- Neko citu vairs nevaru palīdzēt, Koriāns sacīja. Elfi par safīriem izstāstīs visu.
VĒJAINĀ IELEJA
Turpmākās trīs dienas Santana un Artāks zirgu mugurā jāja un jāja un apstājās, lai paēstu, atpūstos un pagulētu.
Jo vairāk viņi tuvojās Mūžīgo vēju ielejai un ziemeļiem, jo skarbāka un mežonīgāka kļuva apkārtne, viss kļuva akmeņaināks un klinšaināks. Viņi devās caur klinšu plaisām un gar stāvām aizām. Ceļš bija klāts ar akmeņiem, caur kuriem vīdēja smiltis vai asi zāles stiebri. Cilvēku mītnes jau sen vairs nekur neredzēja. Ļaudis centās tur neuzturēties, jo runāja, ka tai neesot iespējams iziet cauri un vējš tur nekad nenorimstot.
Strauji mainījās laikapstākļi. Dienas bija pelēkas un vēsas. Par to viņi priecājās, jo karstums visus bija nogurdinājis. Ik dienu cēlās arvien stiprāks vējš. Zirgu soļi kļuva vēl gausāki. Santana un Artāks seju centās slēpt aiz apmetņiem, jo ass un nepatīkams vējš un smiltis sāpīgi sitās sejā. Palaikam vējš tomēr norima, uzspīdēja saulīte.
Pēdējā naktī, pirms viņi sasniedza ieleju, sākās negaiss. Aukstas lietus lāses nikni sitās pret akmeņaino zemi, melnās debesīs mirdzinājās spilgti dzeltenbaltas zibens šautras, klusumā draudīgi rūca pērkona dārdi.
Santana un Artāks centās atrast vietu, kur paslēpties, tomēr tuvumā nebija neviena koka. Artāks ieraudzīja kādu palielu, ērkšķainu krūmu, kur piesiet zirgus. Tikmēr Santana stāvēja kā sastingusi un nespēja pakustēties. Auksts lietus gāzās pār seju un izmērcēja drēbes. Meitene jutās bezspēcīga. Gribējās pagulēt kādā siltā, mīkstā vietiņā.
- Santana! Artāks sauca.
Puisis pieskrēja pie viņas, satvēra meitenes roku un aizveda līdz krūmam pie Bultas un Viesuļa. Te vismaz bija aizvējš.
- Briesmīgs laiciņš. Artāks no saiņiem izvilka segas.
- Man ir tik auksti, Santana nočukstēja un drebēja tik ļoti, ka nespēja parunāt.
- Ak Kungs, Santana, tu esi pārsalusi! Artāks nomurmināja.
Viņš uzklāja segu meitenei uz pleciem, pēc tam piekļāva viņu sev klāt. Santana piespiedās Artākām vēl tuvāk un aizvēra acis.
- Viss būs labi, Artāks čukstēja un glaudīja Santanas muguru.
Meitene bija drošībā.
Santana pamodās, kad sejā iespīdēja vārgs rīta saules stariņš. Viņa sajuta kādu smaržu un saprata, ka tas ir Artāks. Viņš vēl gulēja. Santana ar muguru bija atspiedusies pret siltu un zīdainu zirga sānu tā bija Bulta vai Viesulis. Santana bija piekļāvusies pie Artaka, un viņa roka joprojām bija meitenei uz muguras. Viņas galva dusēja uz puiša krūtīm, un meitene dzirdēja, kā pukst viņa sirds. Šoreiz Santanai negribējās celties. Sajūta bija lieliska. Meitene nopūtās.
Meitene mazliet pagriezās, lai būtu ērtāk.
- Labrīt! atskanēja Artaka zemā, patīkamā balss.
Santana sarāvās.
- Labrīt! viņa atbildēja.
- Sen esi nomodā?
Santana saprata, ka nav vērts izlikties, un godīgi atbildēja:
- Kādu laiciņu.
Puiša roka pieskārās viņas matiem un satvēra kādu šķipsnu, kas bija nokārusies pār viņas seju. Otrā roka joprojām gulēja uz viņas muguras.
- Kā gulēji? puisis vaicāja.
- Ļoti labi. Tas bija pat savādi, jo vakar viņai bija šķitis, ka briesmīgajā aukstumā, slapjumā un negaisā aizmigt nebūs iespējams. Un tu?
- Arī ļoti labi. Artāks smaidīja.
Bija laiks doties tālāk. Meitene nopūtās, lēnām piecēlās sēdus, apņēma ar rokām ceļgalus un domīgi skatījās tālumā, kur starp divām asām, melnām klintīm vīdēja sprauga uz Mūžīgo vēju ieleju.
- Kas i pticis? Artāks apsēdās viņai blakus.
- Es teVi neienīstu.
Artāks iespurdzās. Arī Santana: vārdi bija izsprukuši nejauši.
- Es arī tevi neienīstu, Santana, Artāks sacīja.
- Tu man esi kļuvis par ļoti labu draugu. Un es ceru, ka tā arī paliks.
- Protams, tā paliks. Par to neuztraucies, mierināja Artāks, īsti nesapratis, par ko meitene šaubās.
- Es domāju… ka mēs vienmēr paliksim labi draugi. Tikai draugi, teica Santana.
- Ā! Artāks novilka. Sapratu. Skaidrs. Tad pēkšņi ierunājās mierīgi un moži: Nedrīkst kavēties. Jādodas tālāk.
Viņi piecēlās, sakārtoja mantas un uzkāpa zirgos.
Viesuļa un Bultas mugurās viņi ātri vien sasniedza Melnās klintis un apstājās pie spraugas. Aiz tām vīdēja pelēka migla.
Santanai negribējās doties ielejā. Šī bija vieta, ar kuru šēliešu vecāki mēdza biedēt bērnus. Un tas nebija bez iemesla neviens, kurš turp bija devies, nebija atgriezies. Tāpēc neviens ielejai netuvojās.
Artāks, kurš par ieleju neko daudz nezināja, bija mierīgāks un domāja, ka neviens ielejā nav bijis, tāpēc nav zināms, kā tur ir.
- Neuztraucies, būs labi, Artāks meiteni mierināja, pastiepa roku, satvēra Santanas plaukstu un to uzmundrinoši paspieda.
Meitene viņam vārgi pasmaidīja.
- Kaut nu tā būtu! viņa nočukstēja.
* * *
Protams, Mūžīgo vēju ieleja bija nepatīkama vieta. Līdzko Santana un Artāks iznāca no klinšu aizvēja, sejā sitās ass, spēcīgs vējš. Tas bija tik negaidīti, ka abi zirgi satraukti iezviedzās un centās griezties atpakaļ. Santana iespiedzās, bet Artāks novaidējās. Viņi savaldīja Bultu un Viesuli, nomierināja zirgus un devās uz priekšu.
Zem kājām bija pelēka, akmeņaina zeme. Abi jaunieši atviegloti uzelpoja, redzot, ka tās nav smiltis, jo tad redzamība būtu vēl sliktāka. Augu gandrīz nebija šur tur vīdēja kāds ērkšķu krūms. Viss bija tukšs, kluss un vientuļš. Tikai vējš tas valdīja visur.
Pēc kāda laika Santana un Artāks saprata, ka ceļš jāturpina kājām, nevis jāšus. Zirgi bija noguruši, un tiem bija grūti tikt uz priekšu. Turklāt vējš bija tik spēcīgs, ka bieži vien pat tik prasmīgiem jātniekiem kā Artāks un Santana šķita, ka tas viņus tūlīt nopūtīs zemē.
- Kā gan mēs tiksim no šejienes prom? Santana atkal un atkal šausminājās.
Artāks bija uztraukts un domīgs. Viņš centās meiteni nomierināt, bet velti.
Nebija iespējams noteikt, cik ilgi viņi te atrodas. Sauli neredzēja, to aizsedza biezi, pelēki mākoņi. Apkārtne nemainījās. Santana bija pārliecināta, ka viņi ir novirzījušies no pareizā ceļa un riņķo pa apli. Artāks bija pārliecināts, ka viņi visu dara pareizi.
Vējš nenorima ne mirkli. Šad tad tas kļuva maigāks, lēnāks, tad atkal brāzmas cēlās ar tik milzīgu spēku, ka nebija iespējams paspert ne soli. Tādos brīžos viņi apstājās, un Artāks satvēra Santanu, lai meitene būtu aizvējā. Visdīvainākais bija tas, ka nebija saprotams, no kuras puses nāk vējš. Tas pūta no visām malām, tas bija visapkārt un visur.
- Cik liela ir šī ieleja? Artāks vaicāja.
- Ļaudis runā, ka vajadzīgas vismaz trīs dienas un trīs naktis, lai tai izietu cauri, drūmā, nomocītā balsī atbildēja Santana.
Artāku atbilde apmierināja. Ja nebūtu Artaka, meitene jau sen būtu kritusi panikā.
Galu galā pienāca nakts. Debesis satumsa drūmi tumšpelēkas bez mēness un zvaigznēm. Apkārt sabiezēja melna migla, un vējš gaudoja spokainā balsī.
Gan Bulta, gan Viesulis satraukti sprausloja. Zirgiem šī vieta ļoti nepatika.
Kad Artāks nolēma apstāties, Santana bezspēcīgi sabruka zemē uz cietajiem akmeņiem. Viņa ar bezcerīgu skatienu lūkojās tumsā. Artāks nometās meitenei pretī.