Santana centās sevi iztēloties Artaka vietā. Ja viss būtu tā kā viņam… Varbūt arī meitene spētu atteikties no savas valsts un kļūt par citu tautieti. Bet par portesieti… Nu nē, to gan viņa nekad nespētu.
Pēkšņi Santana saspringa. Tā bija skaņa atvilkta bulta pirms izšaušanas. Meitene saprata, ka draud briesmas. Kamēr viņa panikā centās izdomāt, ko darīt, atskanēja kluss lidojošas bultas svilpiens.
Artak, uzmanies! Santana iesaucās.
Puisis neko nebija pamanījis. Santana to saklausītu un atšķirtu jebkurā brīdī. Viņš mulsi paskatījās uz meiteni, kuras acis bija bailēs ieplestas.
Santana metās pie puiša un gribēja viņu pagrūzt malā bet Artaks aizķērās aiz kādas saknes un paklupa. Meitene uzkrita viņam tieši virsū.
Kādu brīdi viņi samulsuši skatījās viens otrā. Un tad tieši virs galvas aizlidoja izšautā bulta. Artāks pārsteigts noelsās.
Paldies, viņš nočukstēja.
Meitene pasmaidīja. Beidzot arī viņa bija izdarījusi ko tiešām noderīgu un īpašu izglābusi dzīvību bruņiniekam.
Santana piecēlās un satvēra loku, Artāks zobena rokturi. Viņi satraukti skatījās apkārt, bet viss bija mierīgi. Vai uzbrukums ir beidzies vai arī viņiem vajadzēs aizstāvēties?
Artāks izvilka zobenu.
Santana brīdinoši papurināja galvu. Mēs nedrīkstam to darīt. Mēs nedrīkstam uzbrukt un sākt cīņu.
- Hei! Artāks pēkšņi iesaucās, un Santana salēcās. Vai te kāds ir?
Par atbildi pāri aiztraucās vēl viena izšauta bulta. Šoreiz tā nebija paredzēta, lai kādam trāpītu.
- Mēs nevēlamies uzbrukt. Mēs gribam parunāt. Mums vajag palīdzību, Artāks turpināja.
Brīdi valdīja klusums. Tad starp kokiem atskanēja zema, rūcoša balss.
- Kas jūs esat?
- Es esmu Santana, un tas ir Artāks. Mēs esam ieradušies tikties ar kentauriem un satīriem.
- Kāpēc? rūcošā balss atjautāja.
- Runa ir par… Safīru avotu, Santana atbildēja.
Atkal iestājās klusums.
Tad no krūmiem izlīda divi… radījumi. Tiem bija zirga kājas, bet vēders, galva un rokas kā cilvēkam.
- Kentauri, nočukstēja Santana.
Abiem kentauriem bija brūns ķermenis, melna aste, melni, gari un taisni mati un tumšbrūnas acis.
- Es esmu Devons. Tā ir Hašira. Sekojiet mums! lielākais kentaurs strupi paziņoja un pagriezās iešanai.
Santana un Artāks paņēma zirgus un devās pakal kentauriem.
- Mēs jūs vedīsim uz biezokni, īsi paskaidroja otrs kentaurs Hašira. Tam bija smalkāka gan ķermeņa uzbūve, gan balss.
- Biezoknis, Santana nočukstēja.
Tas nešķita vilinoši. Tomēr meitene priecājās, ka ir izdevies mierīgi parunāt ar kentauriem. Pagaidām tie likās diezgan labvēlīgi. Nešķita, ka viņi taisītos darīt ko sliktu.
Izrādījās, biezoknis nebija tik tālu un nebija drūms. Tas bija plašs klajums, ko no visām pusēm ieskāva augsti koki un biezi krūmi. Tur viņus sagaidīja daudzi kentauri un satīri radījumi ar cilvēka ķermeni, āža kājām un radziņiem. Satīru acis bija tumšzaļas un mati īsi, brūni un pinkaini. Visi tūlīt pārtrauca savu nodarbi un pagriezās pret atnākušajiem, pauzdami piesardzību un aizdomas. Cilvēki šeit noteikti ieradās ļoti reti.
Santana un Artāks atradās klajuma vidū. Bija iestājies klusums, visu skatieni pievērsās viņiem.
- Tie ir Santana un Artāks, ierunājās Devons. Viņiem esot vajadzīga mūsu palīdzība.
- Kāpēc gan lai mēs to sniegtu? uzrūca kāds kentaurs.
- Viņi runāja par Safīru avotu, sacīja Hašira.
Atskanēja klusa balsu murdoņa.
- Kāda mums daļa gar to avotu? jautāja kāds satīrs, tomēr balss šķita ieinteresēta.
- Tas ir Sēlas īpašums, ierunājās Santana. Sēliešu lielākais dārgums. Un portesieši to grib mums atņemt. Nedrīkst pieļaut, lai avots kļūtu par Portesas īpašumu.
Meitenei pievērsās daudzas brūnas un zaļas acis, bet viņa izturēja skatienus un palika nopietna un mierīga.
- Tās abas valstis mums neko nenozīmē, nicīgi noteica kentaurs. Mēs neesam ne portesieši, ne šēlieši. Mums ir vienalga, kas notiek ar cilvēkiem.
- Ja Portesa iegūs avotu, sacīja Artāks, tad sāksies karš. Un arī jūs noteikti cietīsiet. Jūs dzīvojat uz abu valstu robežas. Jums jāizvēlas puse, kurā nostāties.
Puiša teiktais lika kentauriem un satīriem aizdomāties. Tie skaļi apspriedās, līdz Devons pārtrauca kņadu un paziņoja:
- Uzklausīsim cilvēkus!
Viens otru pārtraukdami un papildinādami, Santana un Artāks izstāstīja gan par to, ka portesieši ir nolēmuši uzbrukt Safīru avotam, gan par to, ko portesieši domā par meiteni no leģendas, gan par to, ka visiem ir jācīnās, lai pasargātu avotu.
Iestājās klusums. Pie Santanas pienāca kāds satīrs, kas izskatījās pavisam vecs, tā acis bija dziļas un neticami gudras.
- Tu? tas neticīgi vaicāja un ar pirkstu aptaustīja Santanas seju. Hm… satīrs nomurmināja.
Sirmā satīra tumšzaļās acis ieurbās meitenē. Viņa satraukti skatījās pretī un nesaprata, kas notiek. Artāks satīru vēroja ar aizdomām. Viņš jau bija satvēris zobena rokturi, lai aizsargātu Santanu.
Tomēr nekas nenotika. Vecais satīrs atkāpās un papurināja galvu, tā acis šķita pavisam samulsušas.
- Viņa nav īstā, satīrs paziņoja.
- Vai esi drošs, Doris? pārjautāja Devons.
- Nē, Doriss atzinās. Tomēr… varbūt. Viņa it kā atbilst aprakstam. Diezgan līdzīga. Bet kaut kas nav tā, kā vajag. Turklāt viņa nav dzimusi pilnmēness naktī.
Santana noelsās. Kā gan satīrs to zina? Viņai būtu paticis būt īstajai, izredzētajai, kurai lemts atrast Safīru avotu.
Artāks bija pamanījis meitenes šaubas un uzmundrinoši nočukstēja:
- Ne vienmēr satīram ir taisnība.
Satumsa vakars. Santana sajuta izsalkumu un nožāvājās. Cik ilgi viņi vēl te spriedelēs?
Galu galā apspriede beidzās. Santana atviegloti nopūtās. Kentauri un satīri bija nolēmuši palīdzēt, cik nu spēs. Ja nu tiešām sāktos karš, tie būs Sēlas pusē. Par portesiešiem tiem bija sliktas atmiņas viņi reiz bija centušies pakļaut satīrus un kentaurus. Bet satīri nebija ar mieru kalpot cilvēkiem un bija neatkarīgi.
Pamazām visi izklīda. Daži palika biezoknī, citi devās dziļāk mežā. Santana pamanīja, ka visi kentauri ir kareivīgi, aizdomīgi un mazliet skarbi, bet satīri mierīgi un prātīgi.
Kentaure Hašira parādīja Santanai, Artākām un viņu zirgiem vietu, kur pārlaist nakti. Viesulis un Bulta palika biezās un mīkstās sūnās pie kāda koka, bet jauniešiem tika ierādīta neliela aliņa, ko aizklāja vijīgi augi, kas nokārās pār tās ieeju. Alas grīdu sedza mīkstas smiltis.
- Cerams, ka būs labi, Hašira sacīja. Viņai Santana un Artāks ļoti patika. Mēs centīsimies jums palīdzēt.
- Paldies, Santana pateicās.
- Mēs to tiešām novērtējam, piebilda Artāks.
Hašira aizgāja. Santana un Artāks ielīda mazajā alā, apsēdās un klusējot paēda vakariņas. Klusums bija mulsinošs.
Pamazām apkārt viss apklusa un satumsa. Alā iespīdēja vārga mēnesgaisma. Tālumā atskanēja klusi soļi. Miegā nosprauslojās zirgs.
- Ē… ierunājās Artāks. Vajadzētu gulēt.
- Mjā, nomurmināja Santana.
Viņi izvilka segas un izklāja mīkstajās smiltīs. Santana iekoda lūpā. Alā tiešām bija maz vietas.
Arī Artāks mulsi smaidīja.
- Es varu gulēt ārā, viņš pieklājīgi piedāvāja.
- Nē, nevajag, meitene nomurmināja. Nav tik traki. Haširai tas nepatiks.