- Kā ar pārējiem?
- Pārējos atbrīvojām. Izņemot vienu tas ļoti pretojās, aizstāvēja Timo.
Rods, Santana nodomāja. Pretīgie, riebīgie, nežēlīgie, ļaunie portesieši! Santana dusmojās.
- Tad ko mēs darām ar Kristāla upi?
- Es jums saku, mums to nevajag, kungs. Sēlieši pretojās, viņu bija pulka. Daudzi mūsējie krita, tāpēc nācās padoties.
Ha! Santana ļaunā priekā pasmīnēja; tā jums vajag, nožēlojamie, pretīgie radījumi!
- Pag! karalis samulsa. Tātad jūs padevāties. Bet kā tad jums izdevās tos divus sagūstīt?
- Mēs ieradāmies naktī. Santana saklausīja pašapmierinātību Sihako balsī. Dažus saņēmām ciet, arī to Timo. Un tad pamanījām viņa medaljonu. Teicām, ka atlaidīsim pārējos, ja Timo sekos mums. Viņi gribēja cīnīties, bet Timo pārliecināja pārējos, ka nāks līdzi.
Ak tu, nabaga Timo, Santana iešņukstējās. Kāpēc, kāpēc gan tu tā darīji?
- Un jūs tiešām nevarējāt viņus uzveikt un iekarot to upi? neticīgi noprasīja karalis.
- Kā jau teicu, no upes nav jēgas. Nav tur ne kristāla, nekā. Bet avots, mans kungs, tas ir kaut kas!
Santana samulsa. Kāds avots?
- Labi, Sihako, karalis nopūtās. Paskaidro beidzot! Tu man tikai piekodināji, ka meiteni nedrīkst zaudēt, bet neko neizstāstīji par avotu.
- Par Safīru avotu, Sihako ierunājās, ar baudu izrunādams katru vārdu. Tā ir viena no tām neskaitāmajām šēliešu leģendām. Lūk, šeit ir pierādījums! Medaljonu var dabūt tikai tur. Ticiet man, kungs! Beidzot mums ir iespēja kaut ko atrast. Iedomājieties to bagātību šēliešu īpašos zaļos safīrus! Nekur citur tādu nav.
Santanas elpa aizrāvās. Safīru avots… Protams, par to viņa bija dzirdējusi. Tā bērnībā bija viņas vismīļākā leģenda. Daudzi to uzskatīja par skaistāko Sēlas leģendu, lielāko un īpašāko. Nostāsts vēstīja, ka Safīru avots atrodas noburta meža vidū, bet mežu ieskauj baltas klintis. Šai avotā dzīvojot brīnumainas radības, un tur varot atrast neaprakstāmu bagātību. Tikai tur sastopami neticami skaisti, mirdzoši zaļi safīri. Leģenda stāstīja, ka avotu ir iespējams sameklēt tikai pilnmēness pusnaktī dzimušai meitenei ar zaļām safīra krāsas acīm. Viņa būšot īpaša, viņai jāatrodot avots un tas jāsargājot, līdz uzradīšoties viņas aizvietotāja.
- Un tā meitene ir Santana, vai ne?
- Tieši tā, uzvaroši paziņoja Sihako.
Santana apstulbusi pavēra muti. Ko? Tas nav iespējams! Kas tās par muļķībām? Tikai tāpēc vien, ka viņa ir šēliete un viņai ir zaļas acis? Nu nē! Tagad meitene saprata, kāpēc pret viņu izturas tik labi un piesardzīgi portesieši cer, ka Santana viņus aizvedīs līdz Safīru avota bagātībām. Tas nenotiks! Santana ticēja, ka viņa pavisam noteikti nav meitene no leģendas, tomēr, pat ja tā būtu, viņa nemūžam neatklātu portesiešiem avota noslēpumu. Viņi iedomājās, ka viņa nodos savu valsti?
- Labi, Sihako, karalis sacīja. Tu vari iet.
- Paldies, mans kungs.
Santanas sirds strauji pukstēja. Vajadzēja paslēpties! Vairs nedomādama par piesardzību un to, ka nedrīkst sacelt troksni, meitene skrēja uz gaiteņa otru galu. Pēc tam viņa pa kāpnēm gluži vai uzlēca uz otro stāvu un tad, aizelsusies un tverdama pēc elpas, samulsusi apstājās. Šķiet, viņa nonākusi pavisam citā pils vietā. Santana drudžaini skatījās uz visām pusēm, lai atrastu kādu pazīstamu eju vai telpu.
- Vai tev ir atļauts naktī klaiņot pa pili? atskanēja jautājums, un šoreiz meitene bailēs klusi iespiedzās, jo bija saskrējusies ar garu, staltu vīru. Balsi viņa pazina, tā joprojām skanēja galvā kā ļauns, briesmīgs lāsts. Sihako.
- Ko tu te dari? vīrietis noprasīja, nopētījis meiteni no galvas līdz kājām.
Bija tumšs, un Santana spēja saskatīt vien to, ka Sihako ir tērpies tumšā tērpā ar garu, sarkanu apmetni. Viņa acis izskatījās šauras un melnas. Meitene pamanīja uz vīra bālā vaiga garu, tumšsarkanu rētu, pār kuru krita melni, nekārtīgi, gari mati.
- Es gāju uz vannasistabu. Mēģināju atrast. Un apmaldījos, Santana izstosīja, mēģinādama izskatīties pēc nobiedētas meitenītes, nevis saniknotas un samulsušas šēlietes, kas ir gatava klupt virsū.
Sihako ar aizdomām lūkojās meitenē, un viņa novērsās.
- Es tevi pavadīšu līdz tavai istabai. Tā noteikti ir līdzās viesu telpām, viņš noņurdēja. Negribas, lai tu atkal pazūdi. Vīra sejā parādījās smīns.
Sihako ātri atrada Santanas istabu. Meitene klusi pateicās un atvēra durvis, bet iekšā negāja. Dusmas, sāpes un samulsums plosīja sirdi.
- Esmu dzirdējusi par Kristāla upi, Santana ierunājās, pagriezusi muguru Sihako. Viņš apstājas. Viņai bija vienalga, vai vīrietis sapratīs, ka viņa saklausījusi sarunu.
- Nu un tad?
- Kas notiks ar Timo Sarahu? Santana izdvesa.
Vīrs ļauni pasmaidīja.
- Nekas, viņš sacīja. Nekad. Turpmāk par viņu vēstīs tikai leģendas.
Sihako aizgāja, un Santana gluži kā nemaņā tika līdz savai gultai. Asaras aumaļām ritēja pār vaigiem un pilēja gultā. Meitene iekodās spilvenā, lai nesāktu kliegt.
Beidzot Santana aizmiga smagā un drudžainā miegā.
* * *
- Jaunkundzi Menna no rīta pārsteigti izdvesa. Tu nudien izskaties tā, it kā vispār nebūtu gulējusi.
- Mm, nomurmināja Santana.
Meitene nespēja neko pasākt. Šķita, ka tas ir ļauns murgs. Viņa gribēja pamosties, gribēja, lai viss ir kā senāk bez uzbrukumiem, kopā ar Timo dzīvot bezrūpīgi un laimīgi. Tad nebūtu jāprāto ne par portesiešiem, ne par Kristāla upi vai Safīru avotu.
- Nomazgājies, un tad mēģināsim tevi savest kārtībā! Menna sparīgi iesaucās.
Santana nomazgājās, apsēdās un ļāva Mennas smalkajām, šaurajām plaukstām rīkoties ap viņas matiem un apģērbu.
- Vai viss ir labi? Menna norūpējusies vaicāja.
- Nē, Santana noņurdēja.
Menna izdvesa klusu nopūtu, jo raizējās par to, ka Santana kļuvusi tik nerunīga; parasti meitene visu izstāstīja. Tomēr Menna nekad nebija uzstājīga un uzbāzīga.
- Tūlīt tu būsi tik skaista kā vēl nekad! Menna centās Santanu uzmundrināt, bet meitenes acis palika tukšas.
Santana gribēja kliegt: tas nevar būt, ka Timo ir miris! Viņa nespēja to aptvert. Bet tieši to Sihako bija teicis. Atmiņā skanēja aizsmakusi Sihako balss, un Santanu pārņēma auksti drebuļi un milzīgs naids. Kāpēc, kāpēc? Kāpēc viņa atdeva to nolādēto medaljonu? Santana iešņukstējās: kā gan viņa varēja zināt, ka tas ir tik īpašs?
- Šovakar tu būsi ļoti skaista, Menna sacīja. Paredzēts īpašs pasākums.
- Ko? Santana nobijās no savas balss, kas izklausījās piesmakusi un nedzīva. Kāds pasākums?
- Bruņinieku balle. Es te visu laiku stāstu. Vai tu nemaz neklausies? Menna pārsteigti paskatījās uz meiteni.
- Piedod, Santana nomurmināja.
- Nekas. Tātad šovakar būs balle. Ieradīsies daudzi bruņinieki, kuri tieši šodien iesvētīti bruņinieku kārtā.
- Man tur tiešām jābūt? drūmi jautāja Santana.
- Jā, pats karalis lūdza. Vispār dīvaini, ka viņš tik laipni izturas… Tu, piedod, tomēr esi šēliete, un visi zina, cik ļoti Viņa Augstība necieš šēliešus.
- Ha! Santana nedzirdami nosmējās.
Lūk, kāpēc viņa te vajadzīga! Viņa ir ēsma, kas aizvedīs pie dārgumiem.
Vakars pienāca ātri. Menna palīdzēja Santanai ietērpties brīnumskaistā, garā, zaļā kleitā ar zelta mežģīnēm un melnu, vijīgu rakstu. Mati tika sasprausti ar zelta sprādzēm, un tie ieveidotās cirtās krita līdz meitenes pleciem. Ap kaklu viņai bija punduru dāvātā zelta kaklarota.