GŪSTEKNE
Eja bija plata, augsta un lēzena viss bija sagatavots tā, lai Santanai ar zirgu būtu viegli pārvietoties. Meitene apbrīnoja punduru darbu. Viņi bija tik prasmīgi…
Punduri bija brīdinājuši, ka nav zināms, kur eja izvedīs. Pateica vien to, ka tas ir ārpus meža. Šoreiz punduri eju taisīja daudz lēzenāku nekā parasti, tādēļ tā sanākusi ļoti gara. Santana saprata, ka viņu gaida ilgs un droši vien nogurdinošs gājiens.
Meitene izvilka pie jostas piekarināto zobenu un ar apbrīnu to vēlreiz apskatīja. Tas bija viegls un plāns, mirdzošs un skaists. Un bīstams. Santanai nekad nebija piederējis savs zobens, un tagad viņa juta milzīgu prieku un lepnumu. Cīnīties meitene mazliet prata to viņa bija darījusi, spēlējoties ar Ketanu un arī ar Timo. Šis zobens likās piemērots tieši Santanai: bija ērti to turēt rokās, spals precīzi iegūla plaukstā. Santana to pacilāja, izmēģināja dažas kustības un iesmējās. Viņa bija tiešām sajūsmināta.
Santana ielika zobenu atpakaļ makstī un paņēma zelta kaklarotu. Tā bija brīnišķīga. Meitene pasmaidīja: punduri to bija darinājuši tieši viņai un pat atainojuši viņas aizraušanos loka šaušanu. Santana aplika rotu ap kaklu un pielika soli: negribējās ejā uzturēties pārāk ilgi.
Meitenei līdzi bija arī mazliet ēdamā, tāpēc nevajadzēja uztraukties, ka viņa vai Bulta jutīs izsalkumu.
Eja bija diezgan tumša. Šur tur pie sienas stāvēja lukturi ar degošajām oglēm, tomēr to nebija daudz.
Likās, ka šeit laiks stāv uz vietas. Santana sāka nogurt; kļuva garlaicīgi. Domas izklaidīgi riņķoja, un šķita, ka viņa nemaz netiek uz priekšu, jo apkārt nekas nemainījās.
Galu galā pēc daudzu stundu gājiena Santana apstājās, izklāja segu uz cietās, aukstās akmens grīdas un ātri aizmiga.
Kad meitene pamodās, nekas nebija mainījies. Viņa nesaprata, cik ilgi ir gulējusi varbūt dažas minūtes, varbūt pāris stundu, varbūt pat veselu dienu.
Jo tālāk viņa soļoja, jo eja kļuva stāvāka. Santana priecājās, ka tā nav pavisam slidena, citādi viņai slīdētu kājas un Bultai pakavi.
Pēc laiciņa meitene apstājās, lai paēstu un pabarotu zirgu.
Soļojot tālāk, eja kļuva stāvāka. Starp akmeņiem parādījās melnzeme.
- Redzi, Bulta? ierunājās Santana. Meitene ilgi nebija bildusi ne vārda, tāpēc pašai balss šķita savāda. Tūlīt būsim klāt. Vēl tikai mazliet.
Ceļš bija garāks, nekā viņa cerēja, turklāt ar katru soli kļuva arvien grūtāks. Eja vijās augšup aizvien stāvāk, aizvien vairāk akmeņu nomainīja slidena melnzeme. Santana klusi elsoja. Rāpšanās nesagādāja pārāk lielas grūtības, tomēr meitene uztraucās par Bultu. Zirga pakavi slīdēja, un tas kļuva arvien tramīgāks un nervozāks.
- Uzmanīgi, Bulta! Santana viņu mierināja.
Meitene stingri nostiepa Bultas pavadu; nācās krietni
papūlēties, lai palīdzētu ķēvei nepakrist.
Pēc grūta kāpiena augšup Santana, pacēlusi skatienu, ieraudzīja bālu gaismu.
- Jā! meitene izdvesa. Beidzot!
Arī Bulta, šķiet, pamanīja gaismu, jo sasparojās un pielika spēkus, lai ātrāk tiktu laukā.
Pēdējie soļi bija tie grūtākie, jo nu eja stiepās pavisam stāva un slidena. Melnzeme drupa zem kājām, un pamats bija ļodzīgs. Santana ar vienu roku bija iekrampējušies Bultas pavadā, ar otru turējās pie zirga gan savam līdzsvaram, gan palīdzot ķēvei. Viena otru stumdamas un vilkdamas, abas aizelsušās sasniedza ejas galu un tika ārpusē.
Spoži saulesstari iespīdēja acīs. Santana bezspēkā sabruka turpat zemē un dziļi ieelpoja. Par spīti nogurumam, meitene pasmaidīja. Bija tik lieliski atkal sajust vēju, redzēt sauli, ieelpot svaigu gaisu un dzirdēt putnu balsis.
Pēc neliela atpūtas brīža Santana uzrausās kājās un noglaudīja Bultu.
- Malacis, viņa paslavēja zirgu. Mēs to paveicām. Esam tikuši ārā.
Meitene sakārtoja somas, pārbaudīja, vai loks un zobens ir savā vietā, un satvēra Bultas pavadu. Viņa bija nolēmusi vēl nekāpt zirga mugurā, lai tas mazliet atpūstos.
Caurums, no kura viņa bija izlīdusi, atradās starp krūmiem, tādēļ to bija grūti pamanīt. Tomēr meitene zināja to, ka punduri negribētu, lai kāds atkal nonāk viņu valstībā, tāpēc sameklēja pāris žagaru, ar kuriem aizsedza caurumu.
Tad Santana ar Bultu pie sāna lēnām sāka iet. Pavisam drīz viņa nonāca uz šauras, bruģētas ieliņas. Apkārt skanēja balsis, tālumā bija dzirdama zirgu pakavu dipoņa un citi trokšņi. Meitene saprata, ka ir nonākusi kādā pilsētā, turklāt milzīgā.
- Kur mēs esam? Santana nomurmināja.
Ieliņas galā Santana ieraudzīja sava vecuma meiteni ar divām koši rudām bizēm. Meitene bija tērpusies garās biksēs, kreklā ar vesti, bet pie sāna viņai karājās zobens.
- Hei! Santana uzsauca, un rudmate pagriezās.
- Kas ir? viņa jautāja.
- Atvainojos… Kas šī ir par vietu?
Rudmate neticīgi iesmējās un papurināja galvu.
- No zemes esi izlīdusi, vai? viņa noprasīja un nicīgi nopētīja Santanu no galvas līdz kājām, nespēdama ticēt savām acīm.
Santana gaidīja atbildi. Rudmatainā brīdi klusēja, laikam domādama, ka tas ir bijis joks, bet, sapratusi, ka svešā savādniece jautā nopietni, vēlreiz neticīgi nosmējās un paskaidroja:
- Šeit ir Silveo, meitenīt.
Santana nelikās ne zinis par nicību, ar kādu rudmate viņu pētīja. Meitene tikai domīgi atkārtoja:
- Silveo…
Vārds bija dzirdēts neskaitāmas reizes. Kaut kas ļoti, ļoti dzirdēts…
- Ak tu Kungs, nomurmināja rudmatainā. Tu nu gan esi dīvaine! Silveo ir šīs valsts galvaspilsēta.
Viņa nopūtās, uzmeta vēl vienu augstprātīgu skatienu Santanai un devās prom.
- Galvaspilsēta? Santana neticīgi atkārtoja.
Nē, nē, tā nevar būt, Šēlas galvaspilsēta taču ir Teosa! Ja nu vienīgi… Nē, nē, nē!
Santanai aizrāvās elpa, un viņa pieķērās pie Bultas, lai pārsteigumā nenokristu. Meitene saprata, kur ir nokļuvusi. Jā, Silveo noteikti bija šīs valsts galvaspilsēta, jo viņa atradās Portesā!
- Kā tas var būt? meitene čukstēja.
Šēlieši Portesā nebija gaidīti viesi, viņus te labprāt nelaida iekšā. Kā gan Santana varēs paskaidrot, kā šeit ir nokļuvusi, neviena sarga nepamanīta? Pundurus nodot nedrīkst. Portesieši sadusmosies un dosies pundurus iznīcināt. Kā gan lai tiek no šejienes prom? Ja kāds no sargiem uzzinās, ka meitene ir šēliete, varbūt viņu vispār nelaidīs mājās?
- Nu ko, Bultiņ, mēs esam pamatīgā ķezā, Santana novaidējās.
Šēlietim nokļūt Portesā, turklāt pašā galvaspilsētā, bija gluži vai tas pats, kas ielīst ienaidnieka midzenī.
- Nu labi, Santana saņēmās. Neko darīt. Kas būs būs. Cerēsim uz to labāko.
Meitene piesardzīgi izgāja no šaurās ieliņas un nonāca plašā laukumā. Elpa aizrāvās: šī vieta bija tik sveša kā neviena cita iepriekš redzētā. Varēja just, ka te ir cita valsts. Mājas bija lielākas un greznākas, visur plīvoja tumšsarkani karogi. Ielās bija daudz zirgu, tiem mugurā sēdēja nevis vienkārši zemnieki, bet gan stalti, bruņās tērpti bruņinieki. Lai gan svešā valsts Santanu bija ļoti nobiedējusi, meitenei nācās atzīt, ka Silveo ir skaista pilsēta. Ikvienai ēkai bija zeltaini raksti, kolonnas un tornīši. Ielas bija klātas ar gludiem akmeņiem. Pilsēta bija grezna un iespaidīga.
Santana cerēja neatšķirties no pārējiem, tomēr šķita, ka viņa piesaista uzmanību un visi atskatās tieši uz viņu. Patiesībā meitene izcēlās. Dāmas šajā pilsētā staigāja, grezni tērptas, bet Santana… Meitene izskatījās pēc parastas pļavu skuķes. Viņas apģērbs bija nobružāts un mazliet nodilis un gan kājas, gan rokas, gan seja bija netīras no melnzemes un putekļiem. Arī mati bija mazliet sapinkājušies un nekārtīgi. Viņai mugurā bija vienkārši un plāni zābaki, pusgaras ādas bikses un garš krekls ar jostu, pie kuras karājās zobens. Plecus sedza garš, vienkāršs un zaļš apmetnis, kas daļēji slēpa bronzas zobenu; tas šobrīd meitenei šķita pārāk uzkrītošs.