- Ar gadiem leģendas var mainīties, domīgi novilka Artāks.
Viņiem abiem nebija ne jausmas, kur meklēt Safīru avotu un Marmora klintis. Turklāt vispirms bija jātiek prom no Portesas.
- Gan jau kaut ko izdomāsim, mierināja Artāks, un Santanai nācās pasmaidīt. Bet vispirms mēs aiziesim līdz manām mājām.
Santana neticīgi iepleta acis. Kāpēc gan lai viņi ietu uz Artaka mājām? Ko viņi tur darīs? Kāpēc doties pie portesiešiem? No Portesas jāpazūd pēc iespējas ātrāk!
- Kur tu dzīvo? meitene pavaicāja.
- Tev tas liksies dīvaini, pasmaidīja Artāks. Bet nu mūsu ģimene, kā jau teicu, daļēji ir šēlieši. Mūsu mājas ir gandrīz uz pašas robežas. Man tiešām patīk Sēļa, tāpēc es tur bieži dodos. Lai gan esam bruņinieku ģimene, mūsu miteklis nav īpaši grezns.
- Ak tā, Santana nomurmināja.
Tas bija dīvaini. Meitenei nācās atzīt, ka ar katru mirkli viņai Artāks patīk arvien vairāk.
- Bet es taču esmu portesiešu meklētā meitene. Vai viņi nedusmosies, mani redzot tur… ar tevi? meitene stostījās.
- Tici, ka nedusmosies, Artāks mierināja. Viņi ļoti
priecāsies. Tev nav jāuztraucas.
* * *
Nākamās dienas vakarpusē viņi sasniedza kādas mājas. Santana apjuka. Lai nu ko apgalvoja Artāks, šī māja noteikti neizskatījās parasta. Tā bija grezna tumšpelēka akmens celtne ar pakāpieniem, divām kolonnām, kas balstīja jumtiņu virs kāpnēm. Mājai bija lieli logi un augstas durvis. Apkārt slējās augsta un skaista dzelzs sēta, bet pagalmu rotāja vairākas apaļas puķu dobes, strūklaka un laternas.
- Satriecoši, meitene izdvesa.
- Tev tā šķiet? pārvaicāja Artāks un pats kritiski nopētīja savas mājas.
Santana pamāja ar galvu. Te izskatījās lieliski. Meitenei patika varenā ēka un sakoptais pagalms. Un visvairāk patika tas, ka tā atradās pašā nomalē tuvumā nevienas citas nebija.
Artāks atslēdza vārtus un palaida Santanu pa priekšu. Viņi ar zirgiem pie rokas izgāja uz bruģēta celiņa, kas veda līdz namdurvīm.
- Tur tālāk mums ir staļļi, pagrabi, kalpotāju mītne, Artāks nevērīgi rādīja ar roku.
- Neticami, Santana papurināja galvu. Šī māja ir kaut kas īpašs. Gluži kā pils. Pat ar kalpotājiem.
Artāks mazliet samulsa. Kalpotāju nav daudz. Manai mammai un vecmāmiņai nepatīk kalpināt citus. Tāpēc kalpotāji mums ir gluži kā ģimene. Dārznieks Dels un Lēra palīdz visos darbos. Dels un Lēra ir brālis un māsa, patiesībā dvīņi, un viņus pazina mans tētis. Mammai ļoti patika tas, ka viņi ir radinieki, turklāt tik tuvi. Viņa teica, ka vismaz tad viņi nekad nejutīsies vientuļi. Ēdienu gatavo mana vecmāmiņa, arī mamma strādā, bet par zirgiem rūpējos es, māsa un… Artāks pēkšņi apklusa, atcerējies savu brāli, un viņa seja apmācās. Viņš mēģināja atkal saņemties un tad nomurmināja: Un tas arī viss. Nekādi tipiskie bruņinieki mēs neesam. Ne mana mamma, ne vecmāmiņa, pat ne māsa nekad nav ilgi varējušas izturēt pilsētas greznību. Arī man tā īpaši nepatīk.
Santana klausījās un brīnījās. Viņa un Artāks bija ne tikai nākuši no dažādām valstīm, bet arī atšķirīgas kārtas cilvēki, tomēr ar katru brīdi likās arvien līdzīgāki.
Līdzko Artāks pieklauvēja pie durvīm, tās atvēra gadus divdesmit jauna slaida un gara gaišmataina meitene un paklanījās. Viņai bija lielas, gaišzilas acis un mazliet bāla, nopietna seja. Meitene bija tērpusies paplatā kleitā, ar gaišu priekšautu un baltu aubi. Santana saprata, ka tā ir Lēra.
- Labvakar, Lēra. Man līdzi ir viese. Lūdzu, pasaki Dēlam, lai viņš zirgus novieto stallī.
- Protams, Artak, Lēra vēlreiz paklanījās un izgāja pagalmā.
- Nāc, ejam, Artāks teica Santanai un ļāva iet iekšā pirmajai.
Viņi iegāja plašā, gaišā priekšnamā. Sienas un griestus rotāja vijīgi raksti.
- Artak!
Pie viņiem, kuplai kleitai plīvojot, graciozā gaitā steidzās skaista, gara, ļoti slaida sieviete melniem, pagariem matiem, kurus rotāja greznas sudraba sprādzes. Viņa metās pie Artaka un puisi samīļoja. Pēc tam sieviete ieraudzīja Santanu un izbrīnā sarauca uzacis. Santana pamanīja, cik bāla ir viņas seja un cik skumjas acis. Šī sieviete bija pārcietusi kaut ko briesmīgu: viņa bija zaudējusi jaunāko dēlu.
- Mammu, ierunājās Artāks, šī ir Santana.
- Ā, Santana! Artaka mammas sejā parādījās smaids patīkams un apburošs kā Artākām. Skaidrs. Es gaidīju, kad varēšu ar tevi iepazīties.
Meitene samulsa.
- Atvaino, sieviete iesmējās. Esmu Nivite ro Danasa, Artaka mamma.
- Prieks iepazīties.
- Man tāpat. Labi, nāciet iekšā! Jūs abi noteikti esat noguruši un izsalkuši.
Artaka māja Santanai patika. Telpas bija plašas, gaišas un mājīgas. Tās nebija tik greznas kā karaļa Hēra pilī, toties daudz patīkamākas.
Santana iepazinās ar Artaka vecmāmiņu Liviju un māsu Anrieti, kuru ģimenē sauca vienkārši par Ani. Livija priecājās par Santanu, jo arī pati bija šēliete. Viņai bija sirmi, gari mati, laipns, mīlošs skatiens un stalta, gandrīz majestātiska stāja un gaita. Tādēļ viņa izskatījās daudz jaunāka.
- Beidzot tu esi atradis labu draudzeni, viņa teica Artākām.
Artāks un Santana mulsi saskatījās.
- Ē… Artāks ierunājās. Mēs… Viņš apklusa.
- Es neesmu viņa draudzene, Santana piepalīdzēja.
Livija pamāja ar galvu, bet smaids no viņas lūpām nenozuda. Nešķita, ka viņa vispār būtu dzirdējusi Santanas vārdus.
Artaka māsai Anrietei bija divpadsmit gadu. Meitenīte bija nopietna un kārtīga. Viņai bija gari, zīdaini, melni mati, izsmalcinātas kustības un pieklājīgi žesti, kuru dēļ Santana jutās kā prasta, neaudzināta zemnieku skuķe.
Un visiem šajā ģimenē bija skaistas, tumšzilas acis.
Pēc vakariņām Nivite pārsēja Santanas roku. Pēc tam meitenei tika ierādīta plaša, mājīga istabiņa, kas bija paredzēta viesiem. Viņa nomazgājās un apgūlās. Sī bija pirmā nakts, kad meitene tiešām varēja gulēt mierīgi; viņa nebija ne laukā zem klajas debess, ne pazemē pie punduriem, ne gūstā pie Portesas karaļa. Beidzot viņa jutās drošībā.
Pie durvīm atskanēja klauvējiens, un istabā ienāca Artāks.
- Kā jūties? Un tava roka? viņš vaicāja.
- Ir ļoti labi. Liels paldies.
- Varbūt kaut kā trūkst?
- Nē, viss ir lieliski. Tiešām.
Artāks brīdi stāvēja un mazliet aizdomīgi vēroja meiteni. Santana neizturēja un pajautāja:
- Kas ir?
- Es vienkārši baidos, ka tu atkal grasies pazust, Artāks atbildēja.
Meitene pasmaidīja. Patīkami, ja par viņu kāds tā raizējas. Kāds, kurš viņu pazinis tikai dažas dienas.
- Neuztraucies, nekur es nepazudīšu.
- Tas ir labi. Tagad varu gulēt mierīgi. Arī Artaka sejā parādījās smaids.
Santana nopūtās. Viņa zināja, ka ir pieķērusies šim puisim. Ar Artāku bija tik viegli; viņam visu varēja izstāstīt, varēja uzticēties, sagaidīt padomu, atbalstu, rūpes, gādību un drošību. Kaut tikai viņi bez aizspriedumiem drīkstētu būt kopā…
- Arlabunakti, Santana! Artāks novēlēja.
- Arlabunakti, Artak!
Viņš izgāja no istabas un aizvēra durvis. Santana vēl brīdi sēdēja savā nodabā, tad nopūta uz galdiņa stāvošo sveci un atlaidās mīkstajā gultā.
Artaka mājās viņi pavadīja nākamo dienu līdz pusdienlaikam. Artāks paspēja izrādīt savu plašo saimniecību, viņi arī parunājās ar vecmāmiņu.
- Jums jāmeklē avots, nopietni sacīja Livija. Nedrīkst pieļaut, ka kāds to atrod pirms jums. Tā ir manas tautas leģenda. īpašākā un dārgākā leģenda.