Brāļi pēc izskata bija ļoti līdzīgi. Vienīgā atšķirība diviem vecākajiem, Kelam un Rodam, mati bija gaišbrūni kā tēvam, bet jaunākajiem, Timo un Zagam, salmu krāsā kā mātei. Visi bija zilacaini, smaidīgi un draudzīgi. Arī gadu starpība vecākajiem dēliem bija neliela Kels par Rodu un Iiods par Timo bija tikai gadu vecāks. Timo ģimenes puiši izskatījās ļoti spēcīgi un muskuļaini, vienīgi jaunākais Zags bija garš un izstīdzējis; pārējiem brāļiem par to patika
vinu ķircināt.
- Mēs redzējām, ka jūs rādāt savu prasmi loka šaušanā, ierunājās divdesmitgadīgais Kels.
- Tiešām? Santana atvaicāja.
- Nūjā, nūjā, pasmaidīja Zags.
- Redzējām, kāds mūsu brālītis ir īsteni cēls bruņinieks, Rods, kurš vienmēr bija jautrā garastāvoklī, ķircināja Timo.
Tas uzmeta brālim dusmīgu skatienu. Neesmu nekāds bruninieks, nošnācās Timo.
- Beidziet, puikas! Zāra apsauca dēlus.
Diena pagāja ātri. Santana atkal satika Ketanu, bet tikai uz brīdi, jo viņš pasauca līdzi Timo un viņa brāļus un visi aizskrēja prom.
Santana, Sonts, Zāra un Sisī turpināja klaiņot pa gadatirgu, izstaigāja tirgotavas, aplūkojot preces. Santana iegādājās jaunu, platu ādas jostu, nopirka arī pāris gardumu, jo pusdienu laiks jau sen bija pagājis.
Vakarā, kad kņada un troksnis mazliet norima, Santana jutās nogurusi un nolēma doties mājās. Viņa atvadījās no Timo vecākiem un māsas un lēnā solī pameta tirgus laukumu.
Meitene labi pazina apkārtni te bija mājas, kur viņa bija piedzimusi un uzaugusi. Jā, Santana bieži, kad vien bija brīvs laiks, jāja vai staigāja ārpus ciema pa Saullēktu ielejas skaistajām pļavām, bet nekad meitene nebija devusies tālāk par Rītausmas klintīm. Santana daudz zināja par Šēlu, bija lasījusi un dzirdējusi no citiem, ka šajā zemē ir daudz skaistu un neparastu vietu, kuras meitene alka kādreiz ieraudzīt. Sēļa bija slavena ar brīnišķām leģendām. Meitenei gribējās reiz ceļot un visu apskatīt. Pagaidām dzīve Romo šķita gana laba.
Nonākusi pie zemiem koka vārtiņiem, Santana pamanīja, ka viņas nelielajā guļbaļķu mājā deg uguns. Tātad kāds jau pārradies mājās. Santana pabužināja spalvu pagalmā snaudošajam Taro un iegāja stallī, kur dižojās piena šokolādes krāsas ķēves ar garām, tumšbrūnām krēpēm.
Piedod, Bulta, šodien te vēl neesmu bijusi. Santana pieglaudās pie zirga zīdainā sāna. Apsolu rīt tevi ņemt līdzi uz tirgu.
Bulta bija Santanas zirgs, un meitene nespēja iztēloties dzīvi bez tā. Bulta bija gluži kā labākā draudzene likās, ka ķēve saprot Santanas teikto, domas un jūtas. Ik dienu meitene devās izjādē ar Bultu, viņa tiešām mīlēja savu zirgu.
Vēl brīdi pakavējusies stallī, Santana beidzot iegāja iekšā mājā. Viņa saklausīja virtuvē divas diezgan skaļas balsis un pazina Sako un Ketanu. Santana nolika bultu maku un loku un iesteidzās virtuvē.
PIENĀKUMS
Saruna apklusa. Ketans un Šako pagriezās pret Santanu, kura mulsi skatījās pretī. Varēja just, ka ir noticis kas svarīgs. Kas īsti?
Ketans lūkojās māsā ar mazliet vainīgu, bet apņēmības pilnu skatienu. Tētis bieži vien atkārtoja, ka apņēmīgais, Hpītīgais skatiens brālim un māsai ir pilnīgi vienāds; Sanl anai tad, kad viņa gribēja panākt iecerēto.
Šako, ieraudzījis meitu, novērsās.
- Dari, kā vēlies, dēls. Tu zini, ka es tevi vienmēr atbalhI.īšu, viņš sacīja Ketanam, paspieda viņa plecu, piecēlās un izgāja no virtuves.
Santana samulsa vēl vairāk. Meitene cieši ieskatījās brāļa acīs un noprasīja:
- Ketan, kas noticis?
Puisis nopūtās, piecēlās kājās un nostājās pretī Santanai. Tad ievilka elpu un atbildēja:
- Es došos prom.
Santana brīdi stāvēja nekustīgi. Tad sarauca pieri un jautāja:
- Prom? Kur? Kad?
Ketans nopūtās vēlreiz. Apsēdies, lūdzu!
Santana mulsi apsēdās pie galda blakus Ketanam. Meitenes sirds ietrīsējās. Viņa nesaprata, kas ir noticis, bet negribēja, lai brālis dodas prom. Šķita, ka viņš ir izšķīries tieši par to.
- Ketan! Santana uzrunāja brāli, kurš bija iegrimis domās un apklusis.
Puisis pacēla acis un lēni ierunājās:
- Tas ir saistīts ar Portesu.
Santana sarauca pieri un pamāja ar galvu. Portesa ikvienam Sēlas iedzīvotājam bija nepatīkams vārds. Tā bija milzīga valsts Sēlas rietumos. Ikviens pazina Portesas karali Hēru Katanio, kurš bija slavens ar savu varenību, mantkārību un cietsirdību. Ikviens bija dzirdējis par Portesas daudzajiem iekarojumiem un stingro Baznīcas varu. Atšķirībā no Šēlas, kur lielākā daļa iedzīvotāju bija zemnieki, Portesā bija daudz
bruņinieku un prasmīgu cīnītāju. Tas šo valsti padarīja par nopietnu draudu citiem, īpaši kaimiņos esošajai Šēlai.
Tu jau zini, ka viņi grib sagrābt mūsu valsti, Ketans turpināja.
Protams, Santana zināja Sēlas vēsturi. Portesa bija mēģinājusi to iegūt savā īpašumā divas reizes, bet tas nebija izdevies. Joprojām nebija skaidrs kāpēc. Bija dzirdēts, ka portesieši to izskaidro šādi: Sēļu ir apsēdušas mistiskas radības un maģiski spēki. Portesiešiem bija skaidrs, ka Sēļa ir bagāta ar vērtīgiem izrakteņiem.
Varētu teikt, ar dārgakmeņiem aizsākusies Sēlas valsts pastāvēšana. Tā vēstīja kāds nostāsts, ko Santana, tāpat kā pārējās leģendas, zināja no galvas.
…Reiz kāds nabaga vīrs par nepakļaušanos karalim ticis izraidīts no Portesas. Vīrs ceļojis dienu un nakti, meklēdams vietu, kur patverties. Viņš nonācis pie kāda kristāldzidra ezera ar tīru, dzidri zilu ūdeni. Vīrs pateicies Kungam par šo dāvanu un pie ezera uzcēlis apmetni. Mēnesgaismā, iedams nomazgāties, vīrs ūdenī pamanījis spīdumu. Viņš ieniris un atklājis, ka gultnē spīd īsta sudraba nauda. Vīrs nobrīnījies un nolēmis uzcelt Sudraba pilsētu ar ezeru vidū. Viņš pats kļuvis par zemnieku, iekopis lauku un dzīvojis pārticīgi un laimīgi. Ar laiku ieradušies citi ļaudis, arī viņi kļuvuši par zemniekiem. Tā pamazām radusies Sēlas valsts…
Pateicoties šim nostāstam, portesieši bija pārliecināti, ka Sēļa ir viņu īpašums, jo vīrs, kas radījis šo valsti, cēlies no Portesas. Tomēr šēlieši iebilda: Sēlas dibinātājs nav piederējis ne pie vienas tautas. Strīdi turpinājās gadu no gada kopš pašiem Sēlas pirmsākumiem.
Sudraba ezers patiešām atradās Sēlas ziemeļrietumos. Ūdens tur tik tiešām bija neticami dzidrs, un smiltis gaišas, smalkas un sudrabotas. Ezeru ieskāva Sēlas skaistā, varenā galvaspilsēta Teosa.
- Tātad, Ketans atsāka, Viņa Augstība Šēlas karalis Kārdio ir uzzinājis par jaunajiem portesiešu plāniem. Porlesieši ir iecerējuši uzbrukumu Kristāla upei. Tu zini, ka lu-istāla upe mazu gabaliņu plūst arī viņu teritorijā. Mūsu zemē tā plūst pašos ziemeļos, vistālākajā nostūrī, kur maz iedzīvotāju. Tāpēc iebrucēji cer uz vieglu uzvaru.
- Kristāla upe? Santana atjautāja, jo nespēja noticēt. Vai tiešām gaidāmas jaunas cīņas?
Par Kristāla upi bija zināms maz. Skaistā upe tecēja cauri divām milzīgām klinšu grēdām Sēlas ziemeļos un nelielu līkumu meta arī aiz Sēlas robežām. Ļaudis runāja, ka rītausmā, kad saulesstari skar ūdeni, vilnos vīd mazi kristāla gabaliņi. Sēlieši ticēja nostāstiem un negribēja par katru cenu noskaidrot, vai tā ir taisnība. Toties portesieši bija pilnīgi pretēji varaskāri un alkatīgi un bagātības dēļ bija gatavi uz visu.
Santana, būdama kārtīga šēliete, mīlēja dabu, zemi un savu valsti.
- Nevaru ciest mantkārīgos un riebīgos portesiešus, meitene nikni nošņācās.