- Jaunkundz, viņš uz brīdi ieskatījās meitenei acīs, tad viegli paklanījās.
Meitene mulsi darīja tāpat.
- Esmu Godvajs. Viņa Augstības Hēra Katanio galvenais zinnesis. Seko man!
Santanas sagūstītājs bija atsējis meitenes rokas un brīdinoši samiedza acis; tas nozīmēja, ka bēgt nav vērts.
- Es… Mans zirgs… meitene ierunājās, uzmetusi satrauktu skatienu Bultai, kuru, kā varēja spriest, neviens pilī ielaist netaisījās.
- Par viņu neuztraucies, mierīgi teica Godvajs. Par tavu zirgu parūpēsies Kešs.
Meitene nebija pamanījusi, kurā brīdī viņiem pievienojies kāds jauns, gadus divdesmit vecs puisis ar diezgan tumšu ādas krāsu, gariem, rudiem, zirgastē saņemtiem matiem un draudzīgām, zilām acīm. Viņš uzsmaidīja Santanai, satvēra Bultas pavadu un saudzīgi noglāstīja krēpes. Ķēve satraukti saausījās.
-Viss ir labi, Bulta, Santana nočukstēja, un zirgs atslāba.
Meitene juta, ka Keša rokās zirgs būs drošībā. Viņš un varbūt vēl Godvajs pagaidām bija vienīgie, kuri šķita uzticami un saprotoši.
- Seko man, Godvajs atkārtoja.
Santanas sagūstītājs meiteni mazliet pastūma, un viņa iegāja pilī.
Neko daudz meitene nepaspēja ieraudzīt. Apkārt bija pārāk daudz jauna un neticami skaista: plašas zāles, apgleznotas sienas, augsti griesti, greznas mēbeles…
Viņi aizgāja līdz platām vītņu kāpnēm, kur ziņnesi Godvaju un Santanu sagaidīja diezgan jauna, īsa un smalka sieviete ar gaišiem, gariem, uz augšu saspraustiem matiem. Viņa bija tērpusies tumšsarkanā, vienkāršā kleitā ar baltu priekšautu.
- Šī ir Menna, teica Godvajs, un sieviete palocīja galvu. Viņa būs tava kalpone.
- Mana… kas? neticīgi izdvesa Santana. Kalpone?
Tas bija kaut kas neticams. Meitene bija gaidījusi, ka
viņu iemetīs tumšā, aukstā cietumā, nevis norīkos kalponi.
- Nomazgājies, apģērbies, tad Menna tevi vedīs pie karaļa, Godvajs sacīja un aizgāja.
- Jaunkundzi Menna aicināja.
Viņas uzkāpa pa kāpnēm līdz otrajam stāvam un nonāca ejā ar daudzām durvīm katrā pusē. Pie vienām no tām Menna apstājās, tās atslēdza, atvēra un palaida Santanu pa priekšu.
Santana kā apstulbusi palika stāvam uz sliekšņa. Tā nu noteikti nebija cietuma kamera. Istaba bija neliela, tomēr daudz reižu greznāka par jebko, kur meitene līdz šim bija dzīvojusi.
- Jaunkundz, vai viss kārtībā?
- Jā, čukstēja Santana. Jā.
Meitene iegāja istabā un uzmanīgi palūkojās apkārt. Sienas bija sarkanīgas, ar zeltītiem rakstiem. Pie šaura, garena loga stāvēja plata, mīksta gulta. Tai blakus atradās mazs plauktiņš. Vēl istabā bija garš spogulis zelta rāmī, liels skapis un divi krēsli ar ērtām, mīkstām, tumšsarkanām atzveltnēm. Santanai istaba nelikās mājīga un patīkama, bet tā tiešām bija karaļa pils cienīga.
- Jaunkundz, mums jāsteidzas, Menna atgādināja un atvēra durvis blakus skapim.
Santana noelsās: viņa tās nebija pamanījusi. Tā bija gaiša vannasistaba. Vai tiešām tā šeit tiek uzņemti valsts
ienaidnieki? Varbūt tā ir kāda viltība?
* * *
Nomazgājusies un ietērpta skaistā, pelēkzaļā kleitā, Santana un Menna stāvēja milzīgas telpas galā. Santana jutās ļoti dīvaini. Pirmkārt, viņai bija neērti apspīlētajā kleitā un šaurajās kurpēs. Otrkārt, meitene nebija pieradusi pie tā, ka viņai palīdz pat saģērbties un izpilda jebkuru lūgumu. Treškārt, Santana atradās Portesas karaļa un karalienes priekšā un nesaprata ne to, kā viņai jāuzvedas, ne to, ko par viņu domā šie portesieši.
Zāles galā, līdzīgi kā punduru valstībā, atradās divi troņi zeltīti krēsli ar tumšsarkana auduma apdari. Nekā cita te nebija.
Virs, kas sēdēja krēslā, nevērīgi pamāja Mennai, kura dziļi paklanījās un izskrēja no zāles. Pēc tam viņš ar roku Santanu paaicināja tuvāk. Meitene neveikli palocīja galvu, jo negribēja klanīties, bet godu parādīt tomēr vajadzēja.
Portesas karaļa Hēra Katanio acis bija šauras un tumšas, biedējoši nejūtīgas un nopietnas. Pusgaros, tumšbrūnos matos spīdēja neliels, bet ļoti grezns zelta kronis. Vīrs izskatījās bargs un varens, ar pamatīgu miesasbūvi.
Toties viņa sieva Portesas karaliene Kleo Katanio blakus karalim šķita tieva un smalka. Arī viņai bija tumšas acis, bet tās likās ieinteresētas. Pār grezno, kuplo, tumšsarkano tērpu krita cirtaini, gari, zeltainbrūni mati.
Tātad, ierunājās karalis Hērs, kas tu esi un no kurienes?
Karaļa skatiens bija caururbjošs. Santanai šķita, ka viņš spēj nolasīt domas un tāpat redz, kas viņa ir. Tāpēc meitene nolēma teikt patiesību.
- Mans vārds ir Santana Katari, un es esmu šēliete.
- Ko tu dari manā valstī? jautāja karalis. Santanai nebija ko teikt. Ko gan viņa te darīja? Viņa šeit
nonākusi bez nolūka.
- Nu labi, noņurdēja karalis, sapratis, ka meitene klusēs. Santana nodrebēja. Varbūt vajadzēja kaut ko izdomāt?
Kādu nevainīgu stāstiņu? Ja nu karalis Hērs nodomā, ka viņas nolūki ir ļauni un viņa ir Sēlas spiedze?
- Kādu laiku tu uzkavēsies šeit, līdz mēs izdomāsim, ko ar tevi darīt, ierunājās karaliene Kleo.
Viņas balss bija smalka un salta, lai gan skatiens nebija ļauns. Drīzāk vareni drūms.
- Tev ir sava istaba. Menna to parādīs un palīdzēs. Tagad vari iet, izrīkoja karalis.
Santana apstulba. Kā tad tā? Viņa var iet? Tā vienkārši? Bez nopratināšanas, spīdzināšanas?
- Vai vēl kas? noprasīja karalis, pamanījis meitenes saminstināšanos.
- Jā, Santana nedroši iesāka. Kāpēc… kāpēc man ir istaba un vēl kalpone? Es domāju, ka mani liks cietumā…
Karalienes Kleo lūpu kaktiņi pacēlās smaidam, bet karaļa seja palika nemainīga.
- Portesas cietums atrodas tālu prom no šejienes, viņš vienīgi piebilda.
- Laipni lūdzam Portesā! sarunai pielika punktu karaliene Kleo.
MEITENE NO LEĢENDAS
Santana bija ļoti apmulsusi visas turpmākās dienas un lielu daļu laika pavadīja savā istabā. Viņai nepatika klīst pa pili, lai gan tas bija atļauts. Bija tiešām aizraujoši staigāt pa plašajām, greznajām telpām, taču pils ļaudis raudzījās meitenē ar drūmu, aizdomīgu skatienu. Tāpēc viņa nolēma uzturēties savā istabā, kura bija pietiekami liela un skaista.
Tomēr neviens viņu neizsmēja un neizrādīja necieņu. Pret viņu izturējās kā pret viesi.
Pirmajā vakarā, kad tika atnestas vakariņas, meitene atteicās ēst. Viņa nosprieda, ka šis varētu būt veids, kā viņu noindēt. Kad Menna saprata, ka neizdosies piedabūt Santanu kaut ko norīt, viņa pati apēda kumosu kartupeļa un gaļas un iedzēra malku dzēriena no zeltainas glāzes. Neviens portesietis neziedotu dzīvību šēlietes dēļ, tāpēc Santana nosprieda, ka viss ir kārtībā, un, par lielu prieku Mennai, visu notiesāja.
Turpmākās dienas ēdiens tika nests viņām abām. Gan Santana, gan Menna dabūja ēdienu no viena un tā paša katla un dzērienu no tās pašas krūzes. Tā Santana varēja būt droša, ka nekas slikts nenotiks. Turklāt viņai patika ēdienreizes kopā ar Mennu. Likās, ka sievietes vienīgais pienākums ir kalpot Santanai. Menna bija klāt vienmēr un visur. Santana ļāva Mennai darīt, ko kalpone pati vēlējās; tā bija samulsusi un pateicīga.
Santanai te nebija neviena cita, ar ko parunāt. Pārējie kalpotāji par viņu nelikās zinis. Ne karaļpāri, ne bruņiniekus, ne galma dāmas Santana gandrīz nekad nesatika; viņi pulcējās citās telpās, kur meitene nedrīkstēja iet.