Santana bija paslēpusi savu loku un zobenu gultā, jo baidījās, ka kāds tos varētu atņemt. Arī iemīļotais apģērbs bija paslēpts skapī. Menna to bija gādīgi izmazgājusi. Ik rītu viņa palīdzēja Santanai nomazgāties, saģērbties un sakārtot matus; meitene par to nebeidza vien brīnīties. Kalpone saprata Santanas nepatiku pret greznajām, piegulošajām kleitām ar gariem, kupliem apakšsvārkiem, tāpēc piemeklēja brīvākus un vienkāršākus tērpus. Santana Mennu uzskatīja par draudzeni. Kalpotāja meiteni uzklausīja, bet pati bija diezgan klusa un bikla. Santana neko nestāstīja par savu pagātni vai plāniem, bet runāja par to, kā šeit jūtas, par grezno Portesu un pili, par citām pilsētām un vietām, kur viņa bijusi, par laukiem un savu zirgu. Menna uzmanīgi klausījās, un šķita, ka viņai patīk dzirdētais. Mennai īpaši patika Santanas stāsti par zemnieku dzīvi un Bultu, un viņa atzinās, ka kādreiz gribētu dzīvot plašā pļavā un turēt savu zirgu.
Drīz vien Santana atrada jaunu sarunbiedru. Tas bija Kešs. Zirgu puisis bija ļoti draudzīgs un atklāts. Pirmo reizi Santana uz stalli gāja tikai tāpēc, lai apraudzītu Bultu, bet pēc tam meitenei iepatikās tērzēt ar Kešu un viņa uz stalli gāja katru dienu. Kešs bija vienīgais, ar kuru Santana varēja sarunāties pavisam brīvi, un vienīgais, kurš izteicās arī pats, nevis tikai klausījās. Puisis stāstīja par savu ģimeni tālu Portesas laukos, kur viņiem piederēja liela saimniecība un daudz zirgu. Tomēr, lai zemi apstrādātu, vajadzēja naudu, tāpēc viņš bija devies uz Silveo un laimīgā kārtā dabūjis karaļa galvenā zirgkopja amatu. Viņš ilgojās pēc mājām un ģimenes, bet priecājās, ka te ir zirgi, par kuriem rūpēties. Kešs Silveo un pili nedrīkstēja pamest tik ilgi, līdz pats karalis to atļaus. Viņš ar skumjām sprieda, ka laikam būs jāgaida diezgan ilgi. Kešs atzina, ka Bulta esot ļoti skaists un veselīgs zirgs un viņš to ir ļoti iemīļojis. Arī Bultai patika Kešs, tomēr no pārējiem portesiešiem ķēve baidījās un tos uzlūkoja ar mežonīgu, nepakļāvīgu skatienu. Santana ļoti ilgojās kāpt Bultai mugurā un doties izjādē, bet tas bija aizliegts. Ja neņem vērā Mennu un Kešu, portesieši meitenei neuzticējās, jo baidījās, ka Bultas mugurā Santana aizbēgs.
Vēl Santanai iepatikās sēdēt pils parkā. Tas bija liels, kluss un mierīgs. Cilvēku gandrīz nekad nebija. Te bija daudz koku, akmeņiem klātu taciņu, košu puķu dobju un strūklaku. Meitene atrada kādu vecu, noliekušos vītolu, zem kura zemajiem zariem un garajām lapām varēja stundām ilgi sēdēt un domāt. Koks atgādināja vītolu savās mājās, tāpēc šeit meitene kavējās atmiņās.
Varētu teikt, Santana jutās gluži labi. Neviens nedarīja pāri, viņa drīkstēja staigāt pa pili, apciemot Bultu, atpūsties parkos un dārzos un pastaigāties pilsētiņas ielās. Tomēr meiteni visu laiku mocīja neziņa par notikušo. Kāpēc pret vinu izturas tik labi? Vēsi un ar aizdomām, tomēr labi.
Jā, meitenei te neviens neuzticējās. Tas arī nebija brīnums šēlieši Portesas pilī noteikti tika uzņemti reti. Tāpēc Santanai visur ārpus pils sekoja apsargs. Viņa vārds bija Rokors, un viņš bija nopietns vīrietis. Viņa tumšie mati bija sasieti kārtīgā zirgastē, brūnās acis palika nemainīgi stingras un neizteiksmīgas, šaurā seja nepauda nekādas izjūtas. Reizēm, kad Santanu pavisam nomocīja garlaicība un vientulība, viņa sāka ar apsargu runāt, bet viņš klusēja. Dažreiz Santana izklaidējoties mēģināja apsargu pakaitināt un sasmīdināt, bet tas nekad neizdevās. Rokors bija gluži kā ēna.
Izredžu aizbēgt nebija. Nācās palikt tepat un gaidīt, kas notiks.
* * *
Santanai šķita, ka šī bija kāda sestā diena, ko viņa pavadījusi Portesas pilī. Joprojām nebija skaidrs, kāpēc viņa te ir un kas ar viņu notiks turpmāk. Santana vairs nebija satikusi ne karali, ne karalieni, ne ziņnesi Godvaju. Ik dienu viņa redzēja tikai kalponi Mennu, zirgkopi Kešu, Bultu un nerunājošo apsargu Rokoru.
Santana pamodās nakts vidū, piecēlās gultā sēdus un pieplaka pie loga, lai paraudzītos uz skaisto apkaimi, ko izgaismoja oranžīga laternu gaisma. Tālāk vīdēja pārējās Silveo pilsētas siluets. Santana nopūtās. Šķiet, šis logs ar nolūku bija tik šaurs, lai pa to nebūtu iespējams izkļūt ārā.
Istabu piepildīja bāla mēnesgaisma. Santana izkāpa no gultas. Viņai mugurā bija smalks, garš, balts naktskrekls. Meitene ieskatījās spogulī un iespurdzās. Mēnesgaismas apmirdzēta, garajā naktskreklā ar sajauktiem, tumšiem matiem viņa izskatījās pēc biedējoša rēga vai spoka.
Santana saprata, ka aizmigt vairs nevarēs, tāpēc klusi atvēra durvis un izslīdēja no istabas. Viņa brīdi stāvēja nekustīgi un mēģināja izlemt, ko darīt, tad piegāja pie blakusdurvīm aiz tām bija apmetusies Menna, un pārbaudīja, vai tur viss ir klusu. Santana devās uz gaiteņa galu un pa kāpnēm tika līdz pirmajam stāvam.
Piepeši Santanai ienāca prātā doma par bēgšanu. Bija nakts, un viss šķita tik tukšs un mierīgs. Meitene klusi aizgāja līdz milzīgajām ieejas durvīm un pēdējā mirklī paslēpās aiz lielas kolonnas, jo ieraudzīja vairākus apsargus. Santanas sirds iepukstējās straujāk. Meitene saprata, ka nekas nesanāks.
Viņa piesardzīgi iegāja kādā zālē, tad klaiņoja pa pili. Tumsā tā šķita biedējoši sveša un milzīga. Visapkārt valdīja dziļš klusums. Palaikam viņa dzirdēja sargu soļus un, aizturējusi elpu, steidzās kaut kur paslēpties.
Nu Santana atskārta, ka ilgojas pēc savas svešās, tomēr jau iemīļotās istabiņas, kur varēja justies diezgan droši.
Santana bija apmaldījusies. Viņas ceļgali drebēja un acis bija ieplestas gan bailēs, gan no tumsas. Viņa maldījās no vienas zāles citā un izstaigāja neskaitāmus gaiteņus, taču šķita, ka apmaldās arvien vairāk.
Ko es esmu izdarījusi? Santana dusmojās pati uz sevi. Kāpēc viņai vajadzēja pamest istabu? Ja kāds viņu tagad pieķers, tad… Skaidrs bija viens labi tas nebeigsies.
Meitene apstājās gaiteņa vidū un visu apdomāja. Šo gaiteni viņa atcerējās. Tātad īstais ceļš tepat vien būs.
Atskanēja kāda balss, un meitene pārbīlī gandrīz iespiedzās. Viņa meklēja vietiņu, kur paslēpties, bet gaitenis bija garš un tukšs, un viņa neuzdrošinājās iet kādā no aizvērtajām istabām.
Santana dziļi ieelpoja un nomierinājās; pagaidām briesmas nedraud, jo balss skanēja nevis no gaiteņa, bet gan no telpas nedaudz tālāk. Viņa jau gribēja doties prom, kad pēkšņi izdzirdēja savu vārdu.
- Tātad Santana tiešām ir īstā? Meitene pazina karali Hēru.
- Pilnīgi noteikti, atbildēja nepazīstama, aizsmakusi balss.
Santana sastinga: kāpēc runā par viņu? Un ko nozīmē tas, ka viņa ir īstā? Kam īstā? Santanai pārskrēja baiļu šermuļi.
Viņa nolēma noskaidrot, ko tas viss nozīmē, un, cik vien klusi un piesardzīgi iespējams, aizgāja līdz telpai, no kuras skanēja balsis un pa durvju spraugu spraucās gaisma. Santana pieplaka pie sienas un uzmanīgi klausījās.
- Pastāsti sīkāk, Sihako, tincināja karalis.
- Tur bija viens tāds puika, aizsmakusi balss ierunājās. Nu, ne gluži vairs puika. Teica, ka šo saucot Timo Šarahs.
Santanai saļodzījās kājas un acīs sariesās asaras. Kāpēc viņi runā par Timo? Par viņas Timo? Ko viņi viņam nodarījuši?
- Un viņam bija medaljons ar safīru. Tieši tāds, kāds aprakstīts senajos rakstos. Mēs viņam prasījām, kur šis to dabūjis, bet viņš spītīgi klusēja.
Santana nedzirdami novaidējās. Tātad portesieši jau uzbrukuši Kristāla upei un Timo draud briesmas. Un tā ir viņas sasodītā vaina, jo tieši viņa draugam bija uzdāvinājusi šo medaljonu.
- Mēs no viņa neko neuzzinājām. Tad nu lai vaino sevi! Sihako balsī ieskanējās ļauns prieks.