Santana satraukti ieskatījās puiša zilajās, neziņas pilnajās acīs. Kešu mocīja tas pats, kas Santanu, pienākums lika darīt to, ko viņš negribēja. Keša jaunā, draudzīgā seja izskatījās bāla un izbijusies.
- Es tevi nedrīkstu nekur laist, Kešs papurināja galvu un ar nožēlu nopūtās. Piedod, bet tu esi mūsu gūstekne.
Santanas sirds sāka pukstēt straujāk. Ko viņai darīt? Varbūt cīnīties? Kešam nebija nekādu ieroču, bet viņai bija gan zobens, gan loks. Varbūt pietiktu tikai ar dažiem brīdinājumiem? To Santana negribēja, turklāt tad viņa vēl vairāk pievērstu uzmanību un iekultos vēl lielākās nepatikšanās.
Atlika tikai viens lūgties.
- Keš, lūdzu! meitene ierunājās žēli un izmisusi. Lūdzu, palīdzi man!
- Es nevaru, nočukstēja Kešs. Piedod!
Nedrīkstēja krist panikā.
- Keš, meitene bilda. Tu taču neesi tāds kā citi. Vai tiešām gribi, lai mani mūžīgi tur gūstā? Vai zini, ko viņi ir izdarījuši? Viņi uzbruka manai valstij, manai tautai. Tur bija mani draugi. Vai zini, ko viņi man nodarīja? viņas balss ietrīsējās. Viņi nogalināja manu labāko draugu. Un tagad viņi grib, lai es nostājos pret savu valsti. Citādi mani droši vien neatstās dzīvu. Tu neesi tāds, Keš!
Puiša acis sāpīgi iepletās.
- Piedod… viņš nomurmināja. Es nezināju.
- Ko tu nezināji? Santana kļuva dusmīga. To, ka jūs, portesieši, esat nežēlīgi, ļauni, cietsirdīgi un alkatīgi? To, ka jums nekas nav svēts? To, ka jūs esat gatavi uz visu, pat uz nevainīgu cilvēku slepkavību, lai tikai iegūtu kāroto? Vārdi skanēja skarbi un izmisīgi. Es cerēju, ka tu esi citāds, meitene nočukstēja. Laikam būšu kļūdījusies.
Puisis stāvēja un vainīgām acīm lūkojās uz Santanu. Meitenes vārdi bija viņu aizkustinājuši. Viņš tiešām gribēja palīdzēt, bet… Viņš taču ir portesietis un negrib kļūt par savas tautas nodevēju.
- Es… es nezinu, ko darīt, Kešs minstinājās.
- Nu labi, izdvesa Santana. Dari, ko gribi! Dari, kā pienākas portesietim. Ved mani atpakaļ, lai mani soda par bēgšanas mēģinājumu. Lai mani spīdzina līdz nāvei un pēc tam iemet cietumā. Tad neviens mani vairs neredzēs. Un tētis un brālis, un visi mani draugi mani meklēs, bet nekad neuzzinās, ka mani notvēris kāds zirgu puisis, kura dēļ es tiku sodīta.
Keša acis iepletās un elpa aizrāvās. Raupjās, nobružātās rokas trīcēja.
- Beidz! viņš aizsmacis iesaucās. Lūdzu!
Meitenei bija izdevies Kešu iežēlināt, likt šaubīties, taču
viņš nebija gatavs palīdzēt.
Pēkšņi Santanas lūpu kaktiņi savilkās smaidā: viņa saprata, kas Kešu spētu apturēt.
- Keš, meitene ierunājās. Es gribu mājās. Ļoti. Mani tur gaida ģimene tētis, brālis un daudzi citi. Gribu atkal dzīvot savā lauku mājiņā, kur visapkārt plešas lauki. Arī Bulta grib mājās. Tu to noteikti saskati viņas acīs. Viņa ilgojas pēc pļavām, kur izskrieties, un mazām upītēm, kurām lēkt pāri.
Santana apklusa. Zirgu puiša acis bija aizmiglotas un seja šķita izmisuma pilna.
- Tur ir skaisti. Tu pat iedomāties nevari, cik tur ir skaisti! Ik rītu dzied simtiem putnu. Un cik burvīgi tur ir saullēkti! Visapkārt plaši, viļņoti lauki, ziedoši dārzi un pļavas…
Santana bija aizvērusi acis. Šo ainu viņa iztēlojās tik spilgti, ka gandrīz aizmirsa, kur šobrīd atrodas. Atmiņas lika asarai noripot pār vaigu.
- Tu noteikti ilgojies pēc mājām, meitene klusi turpināja un cieši vērās Kešam acīs. Es to zinu. Tā ir, vai ne? Arī tavās mājās ir skaisti. Un tevi tur gaida vecāki un mazā māsa. Viņa tagad jau ir paaugusies. Interesanti, vai viņa joprojām ik rītu uzkāpj kāda koka galotnē un dzied kā putns? Un pie jums ir daudz skaistu zirgu. Arī tie tevi noteikti gaida, lai atkal varētu rikšot puķu pilnās pļavās pretī apvārsnim.
- Viss, Kešs viņu pārtrauca, pietiek!
Santana apklusa un satraukti vērās puisim acīs. Redzēs, vai ir izdevies Kešu pārliecināt vai arī viņš tomēr nepiekāpsies.
- Tu nesaproti, cik grūti tas ir, Kešs izdvesa. Es būšu valsts nodevējs. Mani iznīcinās.
- Vari teikt, ka es tevi piespiedu. Tev draudēju, nočukstēja Santana.
Meitene bija gatava uz visu, lai tikai puisis piekristu. Šķita, ka viņš jau ir gandrīz piekāpies.
- Turklāt kāpēc tev liekas, ka tevi atradīs? meitene jautāja. Cik tālu tu dzīvo?
- Ļoti tālu, atbildēja Kešs. Viņa acīs pavīdēja cerība. Tiešām. Neviens nezina, kur es dzīvoju. Tas ir valsts otrā galā.
- Tieši tā! iesaucās Santana. Redzi! Tev ir iespēja. Bēgt vai palikt. Sāc beidzot dzīvot tā, kā pats vēlies, vai arī paliec te par vergu. Izvēle ir tavās rokās.
Brīdi Kešs saspringti domāja un klusēja. Un tad atskanēja vārdi, kurus Santana bija tik ļoti gaidījusi.
- Labi, es iešu tev līdzi. Lai arī ko tas man maksātu.
* * *
Izrādās, ka mantu Kešam tiešām bija maz. Vajadzēja tikai dažas minūtes, lai viņš sakravātos. Pēc tam puisis no kāda atsevišķa staļļa izveda skaistu, tumšpelēku zirgu ar melnām krēpēm, tumšām acīm un baltu plankumu pierē.
- Šis ir mans Zibsnis, Kešs teica. Viņš ir vienīgais, kas man šeit ir patiesi svarīgs.
Ieliņas izgaismoja bāla laternu gaisma. Gan Santana, gan Kešs uztraucās, ka abu zirgu pakavu dipoņa pret akmeņiem būs labi dzirdama, lai gan abi centās izturēties piesardzīgi. Viņi nolēma iet caur parkiem un dārziem; tur pakavu dunoņu noslāpēja zāle un bēgļus paslēpa koku ēnas. Kešs pils apkārtni pazina, tāpēc Santana sekoja viņam. Meitene bija laimīga, ka zirgu puisis ir līdzās. Tā bija daudz drošāk.
- No šejienes prom ved tikai vieni vārti. Un tie ir rūpīgi apsargāti. Es tiešām nezinu, kā tiem tiksim garām. Varbūt tu kaut ko esi iecerējusi? Kešs klusi ierunājās.
Santana skumji papurināja galvu.
- Skaidrs, Kešs smagi nopūtās.
Jo vairāk viņi tuvojās milzīgajiem vārtiem, jo straujāk sitās Santanas sirds. Meitene tiešām nespēja izdomāt, kā gan pamest šo vietu. Tikt garām sargiem bija neiespējami.
Drīz vien viņi stāvēja ēnā gandrīz pie pašiem vārtiem. Kā jau Santana bija redzējusi iepriekš, tos apsargāja divi kareivji. Vārti bija augsti, un tiem pāri tikt nebija iespējams. Viņa varētu izlikties, ka ir sagūstījusi Kešu kā ķīlnieku un viņu nogalinās, ja netiks izlaista laukā. Šo priekšlikumu Kešs tūlīt noraidīja.
- Mana dzīvība viņiem neko nenozīmē, viņš drūmi nočukstēja. Toties tevi vajag.
Vēl Santana ierosināja pielavīties pie apsarga un draudēt viņam ar zobenu. Kešs iesmējās.
- Tevi atbruņos ātrāk, nekā tu paspēsi izdvest kaut skaņu. Neaizmirsti, ka tie ir apmācīti, spēcīgi vīri, vislabākie. Bet tu esi tikai lauku meitene. Vai kādreiz vispār esi cīnījusies ar zobenu? Tā pa īstam?
Protams, Kešam bija taisnība. Toties vienu gan meitene prata labi šaut ar loku. Viņa varētu… Jā, viņa tiešām varētu trāpīt.
- Nē, nē, nē! Kešs noliedzoši purināja galvu, nenoklausījies visu līdz galam. To nedrīkst. Tiks izsaukti papildspēki, un mēs vairs nekad netiksim prom. Mums jāpazūd nepamanītiem.
Kādu brīdi viņi klusēja un satraukti centās kaut ko izdomāt.
- Keš, Santana sacīja, mums jātiek prom pa citu ceļu. Garām šiem vārtiem mēs netiksim nekad.
- Piekrītu, Kešs nopūtās.
Viņi klusi iejāja kādā parkā. Vajadzēja pasteigties. Viņi klaiņo jau pārāk ilgi, laika vairs nav daudz.
Galu galā Kešs apstājās un ar cerīgu smaidu paskatījās uz Santanu. Viņi atradās tālā un tumšā parka nostūrī pie sētas. Tā bija augsta, bet zemāka par varenajiem vārtiem. Tepat blakus, gandrīz gar pašu sētu, plūda neliela upīte.