Artāks pasmaidīja. Tici, tā būs labāk.
* * *
Viņi sasniedza milzum lielu, košu un raibu pļavu.
- Šī laikam ir Ziedu zeme, Artāks secināja. Trejdeviņas pļavas…
Santana smaidīja. Pļava izskatījās neticami liela, krāsaina un nebeidzami plaša. Dažnedažādas puķes pletās līdz pat horizontam.
- Vai šēliešiem ir kāda leģenda arī par šo vietu? painteresējās Artāks.
- Protams, Santana atbildēja. Šeit dzīvojot mazas ziedlapiņu fejas, kas liekot puķēm ziedēt un smaržot gandrīz visu gadu.
Bultas un Viesuļa mugurā viņi ierikšoja pļavā. Viņus tūlīt apņēma košas krāsas un reibinošas smaržas.
Ziedu zeme bija brīnišķīga. Saule spoži sildīja un paspilgtināja košās krāsas. Gaiss bija silts un spēcīgu smaržu pilns. Santana un Artāks ļāva Bultai un Viesulim atpūsties. Abi zirgi mierīgi baudīja mīksto zāli un puķes.
Arī jaunieši jutās neizsakāmi laimīgi. Visas nedienas šķita zudušas. Viss likās gaišs un krāsains. Viņi skraidīja pa pļavu un kūleņoja puķēs.
Kad tuvojās vakars, abi apgūlās zemē un vēroja, kā virs galvas maigā vējiņā šūpojās puķu galviņas. Gaiss un visa apkārtne pamazām krāsojās koši oranžīgos toņos, zeltaina saule mirdzēja košās debesīs, kur nemanīja neviena mākonīša. Pasaule šķita tik krāsaina kā nekad. Bulta un Viesulis joprojām draiskojās un lēkšoja puķēs.
- Cik te ir lieliski! Santana nočukstēja.
- Mazliet savādi, atbildēja Artāks. Nekad neesmu juties tik… brīvs un vieglprātīgs. Tas ir dīvaini. Šai vietai piemīt kaut kas mistisks.
- Iespējams, nomurmināja Santana. Meitene negribēja uztraukties. Viņa jutās laimīga, un tas bija galvenais.
- Skaties! Artāks pēkšņi iesaucās.
Meitene piecēlās sēdus un paskatījās sāņus.
- Oho! vina noelsās.
Uz kādas puķes blakus Artākām bija nosēdies sīks, viegls un gaisīgs radījums. Tam bija garas, tievas kājas un rokas, sīka galviņa ar lielām acīm un smaidā savilktām tumšām, košām lūpām un lieliem, spilgti dzelteniem spārniem. Tie vējā mazliet drebēja, un tos rotāja zeltaini un brūni raksti.
- Ziedlapiņu feja, Santana nočukstēja.
Viņi abi nespēja novērsties no skaistās, brīnumainās būtnes. Tā likās sīka un trausla, toties spārni salīdzinājumā ar niecīgo, šķietami vārgo ķermenīti bija milzīgi. Tie varēja ieskaut feju no visām pusēm. Paslēpjoties spārnos, feja izskatījās pēc zieda.
- Vēl viena! Artāks klusi pamāja uz meitenes pusi.
Santana juta, kā viņas galvai pieskaras kaut kas maigs
un vēss. Nākamajā brīdī feja nolaidās uz meitenes deguna;
viņa klusi iesmējās. Pieskāriens bija viegls, gaisīgs un kutinošs. Šīs fejas spārni bija koši sarkani.
Drīz vien atlidoja arvien vairāk un vairāk ziedlapiņu feju. Viņas bija visur, spēlējās jauniešu matos, nosēdās uz galvas, pleciem un rokām un tupēja ziedos. Katrai spārni bija atšķirīgā krāsā. Fejas tik tiešām atgādināja lidojošus ziedus.
- Tas ir tik skaisti… Santana atkārtoja.
- Patiešām, piebilda Artāks.
Nākamajā rītā pamodusies, Santana sajuta reibinoši saldu aromātu. Tas bija patīkams, skurbinošs. Meitene atvēra acis un virs galvas ieraudzīja līgojamies krāsainas puķes. Spīdēja saule. Santana brīnījās, ka nakts ir bijusi tik silta: viņa nebija nosalusi, kaut arī gulēja bez segas.
Pēc brokastīm viņi turpināja ceļu. Likās, ka līdz pļavas malai vēl tāls ceļš priekšā, tāpēc vajadzēja pasteigties. Artāks bija nolēmis līdz vakaram nokļūt pie elfiem.
Drīz vien Santana saprata, ko bija pieminējis rūķu karalis Pandorets, brīdinot, ka jāsargās no puķēm. Vajadzēja sargāties no smaržas. Aromāts bija reibinošs. Tas gluži vai izdzēsa no prāta visas domas. Palika tikai mulsinoša laimes izjūta un bezbēdīgs prieks. Tā vien gribējās apgulties un gulēt, gulēt, gulēt ziedošajā pļavā un neko citu nedarīt.
Arī Artāks bija kļuvis pavisam izklaidīgs un palaikam piemirsa virzienu, kādā jāiet. Pat abi zirgi šķita pavisam savādi: tie nebeidza spriņģot un lēkšot kā jauni kumeļi. Smarža bija pat bīstamāka par Mūžīgo vēju ielejas nebeidzamajām brāzmām.
Santanai un Artākām nācās krietni papūlēties; viņi nebeidza skaļi apspriest un atkal un atkal atkārtot to, kas bija jāpaveic.
Pusdienlaikā viņi apstājās kādā nelielā kalniņā. No šejienes pavērās brīnišķīgs skats uz Ziedu zemi. Jau diezgan tuvu bija manāmi krūmi, kas iezīmēja Trejdeviņu pļavu robežu.
- Drīz būsim pie elfiem, domīgi sacīja Artāks, vērdamies tālumā. Vai redzi to tumšo svītru? Tas noteikti ir Safīru mežs.
Santana pamāja ar galvu, apsēdās tuvāk Artākām un vaicāja:
- Kā tev liekas… es varētu būt tā meitene no leģendas par avotu?
- Varētu gan. Pavisam noteikti. Kāpēc ne?
Meitene nopūtās: viņa neatbilda leģendā aprakstītās meitenes raksturojumam. Viņai gan bija zaļas acis, tas arī viss. Tomēr pēdējo dienu laikā viņai sāka likties, ka viss ir iespējams…
- Santana, Artāks ierunājās zemā balsī. Vai kāds ir teicis, ka tev ir īpaši skaistas acis?
Meitene samulsa, pasmaidīja un papurināja galvu. Artāks pieliecās Santanai vēl tuvāk, un viņas sirds sāka pukstēt straujāk. Puisis maigi noglāstīja meitenes vaigu.
- Artak, meitene nopūtās, beidz.
Artāks neatkāpās. Viņa zilās acis urbās meitenē ar tik ciešu skatienu, ka bija grūti novērsties. Santana vienkārši nespēja pretoties. Droši vien Ziedu zemes reibinošā puķu smarža bija laupījusi spēkus.
Artāks atglauda no meitenes sejas matu šķipsnu, un viņa aizvēra acis.
- To nevajadzētu darīt, Santana satraukti nočukstēja, bet vārdi izklausījās nepārliecinoši.
- Kāpēc gan ne? Artāks vaicāja, satvēra meitenes zodu un ieskatījās acīs.
- Tu esi… bruņinieks, Santana izdvesa.
- Nu un tad? pasmējās Artāks. Puiša smiekli bija brīnišķīgi. Neesmu taču augstdzimušais. Varu darīt, ko gribu. Neviens man nepavēlēs, ko es drīkstu un ko ne.
- Artak! Santanai izdevās mazliet atkāpties. Tu esi apreibis no šejienes smaržām.
- Neesmu gan, iebilda Artāks.
Santana brīdi uz viņu skatījās, tad piecēlās kājās un nomurmināja:
- Ejam tālāk!
Artāks nopūtās un nostājās meitenei blakus.
- Vai drīkstu lūgt? Viņš pasniedza Santanai roku.
Meitene smaidot nošūpoja galvu un satvēra puiša
plaukstu. Un tad viņi smejoties metās lejā no kalna un ieskrēja jaunās puķēs un jaunās smaržās, brīvības un laimes ieskauti.
* * *
Kā jau Artāks bija paredzējis, vakarpusē viņi sasniedza Safīru mežu un tūlīt saprata, ka šis mežs ir īstais, jo tas atšķīrās no citiem. Mežs bija akmeņains, krāsas likās koši zaļas. Santana pēc reibinoši saldās Ziedu zemes smaržas ieelpoja svaigu zemes un koku aromātu. Domas atkal bija skaidras, un gaiss vairs nešķita mulsinoši skurbinošs. Tomēr laimes un prieka izjūta nebija zudusi. Meitenei šķita, ka viss būs kārtībā. Artāks izskatījās mierīgāks un laimīgāks nekā jebkad, un abi zirgi rikšoja mundri un dzīvespriecīgi.
Drīz vien viņi nonāca uz kādas platas takas. Tā bija mazliet neparasta, to klāja vijīgi augi. Stūrainas, lielas, koši zaļas lapas sedza zemi, bet tālāk augi aizvijās pa koku stumbriem un tur izplauka apaļos, baltos ziedos.
- Tā ir Efeju taka, nočukstēja Santana. Leģendās šī taka ved tieši uz Elfeju elfu ciemu.
- Efejas? šauboties pārjautāja Artāks, noskatījis baltos ziedus. Efejas taču neizskatās… tā.
- Es zinu, piekrita Santana. Šīs laikam ir īpašās elfu efejas.