas un tuneļi, un alas stiepjas pa visu meža teritoriju, varbūt pat daudz tālāk. Meitene nesaprata, kā gan punduri neapmaldās šajā eju labirintā. Viņa pati jau sen te pazustu. Lielākā daļa eju bija diezgan augstas un platas Santanai vajadzēja tikai mazliet noliekties, un tām cauri varēja izkļūt vismaz pieci punduri, ejot blakus. Toties citas ejas bija tik šauras un zemas, ka Santanai nācās līst četrrāpus, lai tiktu tām cauri. Ejas apgaismoja lukturi bronzas traukos sabērtas ogles.
Vēl Santana brīnījās, ka ejas un alas ir tik izturīgas un nesabrūk. Tad meitene saprata, ka atrodas ļoti dziļi zem zemes. Sienas bija veidotas nevis no melnzemes, bet gan cieta akmens. Visur bija dzirdami kalšanas, sišanas, vīlēšanas un citādi trokšņi. Punduri šķita čakli un darbīgi.
Deona aizveda Santanu uz Lielo alu, un tur meitenes elpa aizrāvās un acis iepletās. Ala bija milzīga, ar augstiem griestiem. Zemi klāja sūnu paklājs, sienas bija gludas un gaišas, jo lukturu šeit bija ļoti daudz. Pašā alas galā stāvēja divi augsti, grezni zelta krēsli. Santana saprata, ka tie ir Kago un Deonas troņi. Pašā alas vidū līdz pat otrai malai sniedzās milzum liels, garš galds ar neskaitāmiem ķeblīšiem abās pusēs. Deona teica, ka šeit visi punduri kopā divreiz dienā ēd brokastis un vakariņas; viņi to saucot par rīta un vakara maltīti. Pusdienas viņiem nevajagot.
Deona izrādīja Santanai vēl daudzas alas. Meitene ar sajūsmu noskatījās, kā Akmeņu alu labirintā no parastiem, tumšiem akmens gabaliem tiek izveidoti spoži zelta, kā arī vara un alvas gabali, kurus punduri prasmīgi sakausēja par bronzu. Tālāk sekoja milzum daudz Rotu un Ieroču alu, kur punduri ar neticamu prasmi un veiklību veidoja kaklarotas, diadēmas, gredzenus, aproces, zobenus, dunčus un nažus. Santana nespēja vien nobrīnīties par punduru prasmēm un zināšanām. Viņai likās apbrīnojami, ka augumā mazie radījumi spēj darināt pat garus, smagus zobenus un vairogus.
- Tas ir neticami! meitene nočukstēja.
Tomēr visbrīnumainākā bija Dārgumu ala. Santana vēl brīdi stāvēja kā sastingusi un apstulbusi vēroja milzīgo, neticami plašo alu, piekrautu ar pabeigtajiem darbiem.
- Jūs to visu šeit vienkārši atstājat? meitene vaicāja. Pagatavojat un krājat šeit?
- Ne visu, Deona noliedzoši papurināja galvu. Šo to mēs pārdodam kādam cilvēkam. Viņš ir godīgs un labs, un mēs zinām, ka mūsu darbs tiks novērtēts.
- Un ko par to saņemat pretī?
- Dažādas mantas saimniecībai. Segas, audumu. Arī pārtiku, Deona atbildēja. Šo to mēs atdodam rūķiem. Arī rūķi, starp citu, ir nozuduši no cilvēku pasaules. Ko viņi ar mūsu darinājumiem iesāk, nezinām. Viņi paši ar kaut ko līdzīgu nenodarbojas, viņi būvē pilsētas.
- Pilsētas? neticīgi pārjautāja Santana.
- Tieši tā, iesmējās Deona. Labākās pilsētas un mājas ir rūķu darbs.
- Brīnumi! nomurmināja Santana. Vai tiešām vēl viena Šēlas leģenda izrādās patiesa?
- Tu noteikti nezini arī to, ka skaistākās rotas un drošākie ieroči ir punduru darbs, vai ne? turpināja Deona.
Tā tiešām bija. Izrādās, ka Santana dzīvojusi mītu un brīnumu pasaulē vēl vairāk, nekā viņai šķitis.
- Lielu daļu mēs pārvedam arī uz Marmora klinšu pilsētu, Deona stāstīja. Mums ir daži punduri, kuri dodas uz virszemi un veic to milzīgo gabalu.
Santana vairs īsti neklausījās. Meitene atcerējās tēti un Ketanu stāstām par kādu vīru, kurš pārdod vislabākos ieročus un rotas. Viņš bijis bruņinieks, bet sācis nodarboties ar tirgošanos un citu apmācīšanu. Tieši pie viņa Ketans bija iegādājies savu zobenu.
- Koriāns… viņa nočukstēja.
- Jā, Deona sparīgi pamāja ar galvu. Vai tu viņu zini?
- Mazliet.
Cik interesanti tas viss! Santana nolēma vairs ne mirkli nepārdzīvot to, ka uz laiku ir pametusi mājas. Sēļa šķita vēl brīnišķīgāka, nekā viņa bija cerējusi. Izrādījās, ka patiesībā savu valsti viņa nemaz nepazīst. Kas to būtu domājis, ka viņa dzīvo gluži vai pasaku valstībā, kur pilsētas būvē rūķi un dārgakmeņus apstrādā punduri!
Santana nosprieda, ka šī ceļojuma laikā noteikti atklās
vēl daudz interesanta un satraucoša.
* * *
Santanai, kurai trūka tādu laika noteikšanas spēju kā punduriem, nebija ne jausmas, cik ilgi viņa jau ir pazemē. Ik rītu pēc brokastīm viņa iegāja pie Bultas, kura laikam bija apradusi ar pustumsu un akmeņiem un šķita apmierināta ar ēdamo un atpūtu. Pēc tam meitene visu dienu klaiņoja pa alām un vēroja pundurus darbā. Sarunās ar tiem viņa uzzināja daudz jauna. Vakarā visi kopā ēda vakariņas Lielajā alā. Meitenei nācās sēdēt uz zemes, jo galds bija ļoti zems; vina neiebilda.
Galu galā pienāca diena, kad Kago paziņoja, ka eja uz virszemi ir pabeigta. Meitene sakārtoja savas mantas, sagatavoja Bultu ceļam un pateicās punduriem par viesmīlību un aizraujoši pavadīto laiku.
- Vēlamies tev dāvināt nelielu velti kā piemiņu no mums, cilvēk Santana, Kago svinīgi sacīja.
Divi gaišmataini punduri katrs kaut ko turēja rokās.
- Vai! Santana priecīgi iesaucās. Liels paldies!
Deona pasmaidīja, un abi gaišmatainie punduri pasniedza meitenei dāvanas. Viena no tām bija smalka un skaista zelta kaklarota ar pārsteidzošu medaljonu; tajā meitene rokās tur loku ar atvilktu bultu. Santana noelsās. Tas bija tiešām neticami. Otrā dāvana bija vidēja lieluma zobens ar plānu un asu bronzas asmeni un ļoti greznu rokturi; tas bija izrotāts ar skaistā rakstā izkārtotiem maziem zelta gabaliņiem. Zobena bronzas makstī bija iegravēts raksts. Dāvanu Santana pielika pie jostas.
- Liels paldies, meitene nočukstēja.
Un tad pienāca brīdis, kad nācās doties prom. Meitene vēlreiz pateicās, pamāja spurainajiem punduriem un ar Bultu pie pavadas iegāja izkaltajā ejā.