Apmulsuma brīdis ieilga. Pēkšņi Santanas virzienā šāvās vairākas bultas. Meitene paspēja vien pagriezties un ieraudzīt, kā tās tuvojas. Zirgs bailēs iezviedzās un slējās pakaļkājās.
Kā pa murgiem Santana izdzirdēja saniknotu un satrauktu balsi: -Nē!
Tad viņa sajuta asas, smeldzošas sāpes rokā un viss satumsa.
Santana izdzirdēja uguns sprakstoņu, juta patīkamu siltumu un smaržu un saknosījās. Mulsināja tas, ka tuvumā deg uguns, to viņa tiešām nespēja izskaidrot.
- Esi pamodusies? atskanēja gādīga balss.
Santana samirkšķināja acis. Kas gan bija noticis? Meitene atcerējās neskaidrus tēlus mežs, lidojošas bultas, notriekts bruņinieks…
- Santana, balss ierunājās jau tuvāk. Tā bija ļoti pazīstama.
Viņa ieraudzīja divas skaistas, tumšzilas acis, kas satraukti lūkojās pretī.
Migla izklīda. Santanai aizrāvās elpa.
- Tu, meitene izdvesa.
Viņa centās piecelties, sirds satraukti ietrīsējās. Kāpēc, kāpēc? Kāpēc viņš ieradies gluži kā tāds princis un viņu izglābis?
- Vai viss kārtībā? Artāks vaicāja.
- Nē. Tas ir, jā. Varbūt. Nezinu, nomurmināja Santana.
Lai gan sirds drebēja, redzot Artāku, viņa to centās ignorēt un dusmīgi domās atkārtoja: pazūdi, pazūdi, izgaisti…
Artāks pasmaidīja, un Santanai sareiba galva.
- Nomierinies, lūdzu! Tev jāatpūšas. Un nesavaino savu roku.
Santana paskatījās lejup un ieraudzīja, ka viņas labā roka ir pārsieta ar tumšsarkanu auduma gabalu. Tā ļoti sāpēja. Meitene atcerējās, ka viņai bija trāpījusi bulta, un saviebās. Kā viņa spēs aizstāvēties tikai ar vienu roku?
- Ko tu te dari? Santana izgrūda. Balss skanēja skarbi, bet tā vajadzēja.
Artāks izbrīnā un mazliet skumji pacēla uzacis un atbildēja:
- Glābju tev dzīvību, Santana.
Meitene samulsa. Viņa ienīda sevi par to, ka izturējās tik riebīgi pret cilvēku, kurš viņu izglābis. Pret cilvēku, kuru viņa tiešām mīlēja.
- Paldies, viņa sacīja.
Artāks nogrozīja galvu.
- Prieks par to pašu, viņš klusi nomurmināja.
Santana vainīgi pasmaidīja.
Viņi joprojām bija mežā, taču citā vietā. Te koku bija mazāk un apkārtne nelikās tik biedējoša. Bija nakts. Santana ar skatienu sameklēja Bultu un ieraudzīja to ar Artaka melno Viesuli piesietu pie koka.
- Kas īsti notika? meitene uzstāja.
Artāks pasmaidīja, nopriecājies par jautājumu.
- Portesieši devās tevi meklēt pa visu valsti. Es zināju, ka tu turēsies tālāk no pilsētām un citām apdzīvotām vietām, tāpēc izlēmu sekot tam bruņinieku pulkam, kas devās uz Tumšo mežu. Tur mani neievēroja. Un tad mēs tevi atradām. Es nodūru tos, kuri bija tuvumā. Tu trāpīji citam bruņiniekam, un sāka lidot bultas. Man izdevās trāpīt vēl dažiem, tad pulks atkāpās. Es uzcēlu tevi uz sava zirga un metos bēgt. Apstājos šeit, iekūru uguni, piesēju zirgus, iztīrīju un apsēju tavu brūci. Tas arī viss.
Santana jutās saviļņota. Artāks ir viņu izglābis, bet… tā nedrīkstēja būt.
- Artak, viņa sacīja. Tev jāiet prom.
Puisis nopūtās.
- Tā vajag. Tā visiem būs labāk, meitene turpināja.
- Ak tā, Artāks noņurdēja.
Santana skumji novērsās; viņai jāšķiras no Artaka jo ātrāk, jo labāk.
- Kas tev tās par muļķīgām domām? viņš noprasīja.
Santana centās atbildēt mierīgi:
- Tas jau ikvienam ir skaidrs. Es esmu šēliete, tu portesietis. Es esmu zemniece, tu bruņinieks. Kas tur ko nesaprast? Mēs vienkārši nedrīkstam palikt kopā.
Artāks drūmi iesmējās.
- Turklāt ar mani tu nokļūsi briesmās. Mani meklē visā tavā valstī. Vai kļūsi par savas valsts nodevēju?
-Vai nav vienalga, Artāks sacīja un piebilda: Vai tev nešķiet, ka tev ir vajadzīga palīdzība? Kāds, kurš tevi pasargās?
- Gan jau pati spēšu, Santana nočukstēja.
Artāks neticīgi papurināja galvu.
- Tev jāiet prom, meitene atkārtoja.
- Kāpēc?
- Tāpēc, ka tu esi Portesas bruņinieks.
- Nu un tad? Artāks iesaucās. Santana šo jautājumu pati sev bija uzdevusi simtiem reižu. Gribi, es tev pierādīšu, ka vairs neesmu portesietis?
- Ko? Santana izdvesa. Kā tad tā?
- Ja reiz tas tev tik ļoti traucē, vairs nekad nebūšu portesietis. Es jau tāpat savu valsti esmu nodevis, jo nogalināju tautiešus un izglābu šēlieti. Es vairs pie viņiem neatgriezīšos, Santana. Nedrīkstu.
- Bet… meitene mulsi ierunājās.
- Skaties! Artāks iesaucās un pacēla no zemes sarkanu audumu.
Santana saprata, ka tas ir viņa apmetnis ar Portesas ģerboni. Apmetņa strēmele bija izmantota par viņas savainojuma pārsēju.
- Skaties! Artāks atkārtoja.
Viņš vienā rokā turēja apmetni un ar otru izvilka garu sudraba zobenu. Brīdi Artāks nikni lūkojās uz tumšsarkano apmetni, tad dusmīgi atvēzēja zobenu un iedūra audumā; tas klusi iešņirkstējās. Santanai aizrāvās elpa. Izdarīt ko tādu!… Artāks pasmīnēja un dūra vēlreiz, sadalot apmetni trijās daļās.
- Redzi? viņš uzsauca meitenei. Man vienalga.
Santana platām acīm lūkojās Artākā.
Artāks iemeta apmetņa gabalus ugunskurā, virs kura uzvirmoja dzirksteles, un atskanēja klusa čūkstoņa. Santana neticīgi pavēra muti.
Artāks bija nostājies ar muguru pret meiteni pie paša ugunskura, viņa seja bija auksta un drūma, acīs uguns atspīdums.
- Es vairs nekad negribu viņus redzēt. Nevaru ciest, viņš naidīgi čukstēja.
Santana gaidīja, ka viņš paskaidros, bet naids no puiša sejas bija nozudis.
- Labs ir. Rītausmā jāturpina ceļš.
- Artak, Santana sacīja. Vārdi bija sāpīgi, bet viņa tos atkārtoja atkal un atkaclass="underline"
- Es negribu, lai tu seko man. Tev jāiet prom.
Artāks nopūtās un noteica:
- Tev jāpaguļ. Varbūt no rīta spēsi sakarīgi domāt.
Santana papurināja galvu.
- Nē, viņa čukstēja. Nē, es tagad iešu. Esmu jau pietiekami izgulējusies. Tu dari, kā gribi. Man vienalga.
Meitene piecēlās kājās un sameklēja savas mantas. Artāks nekustējās ne no vietas un viņu vēroja.
Santana atsēja Bultu un paņēma pavadā. Meitene jutās pārāk vārga, lai tiktu zirgā. Viņa pagriezās pret Artāku un nomurmināja:
- Piedod! Un paldies.
Tad meitene devās prom. Mulsums un skumjas plosīja sirdi. Varbūt viņa rīkojas nepareizi? Varbūt vajadzēja palikt pie Artaka par spīti visam?
Mežs izskatījās tikpat biedējošs un draudīgs kā iepriekš. Tumsa un baisas, klusas skaņas lika šermuļiem skriet pār kauliem. Šur tur atskanēja apslāpēti soļi, zaru čīkstoņa, skuju švīkstoņa, vēja šalkoņa. Santana satraukti elpoja un centās saņemties.
Likās, ka mežs nekad nebeigsies. Pēkšņi aiz muguras pavisam tuvu nobrakšķēja kāds zariņš. Santana strauji apstājās un aizturēja elpu, tad lēnām pagriezās.
- Es neiešu prom.
Tas bija Artāks. Viņš vienkārši bija visu šo laiku sekojis. Santana juta milzīgu atvieglojumu. Bailes un satraukums pazuda. Pēkšņi šķita, ka mežā iespīd gaisma. Viss izskatījās patīkamāks un mierīgāks. Tomēr viņa dusmojās uz sevi, uz Artāku un uz visiem pārējiem, kas viņu ievilkuši šajā ķezā. Piepeši viņa atcerējās Timo, un meitenes acīs sariesās asaras.
- Artak, lūdzu, ej prom! viņa sacīja drebošā balsī. Es tos portesiešus ienīstu. Viņi nogalināja manu draugu. Manu Timo… Kā lai es zinu, ka tu man nemelo? Tu noteikti esi tāds pats kā viņi kā jau portesieši. Tu esi nežēlīgs, ļauns bruņinieks! Tāds pats kā tie, kuri nogalināja Timo.