- Bet ar ko lai sāk? jautāja Santana.
- Jums jādodas uz mītisko Sēlas valstību, lai atklātu visus noslēpumus, mīklaini, taču silti un dedzīgi atbildēja Livija.
- Sēļa ir liela, pieri saraucis, prātoja Artāks.
- Vispirms uz Rietumaustrumu mežu, iegrimusi domās, sacīja Livija.
- Kāpēc tik dīvains nosaukums? Artāks vaicāja.
- Tāpēc, ka mežs atrodas Sēlas rietumos un Portesas austrumos, pasmaidīja Livija. Tas ir uz robežas. Santana, tu noteikti par to esi dzirdējusi, vai ne?
Visu skatieni pievērsās meitenei.
- Esmu gan. Leģendās stāstīts, ka cilvēki turp neiet. Pirmkārt, ja kāds šēlietis nejauši aizklīst par tālu un nonāk Portesā, tad viņam var klāties plāni. Un otrādi. Otrkārt, mežā dzīvojot divas neparastu radību ciltis…
Artāks ieinteresēti pacēla uzacis. Livija mudināja:
- Turpini!
- Jā, tur dzīvojot kentauri un satīri. Kentauri ir pa pusei cilvēki, pa pusei zirgi, bet satīri pa pusei āži.
- Tieši tā. Livija pamāja ar galvu.
- Kāpēc vispirms jādodas turp? vaicāja Artāks.
- Kentauri un satīri ir ļoti gudri un prasmīgi. Viņi jums varēs daudz ko atklāt un iemācīt. Un tas, manuprāt, ir labākais veids, kā nepamanītiem atgriezties Sēlā.
Santana un Artāks saskatījās: tā ir lieliska ideja!
- Viņi dos kādu padomu, kurp iet tālāk, Livija piebilda.
Santana zināja, ka caur mežu spēs nokļūt Sēlā. Un, līdzko viņa saprata, ka drīz atkal būs savā mīļajā valstī, pārējais šķita daudz vienkāršāks.
Livija bija izmazgājusi un sakārtojusi Santanas drēbes, kā arī sagatavojusi abiem jauniešiem līdzi ko ēdamu. Pēc pusdienām viņi bija gatavi turpināt ceļu.
- Santana, skaties! lepni sacīja Artāks, ienācis meitenes istabā, kura bija tikko beigusi pārbaudīt, vai visas mantas ir kārtībā.
Puisis parādīja apmetni sev uz pleciem. Tas bija sūnu zaļš ar zelta krāsas izšuvumu Sēlas ģerboni: zirgu, kas lec pār trijiem ziediem. Santana neticīgi pasmaidīja.
- To man atdeva vecmāmiņa, Artāks paskaidroja, mulsi pieskardamies nepierastajam audumam. Santana nosprieda, ka viņš varbūt jūtas savādi, nēsājot gluži vai savas valsts ienaidnieka apmetni. Viņa to ir pielabojusi. Tagad es tiešām vairs nejūtos kā portesietis.
Santana nespēja bilst ne vārda, ne arī noticēt, ka Artāks spētu kļūt par šēlieti.
- Es tagad būšu šēlietis, ja vien tu neiebilsti.
- Nē, Santana pasmaidīja.
Meiteni uztrauca tas, kā viņi tiks līdz mežam. Portesas bruņinieki noteikti apsargāja robežu, jo zināja, ka Santana mēģinās tikt uz Sēļu.
- Jums nebūtu prāta darbs līdz Rietumaustrumu mežam doties pa virszemi, sacīja Artaka mamma Nivite. Jāiet pa pazemi.
- Tieši tā! Artāks iesaucās.
Pēc pusdienām jaunieši atvadījās no Nivites, Livijas, Anrietes, arī no Lēras un Dela, kurš tiešām bija līdzīgs savai
dvīņumāsai.
>
Ceļinieki izgāja no mājas un paņēma zirgus. Pagalma galā Artāks Santanu pavadīja līdz pagrabiem.
- Ar vārdu "pagrabi" es biju sapratusi mazu istabiņu zem mājas, nomurmināja Santana.
- Nu, mūsējie ir mazliet citādi, pasmaidīja Artāks.
Izrādījās, šie pagrabi bija garš eju labirints dziļi zem-
zemē. Viņi iegāja mazā mājiņā; tur slepenas durvis veda uz pazemi. Ceļiniekus apņēma auksts gaiss un pagrabam raksturīga smarža.
- Neticami, čukstēja Santana.
Viņi sāka iet. Labirintam abās pusēs slējās kastes un mucas ar augļiem, dārzeņiem, dzērieniem un vēl šo to. Eja bija diezgan plata visi gāja blakus, un arī abiem zirgiem pietika vietas. Valdīja pustumsa, ceļu izgaismoja vien dažas lāpas.
- Nu ko, Artāks moži sacīja, un balss klusumā izklausījās mazliet baisa. Dodamies pie āžkājainiem un zirgveidīgiem radījumiem.
VISLABAKIE CĪNĪTĀJI
Santana nespēja noticēt tik milzīgi pagrabi! Pamazām tie izrādījās arvien tukšāki un tumšāki, tomēr eja nebeidzās, tikai kļuva mazliet šaurāka, un viņi gāja cits aiz cita.
- Šo eju izracis mans vectēvs kopā ar vecmāmiņu Liviju. Tajā laikā bija stingri noteikumi: šēlietei tuvināties ar portesieti bija nepieļaujami. Tāpēc vectēvs izraka eju, kas savieno abas valstis. Livija dzīvoja ļoti tuvu šim mežam, un viņi varēja netraucēti satikties, Artāks stāstīja.
Santana pasmaidīja. Tas bija tik romantiski! Turklāt meitene saprata, ka portesietim un šēlietei palikt kopā nav neiespējami…
- Pēc tam mani vecāki eju mazliet paplašināja un izveidoja pagrabus. Neviens portesietis, kas nāca pārbaudīt mūsu māju, nenojauta, ka pagrabi stiepjas tik dziļi un ved uz Šēlu. Tas mums ir tāds kā slepens bēgšanas ceļš, Artāks iespurdzās.
Galu galā eja kļuva pavisam šaura un tumša un plati akmens pakāpieni izveda virszemē. Artāks ar Viesuli gāja pa priekšu, tad Artāks sniedza roku Santanai, paņēma Bultas pavadu un palīdzēja abām tikt laukā.
- Te nu mēs esam, viņš sacīja, kad visi bija nonākuši mīkstās sūnās.
Puisis pacēla smagu koka vāku, kas sedza izeju, un to aizvēra. Pēc tam viņš vāku apbēra ar sīkiem zariņiem, lapām un sūnām, līdz tas vairs nebija redzams.
Santana palūkojās apkārt. Neko īpašu pirmajā brīdī viņa neieraudzīja mežs kā jau mežs. Koku bija daudz, un tie bija visdažādākie priedes, egles, apses, liepas, bērzi, ozoli. Mežs bija plašs. Likās, ka viņi ir pašā dziļumā. Meitene par to priecājās tātad Portesas robeža un bruņinieki ir tālu. Santana atviegloti uzelpoja: viņi bija drošībā. Vismaz šobrīd tā šķita.
Brīdi uzmanīgi skatījusies un klausījusies, Santana saprata, ka šis mežs tomēr atšķiras no tiem, kuros viņa bijusi līdz šim. Meitene nespēja saprast, tieši kas šo mežu padara tik īpašu varbūt skaņas, krāsas vai gaisotne.
Pēc brīža meitene nosprieda, ka šajā mežā ir burvestība un mistika. To tiešām varēja just. Likās, ka gaiss virmo un spīd.
- Par ko tu tā prāto? Artāks gribēja zināt.
Santana bridi klusēja, tad izstāstīja par savām izjūtām.
Artāks nopietni pamāja ar galvu un piebilda:
- Jā, tā varētu būt.
Viņi turpināja ceļu. Sūnas bija mīkstas, un kājas tajās grima, noslāpējot ikvienu skaņu. Apkārt bija dzirdamas putnu dziesmas un kukaiņu čirkstēšana. Santanai tas ļoti patika te bija pilnīgi citādi nekā drūmajā, klusajā Tumšajā mežā.
- Ko tu darīsi, ja atklāsies, ka esi meitene no Safīru avota leģendas? Artāks vaicāja.
Santana par to nebija prātojusi.
- Ja tā būtu, es… Es to avotu atrastu. Un darītu visu, kas vajadzīgs, lai to aizsargātu. Es nevienu nelaistu tam tuvumā. Es cīnītos ar portesiešiem un bruņiniekiem, kuri gribētu pietuvoties avotam. Un es to darītu arī tad, ja nebūtu leģendas meitene.
Artaka acis mazliet samiedzās, kad viņa paziņoja, ka cīnīsies ar visiem bruņiniekiem. Santana negrasījās mainīt savus uzskatus. Artākām bija jāsaprot, ar ko viņš riskē.
- Es došos tev līdzi, viņš paziņoja.
Lai gan Santana to jau bija sapratusi, viņa nopūtās.
-Ja kāds no Portesas ieraudzīs tevi… ka tu esi manā pusē… Vai saproti, kas tad būs? Tas būs karš, Artak. Es nedrīkstu neko tādu pieļaut.
- Kara nebūs, pārliecinoši teica Artāks. Ja vajadzēs, arī es cīnīšos. Un es nepametīšu tevi vienu. Neceri!
Santana pasmaidīja. Protams, savā ziņā meitene ļoti priecājās par Artāku. Ko gan viņa viena varētu izdarīt? Bija vajadzīgs kāds, kas palīdzētu, kas aizstāvētu un aizsargātu.