Santana aprāvās. Kliedziens atbalsojās meža klusumā.
Artāks mazliet mulsi, bet pārliecinoši ierunājās:
- Timo nav miris.
Santana strauji apstājās, acis neticīgi iepletās. Viņa nodomāja, ka varbūt tas ir ļauns Artaka joks.
- Kā? meitene izdvesa.
- Tā ir. Es nemeloju.
- Bet… Sihako teica… Santana stostījās.
- Sihako tevi tikai pārbaudīja. Viņš gribēja redzēt, kā tu sabrūc viņa priekšā, kā arī pārliecināties, vai tu Timo pazīsti un vai tev viņš ir dārgs.
- Kur tad viņš ir? Santana nespēja noticēt.
- Cietumā, protams.
Meitene bezspēcīgi nosēdās sūnās. Sirdi piepildīja priekpilns atvieglojums, un acis iemirdzējās.
- Vai tiešām?
- Jā, tiešām.
Santana laimīgi pasmaidīja. Pēkšņi viss šķita divreiz gaišāks un skaistāks. Viņa piecēlās kājās un līksmi paskatījās uz Artāku, kurš pretī veltīja mazliet mulsu smaidu.
- Bet tev tomēr nevajadzētu nākt man līdzi, viņa nomurmināja.
- Es to vēlos, Artāks nepiekāpās.
- Piedod par visu, ko teicu, Santana atvainojās. Un vēlreiz paldies. Par glābšanu. Par roku. Un pārējo.
Artaka acis priecīgi mirdzēja.
- Neuztraucies, viņš noteica. Es nedrīkstu tevi atstāt vienu. Es to nespētu. Nekad.
- Bet kāpēc tu vairs negribi būt portesietis? Kā tu spēji tik vienkārši no tā atteikties?
Artaka seja atkal sadrūma. Viņš novērsās un brīdi klusēja, tad salti ierunājās:
- Viņi nogalināja manu brāli. Akselu. Viņam bija tikai četrpadsmit gadu.
- Ko? Santanai aizrāvās elpa.
- Tev ir taisnība viņi visi ir nejūtīgi un nežēlīgi. Kad es atteicos doties uz Kristāla upi jo biju uzzinājis, ka tur būs tava ģimene un draugi, viņi uzstāja, ka manā vietā turp jāiet brālim. Viņu aizsūtīja drošā nāvē.
- Man ļoti žēl, Santana nočukstēja.
- Nekas. Puiša acīs vīdēja milzīgas sāpes un skumjas. Un naids. Santana spēja to saprast. Ja kāds viņai atņemtu Ketanu…
- Tātad tu nāksi man līdzi? meitene negribīgi noprasīja.
- Tieši tā!
Visu dienu viņi klīda pa mežu. Līdz vakaram joprojām nebija sasniegta tā mala, lai gan Artāks ticēja, ka tā ir tuvu.
Santana nespēja aizmigt visu nakti. Juceklīgas domas mocīja un neļāva nomierināties.
Līdzko uzausa pirmie saules stari, meitene apņēmīgi piecēlās un klusi sakārtoja mantas. Viņa kādu mirkli ar skumjām lūkojās uz guļošo Artāku, kurš miegā izskatījās nopietns un mierīgs un tikpat cēls kā vienmēr. Tad meitene nopūtās, sēdās Bultai mugurā un aizauļoja tālumā.
Man tas jādara, viņa centās sev iestāstīt, pretrunu plosīta.
Santana apstājās, nolēca no Bultas un tālāk gāja kājām. Bija grūti sēdēt zirga mugurā un turēt pavadu tikai ar vienu roku, jo labā joprojām sāpēja un bija apsaitēta.
Un tad gaisu atkal pāršķēla baisā lidojošas bultas skaņa. Santana panikā gandrīz iespiedzās, drudžaini skatījās apkārt, lai ieraudzītu, no kurienes bulta lidojusi un kur pašai paslēpties. Viņa atkāpās pāris soļu.
Kamēr Santana vēroja apkārtni, aizturējusi elpu, viņas roku pēkšņi kāds satvēra. Tas bija Artāks. Puiša Viesulis bija viņam blakus. Santana neticīgi raudzījās uz Artāku, viņš atlaida viņas roku un arī satraukti lūkojās apkārt, un izturējās tā, it kā nekas nebūtu noticis un meitene nebūtu mēģinājusi viņu pamest. Kā gan Artākām atkal bija izdevies viņai sekot tik klusi un nemanāmi?
- Kā tu…? Santana izdvesa.
- Kuš! Artāks nočukstēja.
Viņš nostājās cieši līdzās meitenei un uzmanīgi izvilka zobenu. Tikmēr Santana, ar muguru stāvēdama pie kāda koka, satvēra savu loku.
Brīdi nekas nenotika, tad meitenes virzienā lidoja nazis un ietriecās kokā virs galvas. Artāks zibenīgi aizspieda meitenei muti un piespieda viņu pie koka. Viņš brīdinoši pielika pirkstu pie lūpām. Sajūta, ka Artāks ir tik tuvu, bija lieliska. Viņš atkal viņu izglābis… Sirds priekā gavilēja.
Kādu laiku viņi abi tā stāvēja un lūkojās viens otram acīs. Kopā ar Artāku meitene jutās droši un mierīgi.
Beidzot puisis, uzmanīgi palūkojies apkārt, sacīja:
Viņi ir prom.
Viņš atlaida meiteni vaļā, un viņa atviegloti uzelpoja.
Paldies, Santana nomurmināja.
Artāks pasmaidīja. Cik reižu man nāksies tevi glābt, līdz sapratīsi, ka esmu tev uzticīgs?
Arī Santanas sejā negribīgi atplauka smaids.
CIEMOS
Artākām bija taisnība mežs drīz vien beidzās. Santana juta milzīgu atvieglojumu, pametot draudīgo, tumšo vietu.
- Es jau zināju, ka tu mēģināsi no manis aizbēgt. Artāks pasmīnēja.
- Kā tad! nomurmināja Santana.
Puisis iespurdzās.
Viņi uzkāpa zirgu mugurā un tālāk devās rikšos.
- Tad tu… Sanāk, ka vairs neesi portesietis? Santana pajautāja.
- Neesmu gan. Un ar to lepojos. Dīvaini, bet esmu apmierināts.
- Un… kas tad tu tagad esi?
Artāks iesmējās.
- Es būšu šēlietis, ja vien tev nav iebildumu.
- Iebildumu jau man nav, nomurmināja Santana.
- Zini, nemaz neesmu tīrasiņu portesietis, Artāks sacīja. Mana vecmāmiņa ir šēliete. Viņa apprecējās ar portesieti un pārvācās uz Portesu. Tāpēc arī es piedzimu kā portesietis. Lai gan patiesībā manās dzīslās rit īstas šēliešu asinis.
- Oho! Santana uz viņu ieinteresēti paskatījās. Tas tiešām bija pārsteidzoši. Tagad viņa jutās vēl labāk. Vairs nešķita, ka viņai un Artākām jābūt ienaidniekiem.
- Un kā ar tevi? Artāks pajautāja. Vai neesi portesiete?
- Noteikti ne, meitene iespurdzās.
Viņa savus radiniekus labi pazina: no paaudzes paaudzē tie bijuši godīgi Sēlas zemnieki.
Santana novaidējās. Savainotā roka sāpīgi smeldza pēc katras kustības, ko Bulta rikšojot veica. Artāks to pamanīja un nolēma samazināt tempu.
- Vai atklāsi man savus plānus? Uz kurieni tu taisies doties? viņš vaicāja.
Santana nopūtās. Vai tiešām uzticēties Artākām? Jā. Viņai derētu kāds padoms.
Tā nu Santana izstāstīja visu, jo Artāks to vēlējās. Meitene stāstīja, ka gribējusi bēgt prom, tikai neatklāja šīs rīcības iemeslus. Viņa klāstīja par ceļu, par pilsētām un meža punduriem. Un tad sekoja tas, kas puisi interesēja visvairāk, kā meitene nokļuvusi Portesas Silveo un ko darījusi karaļa Hēra pilī. Par to Santana runāja negribīgi atmiņas bija nepatīkamas. Ar naidu balsī viņa raksturoja Sihako. Un stāstu pabeidza ar Safīru avotu.
- O! Artāks noelsās, kad viņa apklusa. Mjā… Tev ir gājis raibi. Tad viņš piemiedza acis. Nespēju noticēt, ka portesieši tevi sagūstīja. Un gribēja izmantot…
Santana pajautāja, ko pats Artāks darījis pēc viesošanās Romo. Viņš pastāstīja, ka atgriezies mājās, tad devies pie meistara, kur vajadzējis pierādīt dažādas prasmes, lai pie paša karaļa tiktu svinīgi uzņemts bruņinieku kārtā.
- To grib katrs portesiešu bruņinieks, Artāks sacīja. Arī es gribēju. Tagad man ir vienalga.
Pēc tam viņi sprieda par Safīru avotu. Arī Artāks piekrita, ka tas ir jāatrod. Viņš gan nešaubījās par to, ka Santana varētu būt meitene no leģendas, kurai ir lemts atrast šo avotu.
- Es neesmu dzimusi pilnmēnesī. Es neesmu dzimusi pat pusnaktī! Es skaidri zinu, ka piedzimu rītausmā, Santana tiepās.