Выбрать главу

Pēkšņi Santana sastinga, jo saprata, kādēļ citi uz viņu atskatās. Santana bija gatava sevi salamāt un iekaustīt par muļķību un neapdomību. Vajadzētu bēgt. Tieši tagad. Bet tas tikai vēl vairāk piesaistītu uzmanību.

Viņas apmetnis! Tas bija zaļš. Katrs bērns zināja, ka zaļā ir Sēlas krāsa. Neviens portesietis nekad neuzdrošinātos uzvilkt zaļu apmetni. Viņu krāsa bija sarkana.

Sasodīts, sasodīts, sasodīts, Santana dusmīgi un ner­vozi murmināja. Meitenes sirds bailēs sitās tik skaļi, ka šķita to dzird ikviens. Kāda es esmu muļķe, ak vai, ak vai!

Bulta bija sapratusi saimnieces satraukumu un ar galvu mierinoši pabakstīja meiteni. Santana noglaudīja ķēves purnu un ausis un centās nomierināties. Vajadzēja nokļūt mazāk redzamā vietā, lai var mierīgi un neuzkrītoši novilkt nodevīgo apmetni.

Santana nolaida acis un raitā solī devās uz kādas tumšas ieliņas pusi. Meitene juta sev pievērstus skatienus un centās elpot mierīgi, lai nekristu panikā.

-   Stāt! atskanēja skarba balss, un Santana gandrīz iespiedzās tik satraukta viņa bija.

Meitene paātrināja soļus. Vai tiešām kliedza uz viņu?

-   Es teicu, stāt! balss atkārtoja jau tuvāk. Meitene ar zaļo apmetni un brūno zirgu, es runāju ar tevi.

Sirdij bailēs drebot, Santana pagriezās. Vēl nekad mei­tene nebija tā nobijusies. Pie viņas steidzās stalts vīrs bru­ņutērpā ar garu, tumšsarkanu apmetni, uz kura vijās zel­tains Portesas simbols divi sakrustoti zobeni un uguns liesma. Pie sāna karājās garš zobens. Meitene novaidējās: sliktāk vairs nevar būt. Šis bruņinieks noteikti bija no Por­tesas karaļa Hēra Katanio galma.

-   No kurienes tu nāc? vīrs noprasīja, noskatījis Santanu ar vērtējošu un aizdomu pilnu skatienu.

Meitene neko neteica. Vīrietis ieurbās viņā ar skatienu, un viņa novērsās.

-   Atbildi, ja tev vaicā! bruņinieks iesaucās, nostājies pretī. Tu neesi portesiete, vai ne?

Santana nomurmināja kaut ko nesakarīgu.

-   Esi vai neesi? viņš bija saniknots.

Viņa vienkārši nespēja atbildēt. Bailes bija atņēmušas runas un kustību spējas. Viņa varēja tikai stāvēt kā iemieta un nekustēties.

-   Nāc man līdzi! bruņinieks teica. Vai saprati? Un nemēģini bēgt vai pretoties!

Santana pat negrasījās to darīt, jo saprata, ka bēgšana neizdotos.

Bruņinieks prasmīgi sasēja Santanas rokas ar virvi, kuras galu satvēra pats, it kā meitene būtu suns vai zirgs, kas jāved pavadā. Viņš uzlēca sava melnā, bruņās tērptā zirga mugurā un pavēlēja meitenei ņemt Bultas pavadu.

Santana to sažņaudza drebošā plaukstā tik stipri, ka pirksti sāka sāpēt. Viņa klusībā lūdzās, lai notiek kāds brī­nums, bet nekas nenotika. Te neko nevarēja mainīt viņa tiešām bija notverta un tika vesta kaut kur prom.

Santana saprata, ka bruņinieks viņu ved uz karaļa Hēra Katanio pili. Meitene jutās tik bezspēcīga kā nekad. Viņa zināja, ka nespētu pretoties. Prāts pamazām noskaidrojās, galvā radās dažādi bēgšanas plāni, tomēr meitene necentās tos īstenot. Nebija vērts ko tādu darīt. Pirmkārt, viņu virvē veda spēcīgs un pēc izskata diezgan skarbs bruņinieks. Otrkārt, meitenei trūka spēka, lai tiktu no viņa vaļā un vēl bēgtu. Treškārt, šeit noteikti bija pilns ar bruņiniekiem; viņu notvertu ātri vien. Turklāt ikviens portesietis saprastu, kas viņa ir, un neviens viņai nepalīdzētu.

Santana nopūtās. Šai valstī viņa bija ienaidniece.

Meiteni visur pavadīja portesiešu skatieni. Bagātas dā­mas viņas noplukušo izskatu uzlūkoja ar nicīgi sarauktu degunu. Cēli, stalti bruņinieki meitenē raudzījās nopietni un truli. Mazi, izlutināti pilsētnieku bērneļi, meiteni ierau­got, sāka smieties.

Santana to visu centās neievērot. Meitenei beidzot atgriezās spēki. Viņa izslējās un iztaisnojās, un pacēla galvu. Santanas gaita bija stalta, un sejā parādījās mierīgs, pašpār­liecināts smaids.

Viņa ir šēliete. Tieši tā! Viņa ar to lepojas. Jā, viņa ir zemniece. Un tas nepavisam nebija ne slikti, ne apkaunojoši. Kas par to, ka viņai nav ne dārgu rotu, ne grezna apģērba, ne lielas mājas? Viņai to nevajag. Viņa tāpat ir laimīga. Var­būt pat laimīgāka par visiem šiem iedomīgajiem, bagātajiem pilsētniekiem…

Santana lepni paskatījās apkārt, un viņā ieplūda drosme. Meitene juta, ka daži skatieni novēršas, ieraugot to, cik viņa izskatās spēcīga, varena un lepna. Santana pasmaidīja.

"Tieši tā, baidieties no manis!" viņa iecirtās. "Jums nav tiesību mani izsmiet. Jums nav tiesību spriest, ka esat stip­rāki un varenāki. Jo tā nav!"

Uzmundrinošās domas uzlaboja garastāvokli. Meitene saprata, ka viss nokārtosies. Lai vai kā, līdz pēdējiem spē­kiem viņa cīnīsies par savu valsti. Un ne mirkli neizrādīs vājumu vai padošanos. Lai visi redz, cik šēlieši ir stipra un neuzvarama tauta!

Pēkšņi bruņinieks apstājās. Santana stalti un stingri nostājās viņam līdzās. Viņi atradās pie augstiem dzelzs vārtiem. Gan vienā, gan otrā pusē stāvēja pa diviem nekus­tīgiem apsargiem. Ieraudzījuši bruņinieku, viņi aši pamāja ar galvu, tad pievērsās Santanai.

Gūstekne, paskaidroja bruņinieks. Šēliete.

Abi apsargi atkal pamāja un atslēdza vārtus. Tie bija biezi, smagi un draudīgi. Vārtu viņā pusē Santana un bruņinieks uz brīdi apstājās pie vēl diviem apsargiem, tad turpināja ceļu.

Santana nespēja noslēpt pārsteigumu un apbrīnu. Kur viņa bija nonākusi Karaļa pilsētā? No bērnības stāstiem un pasakām viņa bija iztēlojusies, ka karaļi dzīvo lielās, skaistās pilīs burvīga dārza vidū vai kalna galotnē. Bet viņa nebija iedomājusies, ka ap pili ir skaista, atsevišķa pilsēta. Pilnīgi cita pasaule.

Platā iela, pa kuru viņi jāja, bija bruģēta no līdzeniem zelta krāsas akmeņiem. Tai abās pusēs atradās grezni laternu stabi. Iela sazarojās daudzās mazākās ieliņās, kas veda uz skaistiem dārziem un parkiem, garām dažāda lie­luma ēkām. Santana satraukti grozīja galvu un centās visu ieraudzīt, bet tas bija grūti, jo nācās tikt līdzi bruņiniekam, kura solis bija ātrs. Visi bruņinieki, dāmas un kalpi meiteni pavadīja ar skatienu, bet Santanu tas neuztrauca. Viņa centās izskatīties nopietna un cēla, bet acīs vīdēja sajūsma.

Beidzot ceļa galā parādījās arī pati pils. Santanai izdevās noslēpt pārsteigumu, tomēr acis iepletās. Pils bija ļoti liela. Nē, tā bija milzīga! Tumšpelēka, ar zeltītiem rotājumiem un tumšsarkaniem karogiem pie katra tornīša un katrām durvīm. Pils logi bija gari un šauri, torņu smailes asas un izstieptas. Santana nespēja aptvert pils krāšņumu.

-   Ejam! nepacietīgi uzsauca bruņinieks, un Santana apjēdza, ka ir apstājusies, vērojot milzīgo pili.

Meitene novērsās, sataisīja nopietnāko un cēlāko sejas izteiksmi un pielika soli.

Arī pie pils viņus sagaidīja apsargi. Portesieši kaut ko pārrunāja, tikmēr Santana neuzkrītoši aplūkoja pili. Inte­resanti, cik daudz viņas guļbaļķu mājiņu varētu salikt šajā milzonīgajā celtnē?

-   Nē, es viņu vedīšu tūlīt pie karaļa, stingri noteica Santanas sagūstītājs.

-   Jāpaziņo karalim, norūca kāds no apsargiem un pamāja ar galvu citam, kurš aizsteidzās.

Drīz vien pie viņiem pienāca cienījams kungs ar sirmiem matiem. Par spīti vecumam, viņa stāja bija stalta un zaļo acu skatiens nopietns un nesatricināms.