Galu galā abi apgūlās katrs savā alas malā. Pa vidu palika neliela sprauga. Santana iespurdzās: stāvoklis bija uzjautrinošs.
* * *
No rīta pamodusies, Santana jutās lieliski. Viņai bija ērti un silti un negribējās celties. Galu galā meitene atvēra acis, un pēkšņi sirds satraukti iepukstējās. Viņa bija pievirzījusies pavisam tuvu Artākām. Puiša roka bija uz meitenes pleca.
Sasodīts! Santana domās šķendējās. Ko es esmu izdarījusi?
Meitene uzmanīgi nocēla Artaka roku un atvirzījās tālāk.
Santana cerēja, ka Artāks bija aizmidzis un neko nepamanīja. Artāks mazliet pasmaidīja.
Pēc pāris minūtēm puisis piecēlās sēdus. Santana atvēra acis un izteiksmīgi nožāvājās.
- Kā gulēji? Artāks vaicāja. No viņa sejas nenozuda smaids.
- Labi, viņa nomurmināja un izlīda no alas.
Pēc brokastīm biezoknī sapulcējās vairāki kentauri un satīri. Atsākās sarunas par Safīru avotu. Dīvainie radījumi zināja leģendu un uzskatīja, ka nedrīkst pieļaut, lai kāds tur nokļūst.
Pēc tam gan Santana, gan Artāks piedzīvoja cīņas mākslas mācību stundu. Kentauri bija vislabākie loka šāvēji un piekrita mazliet apmācīt Santanu, lai gan meitenei tāpat veicās labi.
- Galvenais nekad nezaudē modrību. Koncentrējies. Neļauj nekam novērst savu uzmanību. Iztēlojies sevi bultas vietā. Iztēlojies, kā tu lido un trāpi. Tev ir jāizjūt loks un bulta. Tikai tā tu spēsi uzvarēt, kentaurs Devons, kurš pats bija piekritis meiteni apmācīt, atkārtoja. Santanas roka beidzot bija sadzijusi un vairs nesāpēja.
Toties satīri, kuri ar savām āža kājām likās mazliet jocīgi un neveikli, izrādījās izcili cīnītāji ar zobeniem. Pat Artākām, kurš bija prasmīgs bruņinieks, satīri bija nopietni pretinieki, un viņš no tiem daudz iemācījās.
Diena paskrēja neticami ātri. Pēc kāda laika gan Santana, gan Artāks bija piekusuši, bet iepriecināti. Viņi paēda pusdienas un sāka domāt, ka jādodas tālāk, jo laika nebija daudz.
- Ja vēlaties gudru padomu, sacīja satīrs Harolds, kurš bija apmācījis Artāku, dodieties pie Koriāna. Viņš jums palīdzēs.
Artāks izskatījās samulsis. Vēl vairāk viņš samulsa, kad saprata, ka Santana zina, par ko ir runa. Meitene pastāstīja, ka Koriāns ir bijis Sēlas bruņinieks, bet tagad kļuvis par skolotāju un pārdod ieročus, kurus, kā izrādās, pircis no meža punduriem.
Satīrs Harolds izstāstīja, kur atrast Koriānu viņš dzīvojot pavisam netālu.
Pēc pusdienām Santana un Artāks atvadījās no visiem, pateicās par atbalstu un palīdzību un sakārtoja savas ceļasomas. Kentaurs Devons un satīrs Harolds devās jauniešiem līdzi, lai parādītu izeju no Rietumaustrumu meža.
Kad Santana un Artāks devās uz Koriāna māju, saule joprojām bija pašos debesu augstumos. To viņi sasniedza drīz. Māja atradās plaša lauka vidū, bija celta no koka un nebija grezna, taču izskatījās diezgan liela.
Santana un Artāks nokāpa no zirgiem un pieklauvēja pie durvīm. Tās atvēra garš vīrs ar tumšām, nopietnām acīm, biezām uzacīm un mazliet skarbu skatienu. Viņa mati bija īsi un tumšpelēki, dažviet pavisam sirmi, bet augums muskuļots un stalts.
>
- Kas jūs esat? Koriāns aizdomīgi vaicāja.
- Mans vārds ir Artāks, tā ir Santana. Mēs esam… puisis paskatījās uz meiteni, …šēlieši.
Santana piekrītoši pamāja ar galvu.
- Nāciet iekšā!
Koriāns ieveda jauniešus plašā telpā. Pie sienām karājās dažādi ieroči, kurus Artāks vērtējoši aplūkoja. Istaba bija gaiša un kārtīga.
- Ko jūs vēlaties? Vīra balss bija kļuvusi laipnāka.
- Mēs bijām pie kentauriem un satīriem… Santana ierunājās un sāka stāstīt visu garo stāstu par Safīru avotu un portesiešiem.
- Ahā! Koriāns noteica, kad meitene bija beigusi.
Brīdi vīrs aizdomājās, tad sacīja:
- Neko daudz palīdzēt es nevaru. Bet vienu zinu droši portesieši nedrīkst iegūt Safīru avotu. Ja jums vajadzēs manu palīdzību, jūs to saņemsiet. Par ieročiem es zinu visu.
- Jūs varētu apskatīt mūsējos. Varbūt tos vajag uzlabot, ierosināja Artāks.
Puisis skatījās uz Koriānu ar dziļu cieņu, jo šis vīrs bija pieredzējis un zinošs cīnītājs.
- Jā, to var, Koriāns piekrita.
Viņš aplūkoja Artaka zobenu un dunci un aizdomīgi nopētīja sudraba asmeni un dunča spalu, ko rotāja rubīna gabaliņi. Koriāns sarauktām acīm paskatījās uz Artāku un noprasīja:
- Kur tu to ņēmi? Tas neizskatās pēc šēliešu darinājumiem.
Artaka acis izbiedēti iepletās, un Santanai aizrāvās elpa. Protams, kā gan viņiem tas neienāca prātā? Koriāns bija vislabākais ieroču meistars, viņš saprata, ka šie ir atšķirīgi.
- Es biju portesietis, klusi nomurmināja Artāks. Koriāns viņam uzmeta dusmīgu skatienu. Bet tagad vairs neesmu. Mani radi ir arī šēlieši. Un es gribu būt šēlietis, es vairs nekad nebūšu portesietis, puisis bilda apņēmības pilnā balsī.
Kādu brīdi Koriāns viņā lūkojās ar šaubām, tad viegli pamāja.
- Tā jau man no paša sākuma likās. Tavs izskats, gaita… Bet ceru… Koriāns nepabeidza, bet viņa balsī bija jūtami draudi.
- Protams, Artāks nopietni apsolīja. Es jūs nepievilšu.
- Tavi ieroči ir ļoti labi. Domāju, ka ar tiem tu māki rīkoties, kā nākas.
Santana iedeva Koriānam apskatīt savu loku un dunci, ko bija dāvājis tētis Sako.
- To es saprotu! Koriāna sejā parādījās smaids. Tas ir šēliešu darbs.
Viņš paziņoja, ka ieroči ir ļoti labi, un tad Santana izvilka savu bronzas zobenu. Artaka acis iemirdzējās viņš to redzēja pirmo reizi. Koriāns ar apbrīnu aplūkoja zobena izcilni, paņēma to rokās un uzmanīgi pētīja.
- Punduri, vai ne? vīrs noprasīja.
Santana pamāja ar galvu.
Meitene lepojās ar savu zobenu, kas bija tiešām apbrīnojams.
- Hm… noņurdēja Koriāns. Tas ir interesanti.
Viņš bija paņēmis zobena maksti un aplūkoja iegravēto rakstu. Varbūt tas ir kaut kāds teksts, nevis vienkārši zīmējums?
- Vai zini, kas tur ir rakstīts? Koriāns paskatījās uz meiteni. Viņa noliedzoši papurināja galvu. Safīru meitene… Kāpēc gan punduri tavā zobenā iegravējuši tādu uzrakstu?
- Nezinu vis.
Kāpēc gan… safīru meitene? Vai punduri kaut ko nojauta? Vai viņi jau sen zina, kas notiks ar Safīru avotu? Kā viņi to var zināt?… Varbūt tā bija tikai sagadīšanās? Varbūt iemesls ir meitenes zaļās safīru krāsas acis? Bet varbūt Santana tomēr ir meitene no leģendas?
- Labi, Koriāns atdeva zobenu meitenei. Jums .ir jādodas pie elfiem.
- Elfiem? pārsteigtā balsī reizē atkārtoja Santana un Artāks.
- Tieši tā. Nemaz nebrīnieties! Elfi par safīriem zina visu. Agrāk to jūs zināt no leģendām viņi dzīvoja Safīru pilsētā. Taču šo pilsētu iznīcināja akmeņu nogruvums. Pēc pāris gadsimtiem tur izauga mežs. Elfi mežā virs savas pilsētas drupām ierīkoja ciemu. Jums jādodas turp.
Santana pasmaidīja. Cik lieliski, ka atkal kāds nostāsts izrādījies patiess.
- Jums jādodas uz ziemeļiem mazliet austrumu virzienā, bet joprojām paliekot rietumos. Elfu ciems ir gandrīz Sēlas ziemeļu vidū. Tikai neaizklīstiet pārāk tālu uz austrumiem! Koriāns brīdināja. Ceļš būs ļoti grūts. Ja vēlaties nokļūt pie elfiem pēc iespējas ātrāk, jums jāizvēlas virziens, kur parasti cilvēks neiet: cauri Mūžīgo vēju ielejai, pēc tam pa Trejdeviņām pļavām jeb Ziedu zemi. Kad sasniegsiet Safīru mežu, būsiet gandrīz klāt.
Jaunieši uzmanīgi klausījās. Artāks izskatījās nopietns un sasprindzis. Viņš centās visu paturēt atmiņā. Santana šķita mazliet sapņaina, jo domāja par skaistajām Sēlas leģendām un brīnumainajām vietām, kurp viņa dosies.