- Kad būsiet Ziedu zemē… Sargieties no puķēm.
Kad Pandorets bija aizgājis, Artāks mulsi paskatījās uz Santanu un atkārtoja:
- Sargāties no puķēm? Kā tas jāsaprot?
Santana paraustīja plecus.
Viņi bija gulējuši pāris stundu. Bija pusdienlaiks. Tabita un Takima atnesa pusdienas, un Artāks paziņoja, ka viņiem pēc iespējas ātrāk jādodas tālāk. Rūķes tam piekrita.
Viss notika diezgan lielā steigā. Santana negribēja piedzīvot vēl vienu nakti ielejā, tāpēc nācās pasteigties. Viņi pateicās rūķiem, aizgāja pakaļ zirgiem un nokļuva Tarānijas ielās. Sarkanmates Takima un Tabita piekrita ceļotājus pavadīt un parādīja viņiem ceļu ārā no pilsētas. Pēc tam rūķes aizskrēja. Santana un Artāks sēdās zirgiem mugurās, lai atgrieztos Mūžīgo vēju ielejas plašumos.
ZIEDOS
Par laimi un milzīgu atvieglojumu, atpakaļceļš izrādījās īsāks. Kad viņi bija pametuši Tarāniju, atkal sacēlās auksts un spēcīgs vējš, kas sitās sejā, matos un zirgu krēpēs.
Pamazām satumsa. Jo vairāk tuvojās vakars, jo stiprāks kļuva vējš. Santana katru soli lika ar milzīgu piepūli. Šķita, ka vējš ir ļauns gars, kas ir nolēmis viņus atstāt ielejā un nelaist prom. Meitene juta, ka kuru katru brīdi var nespēkā sabrukt zemē. Vajadzēja tikt prom no šejienes pēc iespējas ātrāk.
Bulta un Viesulis, galvu noliekuši, cīnījās pret vēju tāpat kā Santana. Zirgu acis bija piemiegtas un soļi lēni, smagi un stingri.
Vienīgi Artāks joprojām izskatījās diezgan mierīgs. Viņa melnie mati vējā mežonīgi plīvoja un acis bija piemiegtas. Tomēr puiša skatiens bija saspringts, stāja cēla un stalta.
Kad Artāks saprata, ka Santanas spēki izsīkst, viņš uzlika roku viņai uz pleciem un uzmundrinoši nočukstēja:
Mēs tūlīt būsim ārā.
Viņi turpināja ceļu, līdz beidzot no pelēkās pustumsas iznira Melnās klintis. Santana un Artāks, bezgala laimīgi un atviegloti, nopūtās un paskubināja zirgus.
Viņi bija ļoti noguruši, tomēr līdz klintīm visi aizskrēja un aizrikšoja raitā solī. Santana atrada plaisu, kas izveda laukā.
Beidzot, meitene dzirdēja Artaka atviegloto balsi.
Tiklīdz viņi nonāca starp tumšiem klintsakmeņiem, vēja brāzmas norima un baisā kaukoņa apklusa. Šķita, ka spēcīgais vējš tik ļoti atņēmis spēkus, ka Santanai bija grūti paiet un parunāt, pat elpot.
Kad ceļinieki nonāca smilšainā klajumiņā, meitene pie kāda koka apgūlās mīkstās smiltīs un uzreiz aizmiga.
Artāks pasmaidīja. Viņš piesēja un nomierināja zirgus, un paslavēja par paveikto. Pēc tam puisis paņēma segu un apsedza Santanu. Kādu brīdi viņš klusēdams sēdēja meitenei blakus, tad aizmiga arī pats.
* * *
- Nekad nebiju domājusi, cik bezgala skaists ir rīts bez vēja, Santana domīgi sacīja nākamajā rītā, kad viņi ēda brokastis.
- Tur nu es tev piekrītu, nomurmināja Artāks.
- Un saule, un putni, meitene turpināja. Tas viss ir tik brīnišķīgi…
Pēc Mūžīgo vēju ielejas nebeidzamajām aukām bija tiešām mulsinoši sagaidīt bezvēja dienu. Santana saprata, ka pie tā jāpierod. Piedzīvotie asie vēji bija pārāk spilgti iespiedušies atmiņā.
Diena bija skaista, debesis spilgti zilas, tajās nemanīja neviena mākonīša. Saule bija silta un spoža, un acis apžilba,
to vērojot. Santana ar sajūsmu atlaidās smiltīs un izbaudīja saulesstarus, kas glāstīja seju un rotājās matos. Bija lieliski redzēt visas šīs spilgtās krāsas pēc vējainās ielejas pelēcības un pamestības.
Drīz vien vini atsāka ceļu.
> >
Pēkšņi Santana atcerējās skaistos rītus Romo un izjādes kopā ar Timo… Meitene sastinga. Viņa bija dusmīga uz sevi par to, ka par draugu pēdējā laikā bija pavisam aizmirsusi. Timo taču bija cietumā… Turklāt tā bija vienīgi viņas vaina.
- Kas noticis? Artāks vaicāja, pamanījis meitenes pēkšņo garastāvokļa maiņu.
- Es atcerējos Timo, meitene nopūtās.
- Ahā! nomurmināja Artāks.
- Artak, Santana ar izmisīgi lūdzošu skatienu palūkojās uz puisi. Man viņš ir jāglābj. Tūlīt pat.
Artāks mulsi sarauca pieri. Kā tu to domā? Tagad?
- Viņam nav jāgaida vēl ilgāk. Viņš ir mans labākais draugs… Santana čukstēja.
Pēkšņi Safīru avots, elfi, portesieši tas viss likās mazsvarīgs. Viņai jāglābj Timo. Jo viņš Santanas dēļ bija pārcietis pārāk daudz.
- Kāpēc tu visu laiku atkārto, ka tā ir tava vaina? Artāks noprasīja.
- Es viņam uzdāvināju medaljonu… To vēlāk pie Kristāla upes atrada Sihako. Es dzirdēju, ka viņš stāsta karalim Hēram: šis medaljons esot īpašs un tādu varot atrast tikai Safīru avotā. Tieši tāpēc viņiem radās tā doma sameklēt avotu. Tā visa ir tikai mana vaina, meitene skumji stāstīja.
- Kas tas par medaljonu? Artāks joprojām īsti nesaprata.
- No bronzas. Tur iegravēta čūska ar safīra gabaliņu acī. Tas bija piederējis manai mammai, bet pēc tam tētis to atdeva man. Viņš gan teica, ka tas esot īpašs… Es nebiju domājusi, ka tas ir tik īpašs… Kāpēc es to devu Timo?
- Beidz sevi vainot, stingri aizrādīja Artāks. Tagad par to neuztraucies. Nav tava vaina, ka Sihako izrādījās tik gudrs. Man nav ne jausmas, kā viņam tas varēja ienākt prātā. Portesieši nezina Šēlas leģendas. Tās ir noburtas. Varbūt tika lauzta kāda burvestība? Nav ne jausmas, viņš sprieda.
Santana nopūtās. Man jādodas viņu glābt. Avots nepazudīs. Man ir jāglābj draugs.
- Santana, pagaidi! Artāks centās meiteni nomierināt.
- Apdomāsim visu vēlreiz!
- Kas tur ko apdomāt! Santana iesaucās. Mans draugs ir cietumā!
- Jā, bet mums galvenais ir atrast avotu. Tavam draugam neko nenodarīs, tici man. Viņš portesiešiem vēl var noderēt. Bet ja mēs nokavēsim un Safīru avotu atradīsim par vēlu… Tad tiešām būs par vēlu. Tad cietīs tava valsts. Visa mūsu valsts…
- Ja vien to avotu vispār atradīsim, Santana nopūtās.
- Šaubos, vai mums tas izdosies. Es nedomāju, ka spēju to izdarīt.
- Gan jau elfi palīdzēs, Artāks bija pārliecināts.
- Bet kā tad ar to medaljonu? vaicāja Santana. Sihako teica, ka tas noteikti esot no avota. Ja nu tā ir… atslēga? Ja nu bez tā mēs nekur netiekam? Mums jādabū medaljons!
Artāks papurināja galvu. Puisis zināja, ka būs grūti meiteni pārliecināt, bet tas bija jāizdara.
- Klausies, viņš sacīja. Vispirms aiziesim pie elfiem. Pajautāsim viņiem, ko darīt tālāk. Viņi zinās vislabāk.
- Bet…
- Turklāt tu neesi apsvērusi vēl kaut ko. Vai zini, kur cietums atrodas?
Santana samulsa.
- Ē… droši vien kaut kur Portesā, meitene nedroši atbildēja.
Atceroties Portesu, viņa nevilšus nepatikā nodrebēja. Tur atgriezties… Tas būtu muļķīgi. Santana neticēja, ka spētu otrreiz tik veiksmīgi tikt no turienes prom.
- Tu kļūdies, Artāks lika meitenei samulst vēl vairāk. Un šoreiz mums tas ļoti palīdzēs. Jo cietums nav Portesā. Vismaz ne uz Portesas zemes.
- Kā to saprast?
- Cietums, ko sauc par Zobniju, atrodas uz salas Zelta putu okeānā.
- Tiešām? neticīgi pārjautāja Santana.
Tas tik bija jaunums!
- Labs ir, meitene nopūtās. Vispirms elfi, tad pārējais.