- Santana, tu izskaties satriecoši! Menna bija tiešām sajūsmināta.
Visu dienu viņa bija centusies uzlabot meitenes garastāvokli, tāpēc bija daudz runīgāka nekā parasti.
Santana lūkojās spogulī un nepazina meiteni atspulgā.
Santana nosprieda, ka nedrīkst izrādīt vājumu. Viņa ieradīsies
ballē lepna un neievainojama, ar smaidu uz lūpām. Viņa ir šēliete, tāpēc viņu uzveikt būs grūti.
Santana pasmaidīja, un viņas zaļās acis koši iemirdzējās. Menna nopriecājās beidzot meitene izrādīja kādu interesi.
Stalti un mierīgi Santana nokāpa pa kāpnēm un nonāca gaitenī, kur pulcējās daudz cilvēku. Viņai pievērsās daudzi skatieni. Bija patīkami just to, ka skatieni bija apbrīnas pilni.
Pie kāpnēm Santanu sagaidīja ziņnesis Godvajs un apsargs Rokors. Godvajs, meiteni ieraudzījis, pasmaidīja un nomurmināja komplimentu, bet Rokora seja, kā parasti, nemainījās. Santanai gribējās iecirst bruņiniekam pliķi un iesaukties: "Hei, vai tu mani neredzi?"
Drīz vien viesi tika ielaisti zālē, un meitene Rokora pavadībā iegāja milzīgajā telpā, kur atradās karaļpāra troņi. Santana gluži vai apreiba daudzo tērpu un apmetņu jūklī. Neticami plašās zāles galā mierīgu, klusu melodiju spēlēja mūziķi. Karalis Hērs un karaliene Kleo, abi skaistos un greznos tērpos, stāvēja pie troņiem un sagaidīja viesus.
Kad visi bija sanākuši, karalis Hērs teica uzrunu. Santana karalim sejā skatījās ar naidu. Meitenes acis satumsa; lai gan lūpu kaktiņi bija savilkušies smaidā, skatiens bija auksts un iznīcinošs.
Kad karalis apklusa, viesi aplaudēja. Arī Santana aplaudēja līdzi.
Un tad zālē iesoļoja vairāk nekā desmit staltu, jaunu puišu. Visi bija vienādā tērpā, melnos zābakos, tumšsarkanā apmetnī ar zeltainu Portesas simbolu un zobenu pie sāna. Bruņinieki.
Pēkšņi Santanai šķita, ka sirds apstāsies. Viņa neticīgi vērās kādā bruņiniekā.
Artāks.
Šķita, ka viņa zaudēs līdzsvaru. Pēdējo dienu piedzīvojumi, sāpes, izmisums, vientulība un apņemšanās aizmirst Artāku pazuda, izgaisa nebūtībā. Gribējās pieskriet pie puiša un piekļauties viņam klāt.
Drūmi nopietns un svinīgs, Artāks soļoja kopā ar pārējiem bruņiniekiem un apkārt neskatījās. Viņi apstājās pie karaļpāra ar seju pret viesiem.
Santana nenovēršoties lūkojās Artākām sejā.
Un tad Artāks pamanīja Santanu. Viņa acis neticībā iepletās. Puisis noskatīja viņu no galvas līdz kājām, un sejā pavīdēja apbrīna. Tas ilga tikai brīdi. Tad Artāks smaidu noslēpa.
Viņš ir portesietis un bruņinieks, Santana domās dusmīgi atkārtoja.
- Un tagad bruņinieku deja! karalis Hērs pamāja ar roku mūziķiem, kuri sāka spēlēt mierīgu, svinīgu melodiju.
Bruņinieki devās uzlūgt uz deju kādu meiteni. Ar satraukumā drebošu sirdi Santana redzēja, ka Artāks nāk tieši pie viņas, un juta skaudīgos citu meiteņu skatienus. Šis jaunais, izskatīgais bruņinieks dejos ar kaut kādu prastu zemnieci, turklāt šēlieti.
Artāks apstājās pie Santanas, paklanīja galvu un pasniedza roku. Meitene to satvēra ar drebošu plaukstu. Ko gan viņa var darīt? Atteikties taču nedrīkstēja…
- Sveika, Santana, tikko dzirdami nočukstēja Artāks, izvedis meiteni zāles vidū starp citiem dejotājiem.
Santana klusēja, viņas seja palika auksta un neizteiksmīga.
Santana uzlika rokas Artākām uz pleciem, un viņš satvēra tās vidukli. Meitene sajuta savādas un patīkamas trīsas, viņi sāka griezties mūzikas ritmā.
- Piedod, Artāks sacīja ar neciešamām skumjām balsī. Santana joprojām neatbildēja, tikai uz brīdi aizvēra acis,
lai nomierinātos.
Ja vien tas būtu tik viegli, meitene domāja. Bet tas ir pārāk sarežģīti. Es nedrīkstu tevi pielaist sev pārāk tuvu klāt. Viņi skatījās viens otram sejā. Santana nespēja novērsties.
Vina Artāku varētu vērot kaut visu dienu. Šīs tumšzilās
>
acis… Pieklājīgais un cēlais skatiens… Apburošais smaids…
- Tu esi ļoti skaista, Santana, viņš teica.
Mūzika apklusa, un deja beidzās. Artāks izskatījās nelaimīgs. Arī Santana skuma. Abiem negribējās šķirties. Tomēr to nācās darīt.
- Lūdzu, piedod! Santana izdvesa.
Meitene uzmanīgi izrāvās no puiša tvēriena un ātri devās prom. Artāks vēl ilgi stāvēja kā sastindzis. Kad viņš atskatījās, meitene vairs nekur nebija redzama.
PALĪDZĪBA
Santanai acīs sakāpa asaras: bija pārdzīvots pārāk daudz. Bija jātiek prom. Pavisam. Jāriskē. Likās, ka šis būtu diezgan piemērots brīdis gandrīz visi bija ballē.
Drebošiem soļiem Santana sasniedza savu istabu, apsēdās uz gultas, satvēra galvu rokās un centās visu apdomāt. Pēc tam viņa apņēmīgi piecēlās, uzmanīgi novilka skaisto kleitu un sameklēja savas drēbes. Apmetni viņa pagaidām ielika somā, lai nepievērš uzmanību.
Santana paņēma loku un piestiprināja zobenu, izņēma no matiem zelta sprādzes, tie vijīgās cirtās krita pār muguru.
Pirms pamest istabu, viņa trīs reizes lēni un mierīgi ieelpoja un izelpoja. Tad izsteidzās tumšajā gaitenī un klusiem soļiem devās uz kāpņu pusi.
No lielās zāles skanēja mūzika, cilvēku balsis un smiekli. Santana skrēja pretējā virzienā.
Domas drudžaini lēkāja. Meitene centās saņemties. Tagad bija jādomā tikai par vienu kā nemanītai tikt prom.
Kaut kur atskanēja sargu soļi. Meitene izskrēja caur daudzām telpām un gaiteņiem. Aiz muguras atkal bija dzirdami soļi, un meitene panikā skatījās, kur bēgt. Viņa to atrada. Izeju!
Tas bija logs. Trīcošiem pirkstiem Santana centās atvērt slēģus. Rokas drebēja, sirds skaļi sitās, un šķita, ka slēģi veroties saceļ milzīgu troksni. Galu galā logs bija vaļā un viņa pa to izliecās: pašā apakšā bija mīksta zāle. Tomēr tuvumā nevienu nemanīja. Laukā viņu gaidīja viens no pils parkiem.
Santana izmeta ārā savas mantas, tad pati uzkāpa uz palodzes. Galva mazliet sareiba no augstuma. Tomēr cita ceļa nebija. Vajadzēja bēgt: vai nu tagad, vai nekad.
Santana aizvēra acis, lēca un klusi iespiedzās. Vējš sitās sejā un ielidoja matos. Viņai izdevās veiksmīgi piezemēties.
Galva apreiba no prieka. Meitene nespēja noticēt tam, ka viņa ir tikusi laukā no pils. Bet priecāties bija par agru. Vēl jātiek prom no karaļa pils, pēc tam no Silveo un visas Portesas. Te viņa nevarēja justies droši.
Vajadzēja tikt uz staļļiem, paņemt Bultu un tad… Jā, ko tad? Kurp lai viņa dodas? Kā lai tiek ārā no apsargātās pils? Gan viņa ko izdomās, vismaz viņa tā cerēja.
Meitene ielavījās jau iepazītajā stallī un tūlīt ieraudzīja Bultu. Ķēve izdvesa priecīgu nopūtu.
Kuš, Bulta! Santana nočukstēja un piekļāvās zirga mīkstajam sānam, rokas iegremdējusi zīdainajās, garajās krēpēs. Pie Bultas viņa beidzot jutās drošībā. Viņa vairs nebija viena.
Meitene sagatavoja zirgu ceļam un devās uz izeju. Kāda balss lika salēkties.
- Santana? balss bija aizdomu pilna.
Meitene stāvēja nekustīgi. Varbūt vajadzētu bēgt? Tomēr viņa pagriezās un lūdzoši paskatījās uz zirgu puisi Kešu.
- Ko tu dari? Kešs vaicāja.
It kā nebūtu redzams tas, ko viņa grib darīt!
- Jā, skaidrs, puisis pats atbildēja uz savu jautājumu.
Santana gaidīja, ko viņš vēl teiks. Kad klusums ieilga,
meitene saprata, ka kavēties nedrīkst, tāpēc paspēra vēl soli pretī izejai.
- Pagaidi! Kešs viņu apturēja.