- Skaties! satraukti ierunājās Kešs. Man ir plāns. Vai redzi upi? Tur ir tilts. Uz tilta varam ieskrieties. Tas ir diezgan stāvs. Ar to vajadzētu pietikt, lai zirgi pārvarētu sētu un pārlēktu tai pāri. Ko tu domā?
Santana apskatīja sētu, upīti, tiltu un Bultu un pamāja ar galvu.
- Jāizdodas, viņa apņēmīgi nočukstēja.
Laiks ritēja strauji, tāpēc viņi steidzās. Santana Bultas mugurā jāja pirmā. Viņa murmināja uzmundrinošus vārdus gan sev, gan zirgam.
Bulta šķērsoja upi un, atkāpusies nelielu gabaliņu pirms tilta, sagatavojās skrējienam.
- Bulta, mēs to varam, Santana pārliecinoši teica. Aiziet!
Ķēve metās auļos. Santana pieplaka zirga mugurai tik cieši, cik vien varēja. Sirds satraukti sitās. Viņa aizturēja elpu. Zirga pakavi noklaudzēja pret koka tiltiņu un tad…
Un tad viņas lidoja. Santana aizvēra acis un noslāpēja kliedzienu.
Pēc brīža Bulta salēcās, kājām atkal pieskaroties zemei. Tā parikšoja vēl mazliet uz priekšu un tad apstājās.
Santana nedroši atvēra acis. Vai tiešām tas ir izdevies?
- Jā! meitene klusi iesaucās. Jā, Bulta, gatavs! Tu esi nepārspējama! viņa slavēja un glaudīja zirgu.
Pavisam drīz Zibšņa mugurā sētu šķērsoja arī Kešs.
- Aiziet, aiziet, nekavēsimies! viņš aicināja. Seko man! Pametīsim Silveo pa tukšāku ieliņu.
Zirgi sāka rikšot. Pakavu klaboņa klusi atbalsojās tumsā. Meitene necentās iegaumēt apkārtni un domāja tikai par to, kā ātrāk tikt prom no šejienes. Kaut viņi nesastaptu portesieti, it īpaši kādu bruņinieku!
Šoreiz bēgļiem tiešām veicās. Kešam izdevās atrast mazu, tukšu ieliņu, pa kuru viņi pameta Silveo, pēc tam turpināja ceļu pa plašiem laukiem, gar mazām mājiņām ar mazdārziņiem.
Santana nomierinājās. Silveo un karaļa pils bija tālu aiz muguras. Toties tagad uznāca miegs. Nogurums mācās virsū kā riebīga muša, ko grūti aizdzīt.
Viņi neapstājoties jāja līdz pat saullēktam. Gaiša saules maliņa pacēlās virs apvāršņa un melnās debesis iekrāsoja pelēkzilas.
Kešs apstājās, Santana darīja to pašu. Abi zirgi sprauslojot arī atvilka elpu.
- Es domāju, turpmāk mūsu ceļiem jāšķiras, Kešs sacīja. Vienatnē vieglāk palikt nemanītam.
Santana pamāja ar galvu. Arī viņai likās, ka tā būs labāk.
- Tepat netālu ir Sēlas robeža. Man jādodas pretējā virzienā.
- Labi. Paldies tev. No visas sirds. Es to
ļoti novērtēju. Vienmēr tevi atcerēšos, Santana pateicās.
Kešs pasmaidīja.
- Paldies arī tev. Bez tevis es to neuzdrīkstētos.
Viņi saskatījās un drūmi pasmējās.
- Tagad abi esam šīs valsts ienaidnieki, Kešs skumji pasmaidīja.
Santana piekrītoši nopūtās.
Viņi saprata, ka ilgi te uzturēties nevajag.
- Lai tev veicas! Kešs novēlēja.
- Paldies! Tev tāpat.
Kešs pagriezās un aizjāja. Santana brīdi noskatījās viņam pakaļ, tad aizauļoja uz pretējo pusi.
GLĀBĒJS
Santana apstājās tikai vakarā, kad saule, karsti cepinot, sāka slīdēt aiz koku galotnēm, un meitene vairs nespēja izturēt milzīgo izsalkumu.
Labi, Bulta. Uz brīdi atpūtīsimies, viņa nomurmināja.
Nogurums no ilgā skrējiena un nebeidzami satraukumi. Sāpes par to, ko bija teicis Sihako. Satiktais Artāks… Santanai reiba galva. Viņa nebija gulējusi, un pārdzīvojumi bija laupījuši spēkus.
Meitene atradās kādā aizaugušā pļavā. Visu dienu viņa bija centusies izvairīties no pilsētām un arī ciemiem. Šeit auga ļoti gara zāle, kur varēja paslēpties. Bulta tik tikko turējās kājās. Zirgs bija pārguris. Santana sameklēja somā kaut ko ēdamu un, pat nepūlēdamās atrast segu, turpat zālē aizmiga.
Nākamajā rītā meitene pamodās diezgan agri. Pirmajā brīdī viņa nesaprata, kur atrodas un kas noticis. Tad atcerējās, ka ir aizbēgusi no karaļa Hēra pils, un atviegloti nopūtās. Tomēr miera nebija. Viņai jātiek prom no Portesas; tikai tad varēs justies droši un brīvi.
Santana piecēlās sēdus un nopūtās, jo nojauta, ka noteikti tiek meklēta.
Viņa aizdomājās, kurp lai dodas, kad viņa būs pametusi Portesu. Skaidrs, ka uz Kristāla upi iet nebija vērts. Tur vairs neviena nebija. Un tur nebija arī… Santana norija kaklā sakāpušo, sāpīgo kamolu. Viņai ir jāatrod Safīru avots. Protams, ja vien viņa ir leģendā aprakstītā meitene. Santanai jāuzzina pilnīgi viss par šo avotu. Jānoskaidro, kā Safīru avotu aizsargāt no ienaidniekiem. Viņa varētu doties uz leģendā aprakstītajiem baltajiem kalniem. Tie atradās ļoti tuvu avotam, un tur šo to varbūt varētu uzzināt. Ja tikai tur kāds dzīvo…
Pēkšņi atmiņā atausa pundures Deonas balss: "Daudz ko mēs vedam uz Marmora klinšu pilsētu." Marmora klintis… Šiem kalniem noteikti jābūt baltiem, turklāt tur ir pilsēta, tātad kāds, kas palīdzēs ar padomu.
Meitene piecēlās kājās. Plāns bija gatavs: pirmkārt, pamest Portesu; otrkārt, atrast Marmora klintis. Tas nebūs vienkārši.
* * *
Līdz vakaram meitene sasniedza milzīgu mežu. Tas uz visām pusēm pletās tik tālu, ka Santanu pārņēma panika, jo šķita, ka no meža atrast izeju nav iespējams. Jo ilgāk viņa jāja uz priekšu, jo vairāk samelnēja tumsa un visapkārt sabiezēja koki un krūmi.
Vai tikšu no šejienes prom? Santana izmisīgi čukstēja.
Šis mežs nepavisam nebija tik skaists un gaišs kā Punduru mežs Šēlā. Koki bija tumši, resni un milzīgi. Biezie zari spiedās cits citam virsū, un skujaine nokārās līdz pat zemei. Mežs bija tumšs un biedējošs. Šķita, ka tas ir pilns baisām un draudīgām ēnām, kas slepus lavās pakaļ Santanai un Bultai. Debesis bija grūti saskatīt, tumsa bija nomācoša un bieza. Šķiet, ka bija iestājusies nakts.
Sapratusi, ka prom no šejienes viņa pagaidām netiks, Santana nolēma nakti pārlaist tepat. Viņa piesēja Bultu pie kāda koka, kuram blakus arī pati ieritinājās segā un centās aizmigt.
Rīts uzausa drūmi bāls un pelēcīgs. Koku zari spokaini grabēja un klabēja, kad tiem cauri klusi gaudoja un svilpa vējš.
Santana centās neievērot baiso apkārtni. Bulta tramīgi skatījās visriņķī un laiku pa laikam noraustījās, izdzirdusi kādu skaņu.
Klusums bija savāds, aizdomīgs un nepatīkams. Meitene aizturēja elpu, sirds skaļi sitās. Katrs troksnītis, ko viņa sacēla, šķita ļoti skaļš.
- Kaut kas nav labi, Santana nomurmināja.
Bultas ausis bija pieglaustas galvai. Arī zirgs juta briesmas.
Un tad gaisu pāršalca skaņa, ko Santana pazina, izšauta bulta.
Meitene klusi iespiedzās un pieplaka ķēvei pie muguras. Virs galvas nošalca vējš.
Santana nolēma bēgt. Zirgs metās aulekšos, taču drīz vien to sasniedza cita bulta, no kuras izdevās izvairīties. Izšautajai bultai bija tumšsarkans kāts tā piederēja portesietim. Šoreiz tā lidoja no citas puses. Meitene saprata, ka ir ielenkta.
- Mums jācīnās, viņa apņēmīgi nočukstēja.
Santana paslēpās aiz pāris milzīgiem kokiem, izvilka
savu loku un sagatavoja bultu šaušanai. Viņa brīdi uzmanīgi klausījās, bet mežs slīga pilnīgā klusumā. Meitene ieraudzīja pie koka tumšu stāvu, kas, pagriezis muguru, vēroja apkārtni. Santana notēmēja un koncentrējās. Un tad izšāva.
Bulta trāpīja mērķī. Atskanēja apslāpēts kliedziens, un tumšais stāvs nogāzās zemē.
Lai gan Santana juta gandarījumu par precīzo šāvienu, sirds nodrebēja. Viņa nekad nebija mērķējusi uz cilvēku; tas bija briesmīgi. Un tagad viņa bija trāpījusi. Santana brīdi skatījās tālumā ar apstulbušu skatienu un nesaprata, ko darīt.