- Santana, lūdzu, nomierinies! Paļaujies uz mani, viņš čukstēja.
Santana tikai papurināja galvu. Iešana nebeidzamajā vējā bija neciešami nogurdinoša. Viņa jutās bezspēcīga. Šķita, ka vairs nekad nebūs iespējams pamest šo vietu. Cerības bija zudušas, un meitenei vairs nebija spēka doties tālāk. Droši vien tieši tādēļ arī tie citi, pazudušie cilvēki, nebija atgriezušies no šīs ielejas.
- Santana, uzklausi mani! Artāks viegli sapurināja meiteni. Mēs tiksim ārā. Mēs tiksim. Pavisam drīz. Mums tas izdosies. Lūdzu, tici tam! Mēs tiksim ārā, Artāks nočukstēja un apskāva meiteni.
Viņa piespiedās puisim klāt, aizvēra acis un beidzot nomierinājās. Sirdī ieplūda patīkams miers. Sajā brīdī viņa neņēma vērā niknos, aukstos vējus, kas brāzās garām, pāri
un apkārt, jo zināja, ka viņi šo vietu drīz pametīs.
* * *
No rīta pamodusies, Santana pamanīja, ka guļ blakus Bultai un ir silti apsegta.
- Labs rīts, Bulta! meitene nočukstēja.
Viņa piecēlās sēdus un ieraudzīja Artāku, kurš jau bija nomodā un gatavoja brokastis.
Rīts bija uzausis pelēcīgi bāls. Vējš beidzot šķita norimis, vairs nelikās tik ass un spēcīgs. Visu ieleju klāja bieza, pelēka migla.
Drīz vien viņi turpināja ceļu. Santana jutās labāk nekā iepriekšējā dienā. Meitene pat bezrūpīgi sarunājās ar Artāku.
Puisim bija izdevies viņu nomierināt, arī vējš pierima, un viss šķita daudz gaišāks.
Tomēr tagad bija citas grūtības migla. Cauri tai bija gandrīz neiespējami redzēt, un soļi bija pavisam lēni. Taču Artāks sprieda, ka drīz vien migla izgaisīs.
Lai nenoklīstu, Santana ar vienu roku cieši sagrāba Bultas pavadu, ar otru satvēra Artaka plaukstu, kurš to mierinoši paspieda. Arī viņš turēja savu Viesuli.
Pamazām migla izklīda. Tikmēr arī vējš pamazām norima. Viņi zināja, ka līdz ceļa galam vēl tālu, tāpēc nespēja saprast, kāpēc vējš kļuvis tik lēns. Lai nu kā, garastāvoklis uzlabojās.
Starp bālajiem mākoņiem paspīdēja gaiša saules maliņa. Migla bija pazudusi. Artāks sacīja, ka viņi varētu atrasties ielejas vidū.
Un tad viņi ieraudzīja kaut ko neticamu.
- Tas nevar būt… Santana izdvesa un apstulbusi apstājās.
Arī Artāks samulsis sastinga.
Viņiem pretī no miglas izlīda nelielu māju un apaļu tornīšu silueti. Pilsēta!
- Kā tas ir iespējams? Santana nespēja noticēt. Artak, tu redzi to pašu?
Meitene nosprieda, ka tā varētu būt tikai ilūzija, acu māns, kas radies no noguruma un vēja. Taču pilsētu redzēja viņi abi.
- Tā ir īsta? meitene jautāja.
- Izskatās ļoti īsta, atbildēja Artāks.
Viņi nesapratnē saskatījās. Vai tiešām? Varbūt tās ir lamatas?
Jo vairāk viņi tuvojās mistiskajai pilsētai, jo vairāk saprata, ka tā ir īsta: bija dzirdamas balsis, soļi un citas attālas skaņas.
Tas, ka Mūžīgo vēju ielejas vidū atrodas pilsēta, bija lieliski. Neticami. Meitene bija laimīga, ka, iespējams, tūlīt kādu satiks.
Drīz vien viņi sasniedza pilsētu. Tā bija ļoti skaista, grezna un mājīga. Mājas sedza dažādas krāsas jumti un apaļi kupoli, tām bija augsti tornīši un lieli logi. Santana tūlīt pamanīja, ka pilsēta izskatās… maza. Pēc izmēra tā likās diezgan liela, bet visas mājas šķita mazākas, nekā viņa redzējusi. Arī durvis bija zemākas. Lai pa tām ieietu, Artākām un Santanai noteikti nāktos pieliekt galvu.
- Hei! Artāks iesaucās, un meitene pamanīja, ka viņš ir ieraudzījis kādu no pilsētniekiem.
Uzrunātais pagriezās un pārsteigts noskatīja abus jauniešus un zirgus.
Arī Santana mulsi piešķieba galvu, vērojot šo… radījumu. Tas bija īsāks par viņu, ar diezgan šaurām, melnām acīm un šaurām lūpām.
- Kur mēs esam? Artāks vaicāja.
- Tarānijā, radījums atbildēja zemā, čerkstošā balsī.
Rūķu zemē.
Santanai apjukumā pavērās mute. Rūķu zemē? Tas bija neticami. Meitene sajūsmināti pasmaidīja. Vai tiešām viņi satikuši īstus rūķus?
Arī Artāks izskatījās apstulbis. Viņš pateicās rūķim, kurš steidzīgā gaitā, likdams mazus solīšus, tipināja tālāk.
Viņi turpināja iet un aizrautīgi skatījās visapkārt. Santana atcerējās pundures Deonas teikto, ka rūki esot vislabākie celtnieki. Seit bija pierādījums. Pilsēta bija neticami skaista.
Paši rūķi bija lielāki par punduriem un pēc izskata līdzinājās cilvēkiem. Viņiem bija šauras, melnas acis, tumša āda un gari, taisni mati.
- Kas to būtu domājis… Artāks nomurmināja.
Rūķi, ieraudzījuši ceļotājus, apstājās, pārtrauca savus darbus un lūkojās viņiem nopakaļ. Viņi izskatījās nevis draudīgi, bet ieinteresēti. Tomēr šķita, ka rūķi cilvēkus noteikti jau ir redzējuši.
- Ei, cilvēki!
Artāks un Santana pārsteigumā atskatījās. Pie viņiem piesteidzās divas rūķu meitenes, abas rūķes izskatījās gandrīz pilnīgi vienādas. Viņām bija tumšsarkani mati, un viņas bija tērpušās vienādās, tumšzaļās kleitās. Vienīgā atšķirība bija tāda, ka vienai mati bija sapīti divās bizēs, bet otrai nesapīti.
- Es esmu Tabita, ierunājās bižainā, kad rūķes bija atskrējušas līdz četrotnei, un tā ir mana dvīņumāsa Takima. Lūdzu, sekojiet mums!
Artāks un Santana saskatījās, tad devās pakaļ rūķēm, kuras steidzīgi nogriezās uz lielas, gaišas mājas pusi. Santana pamanīja, ka šīs mājas durvis ir augstas un pietiekami lielas diža auguma cilvēkam.
- Kas šī ir par vietu? meitene vaicāja.
- To mēs uzbūvējām cilvēkiem, atbildēja Takima. Mēs to saucam par Glābšanas centru.
Artāks klusi iespurdzās, bet Santana veltīja viņam pārmetošu skatienu.
- Ja cilvēki šeit nonāk, tad parasti nespēj tikt no šejienes prom, Takima turpināja. Mēs viņiem palīdzam atgūt spēkus un atrast mājupceļu.
- Cik jauki, pasmaidīja Santana.
Glābšanas centra telpas bija plašas un gaišas. Visi rūķi, kas šeit strādāja, bija tērpušies tādas pašas krāsas tērpos kā Tabita un Takima.
Drīz vien Artāks un Santana sēdēja katrs uz savas gultas malas un dzēra karstu, garšīgu un neparastu dzērienu. Viņus apraudzīja rūķu ārsts, kurš drūmi paziņoja, ka ar abiem cilvēkiem viss ir kārtībā.
Tikmēr Bulta un Viesulis bija atstāti kādā citā telpā, kas bija ierīkota zirgiem. Tabita mierināja, ka zirgi tikšot labi aprūpēti.
- Cik te ir savādi! Artāks nomurmināja, kad ceļinieki bija palikuši divatā.
Arī Santana bija apmulsusi. Mūžīgo vēju ielejas vidū bija uzradusies vesela pilsēta, kurā dzīvo rūķi. Takima stāstīja, ka šeit esot lieliska vieta, kur paslēpties no pārējās pasaules. Turklāt Glābšanas centrs… Tas viss tiešām bija dīvaini.
- Mums būtu jādodas tālāk, ieminējās Artāks, uzmetis skatienu Santanai.
Meitene atlaidās mīkstajā gultā un nopūtās.
-Varam jau arī mazliet te uzkavēties, viņa ietiepās.
Artāks iekārtojās savā gultā. Cik lieliski beidzot ērti pagulēt!
Santana pamodās, jo juta, ka kāds viņu cieši vēro. Meitene strauji piecēlās sēdus un pie gultas pamanīja kādu rūķi ar melniem, gariem matiem. Pirmajā brīdī viņa pārbijās, bet tad nomierinājās. Meitene ieraudzīja rūķim galvā zelta stīpiņu un nosprieda, ka tas varētu būt pats rūķu karalis.
Arī Artāks bija pamodies un ar interesi vēroja melnmataino, cēlo un nopietno rūķi.
- Esmu Pandorets, tas paziņoja. Tarānijas karalis un Mūžīgo vēju ielejas rūķu valdnieks.
Artāks nosauca savu un Santanas vārdu. Pēc tam Pandorets gribēja zināt, kāpēc viņi ir šeit un kurp dodas. Santana atkal stāstīja par Safīru avotu un elfiem. Pandorets paziņoja, ka nav dzirdējis Sēlas leģendas, bet piekrita, ka elfi par safīriem zina visu. Sarunas beigās viņš mīklaini piebilda: