Santanai ļoti patika Romo. Ciems neapšaubāmi bija skaista vieta. Tas bija paliels, lai gan milzīgajā ielejā šķita pat mazs. Uz visām pusēm pletās plaši lauki, ziedoši dārzi un pļavas, upītes un mazas koka mājiņas. Klusa un mierīga vietiņa. Mei-. tene lepojās ar to, ka ir zemnieku meita, jo uzskatīja, ka tieši zemnieki ir godājamākie un cienījamākie ļaudis. Santana bija laimīga, dzīvojot Romo. Meitene neilgojās pēc pilsētas greznās dzīves. Viņai pietika ar plašu lauku, kur izskrieties, mīkstu zāli, kur nogulties, dzidru ūdeni un svaigu gaisu.
Pie brokastu galda Santanu un Ketanu sagaidīja Šako viņu tēvs. Sakarā ar gadatirgu viņš svarīgākos darbus bija pabeidzis jau līdz brokastlaikam. Arī viņam bija tādi paši tumšbrūni un gari mati; tos vīrietis nēsāja, sasietus zirgastē. Rokas bija spēcīgas un raupjas kā visiem zemniekiem.
Diemžēl Santanai un Ketanam nebija mātes viņa bija nomirusi, kad bērni bija pavisam mazi. Viņi zināja, ka mammas vārds bija Krise. Viņa esot bijusi ļoti laba loka šāvēja. Šo prasmi bija mantojusi arī Santana; meitene tiešām aizrāvās ar loku šaušanu, un tas viņai labi padevās. Kā stāstīja Sako, visi mīlēja Kriši. Viņa pēc izskata esot bijusi gluži tāda pati kā meita ar gariem, tumšbrūniem matiem un skaistām, zaļām acīm. Santana mammu neatcerējās un nezināja, kāpēc viņa mirusi.
Kad brokastis bija paēstas un virtuvē galds noridāts, Santana, Ketans un Sako devās uz Romo tirgus laukumu. Santana, kā ierasts, paķēra līdzi loku un bultu maku bez tiem viņa gandrīz nekad nepameta māju. Meitenei nešķita, ka varētu draudēt briesmas, taču gadatirgū vienmēr notika dažādas sacīkstes. Tur viņa varētu pārbaudīt un pierādīt savu prasmi.
Drīz vien ģimene sasniedza plašo laukumu, kur ņudzēja cilvēku pūlis. Apkārt ņirbēja krāsas un smaržas. Acis reiba no visa krāšņuma. Neredzētas sejas, nedzirdētas balsis tas viss bija tiešām aizraujoši. Tirgotāji skaļās balsīs ieteica savas preces pašaudzētus dārzeņus, lopus, no citām zemēm ievestus augļus, krāsainas vāzes un rakstainus audumus. Piedāvājums bija milzīgs. Vispārējā troksnī ik pēc brīža atskanēja zirgu zviedzieni, govju māvieni un citu kustoņu balsis.
Vareni, Santana nočukstēja un mirdzošām acīm paskatījās uz Ketanu, kurš smaidīja pretī.
Lai gan Santana lielo tirgu apmeklēja katru gadu, ik reizi tas bija kaut kas jauns un neredzēts. Šķita, ka gadatirgus kļūst arvien aizraujošāks.
- Jūs dariet, ko gribat, bet es došos papētīt, ko šeit piedāvā, Šako runāja skaļi, lai viņu sadzirdētu.
- Labi, tēt, Santana atsaucās, un Ketans pamāja ar galvu.
Sako iejuka pūlī. Santana un Ketans bezmērķīgi klīda gar stendiem un galdiem, līdz brālis pamanīja draudzeni Junesu, atvadījās no Santanas un aizsteidzās.
Meitene iesmējās. Santanu nemaz neuztrauca tas, ka viņa palika viena. Galu galā šeit bija tik daudz interesanta un par garlaicību nebija jāuztraucas.
Par vientulību Santanai ilgi nebija jābēdā, jo brīdī, kad viņa vēroja cāļu būri ar kareivīgiem, smieklīgi dusmīgiem, jauniem gailēniem, kāds meiteni no mugurpuses apskāva ap vēderu.
Santana izbijās, bet tad pazina pienācēju. Meitene pagriezās un ieraudzīja sava vecuma puisi ar koši zilām acīm, pusgariem, nedaudz sprogainiem salmu krāsas matiem un divām bedrītēm vaigos. ,
- Sveiks, Timo! viņa pasmaidīja.
- Prieks tevi redzēt, Santana, Timo atbildēja.
- Man arī, meitene atzinās.
- Nāc, parādīšu kaut ko, kas tev patiks! Timo atlaida meiteni.
- Ejam! piekrita Santana un ieķērās puiša elkonī.
Timo bija meitenes labākais draugs. Viņi bija kopā uzauguši un kopā piedzīvojuši gan priekus, gan bēdas, daudzus skaistus un neaizmirstamus mirkļus. Arī Timo padevās loka šaušana, un viņš bieži palīdzēja meitenei trenēties. Lai gan Santanai pašai labi veicās, tomēr patika, ka Timo viņu mācīja.
- Skaties, draugs ierunājās, un viņi apstājās.
Šeit bija nedaudz klusāks un cilvēku bija mazāk. Viņi bija nonākuši pie viena no spēļu stendiem. Te bija ar loku jātrāpa kustīgos mērķos, kuri garā auklā šūpojās zem nojumes.
- 0 jā! Santana pasmaidīja.
- Iesim? Timo iesmējās.
- Protams, Santana piekrita.
Arī Timo bija paņēmis līdzi savu loku, un viņi devās pieteikties.
- Varat sākt! ļoti garš vīrietis ar gariem, gaišiem un taisniem matiem iesaucās. Katram trīs šāvieni.
Santana juta, ka viņai un Timo pievēršas daudz skatienu. Cilvēki ar interesi noraudzījās uz jauniešiem un klusi sāka vērtēt to, kuram, pēc viņu domām, bija jāuzvar.
Santana sagatavoja pirmo bultu. Viņa koncentrējoties aizvēra vienu aci un sastinga. Tad meitene atlaida stiegru, un pēc mirkļa šautra ietriecās tieši mērķī. Santana saskatījās ar Timo. Meitene pamanīja, ka arī Timo ir veicis pirmo šāvienu un tas bijis veiksmīgs.
Skatītāju murdoņa kļuva skaļāka. Santana sagatavojās otrajam šāvienam. Viņa izdzirdēja skatītāju aplausus, jo Timo bija veiksmīgi trāpījis arī otrajā mērķī. Meitene koncentrējās un…
Atskanēja publikas žēlas un nopūtas, jo Santanai nebija veicies.
- Sasodīts! meitene nošņācās un sadrūma.
Protams, šī bija tikai nenozīmīga spēle, taču nevienam
nepatīk zaudēt tik daudzu ļaužu klātbūtnē.
- Neuztraucies, Santana, tu esi vislabākā, Timo viņai čukstēja. Draugs uzmundrinoši pasmaidīja. Koncentrējies!
Santana nomierinājās, sagatavoja trešo bultu un dziļi ieelpoja. Šķita, ka Timo balss nomierina un dod spēkus.
Santana izšāva pēdējo reizi.
Bulta trāpīja tieši mērķa vidū, un skatītāji uzgavilēja, svilpa un aplaudēja. Meitene priecīgi iespiedzās, arī Timo bija sajūsmināts.
Tad puisis atcerējās, ka arī viņam vēl atlicis viens šāviens. Viņš neuzkrītoši Santanai piemiedza ar aci un pacēla loku. Meitene sarauca pieri, jo pamanīja, ka Timo nekoncentrējas.
Puiša pēdējā bulta aiztraucās sāņus. Santana nopūtās, taču saprata, ka draugs kļūdījies tīši.
- Uzvarējusi draudzība! gaišmatainais vīrietis iesaucās, un skatītāji gavilēja.
Santana un Timo, sakārtojuši bultas un lokus un saņēmuši nelielas dāvaniņas par pirmo vietu, devās prom. Meitene ar nelielu pārmetumu noprasīja:
- Kāpēc tu tā darīji?
- Ko tad? atjautāja Timo.
- Pats zini, Santana iesmējās. Tu pēdējo reizi nemaz necenties trāpīt.
- Ak tā? Timo šūpoja galvu.
Santana pateicīgi pasmaidīja un vairs neko neteica.
Drīz vien pie viņiem piesteidzās mīlīga, zilacaina meitenīte sprogainiem, gaišiem matiem un uzrautu deguntiņu un pieķērās Santanai pie rokas.
- Sveika, Sisī! Timo pabužināja meitenes matus.
Sisī, īstajā vārdā Sisa, bija Timo deviņgadīgā māsa -
jauka un mīļa.
- Re, arī jūs! atskanēja jautra balss.
- Labdien! Santana sveicināja.
Uzradās visa Timo ģimene. Timo vecāki Zāra un Sonts bija laipni un čakli. Viņiem piederēja plaši lauki, kuru apstrādāšana prasīja daudz pūļu. Darba netrūka arī visiem četriem dēliem, toties mazā Sisī palīdzēja Zārai sakņu dārziņā un virtuvē.
Santanai ļoti patika Timo mamma mīļa, mazliet apaļīga, vienmēr tērpusies platos, garos svārkos un biezos salmu krāsas matus sacēlusi copē. Zāra mācēja apkārtējos uzmundrināt, un Timo mammas klātbūtnē katrs jutās omulīgi. Sonts bija muskuļains, spēcīgs, ar biezām ūsām un zemu balsi.