Meitene noliecās pie kāda zieda un to pasmaržoja. Smarža bija svaiga, mazliet salda un patīkama jo īpaši pēc reibinošā Trejdeviņu pļavu ziedu aromāta, kas tagad šķita nepatīkami šķebinošs.
Pamazām taka līkumoja arvien dziļāk mežā. Drīz vien tālumā sāka vīdēt tādi kā mazu naminu silueti.
- Esam klāt, nomurmināja Artāks.
Arī viņš, tāpat kā Santana, runāja klusi. Šķita, ka šajā mežā nedrīkst sacelt troksni. Turklāt visiem bija zināms, ka elfi ir mierīgi un nemīl skaļumu.
Gan Santana, gan Artāks lika lēnus, piesardzīgus soļus. Pat Bulta un Viesulis bija kļuvuši pavisam rāmi.
Pēkšņi jaunieši apstājās: priekšā stāvēja kāds elfs, meitene. Viņa bija uzradusies tik klusi, ka neviens to nebija pamanījis.
Elfene bija ļoti skaista. Viņai bija brūngana seja, kas tomēr izskatījās gaiša un tīra. Ausis bija garenas un spicas, acis lielas, slīpas un koši zaļas, mati gari, tumšbrūni un cirtaini. Skatiens šķita gudrs un pašapzinīgs. Elfene bija tikai mazliet īsāka par Santanu un bija tērpusies garā, zaļā un vienkāršā kleitā, kājas bija basas.
Elfene uzmeta ceļotājiem nopietnu un neizdibināmu skatienu, tad ierunājās dzidrā, skanīgā un skaistā balsī:
- Ā, jūs esat klāt! Mēs jūs jau gaidījām. Sekojiet man! Santana un Artāks izbrīnā saskatījās. Elfene pagriezās
un klusiem, elegantiem soļiem devās elfu ciema virzienā. Jaunieši viņai sekoja.
SABIEDROTIE
Drīz vien Efeju taka ieveda plašā, klusā ciemā. Mājas bija zemas un būvētas no akmens. Namiņus klāja sūnu jumti, tāpēc pa gabalu tie saplūda ar apkārtni.
Elfejā valdīja dziļš, noslēpumains klusums. Elfene, kas viņus bija atvedusi, turpināja iet uz priekšu.
Viņi ieraudzīja arī citus elfus, visiem bija skaista, nopietna seja un lielas, slīpas, mirdzoši zaļas acis. Elfi bija slaidi, graciozi un gari cilvēka augumā. Tie uzmeta skatienu ceļiniekiem, taču neko neteica.
Santana jutās savādi. Šķita, ka ikviens šeit viņus jau gaidījis. Nevienu nepārsteidza viņu ierašanās.
Galu galā elfene apstājās. Viņi bija nonākuši neparastā un skaistā vietā pie gara akmens galda, ko klāja efeju lapas. Uz tā stāvēja bļodas un krūzes ar vakariņām, kā arī tukši trauki pie katra krēsla. Galdu ieskāva lapene, no kuras nokārās vijīgās efejas ar baltiem ziediem. Pie galda pulcējās visi elfi. Viņi klusējot nostājās katrs pie sava krēsla.
Elfene, kas pavadīja Santanu un Artāku, viņiem norādīja uz diviem krēsliem gandrīz pašā galā. Ceļinieki, mulsi skatoties apkārt, devās turp. Tikmēr elfene paņēma Bultas un Viesuļa pavadas un piesēja zirgus mazliet tālāk pie kokiem.
Kādu brīdi valdīja klusums, tad elfi apsēdās. Santana un Artāks darīja to pašu.
- Tātad, Dārdisa, ierunājās ļoti cēls un nopietns elfs ar brūniem, vidēji gariem un taisniem matiem. Vai šie ir īstie cilvēki?
Elfene, kas bija viņus atvedusi, atbildēja:
- Jā, Eleazār.
Eleazāra acis pievērsās Santanai un Artākām. Pārējie elfi vakariņoja. Pamazām gaisotne vairs nebija tik biedējoša. Elfi sāka tērzēt klusi un mierīgi. Santana ar apbrīnu vēroja, cik viņi visi bija skaisti. It īpaši tad, kad smaidīja. Elfu zobi bija spilgti balti. Sarunājoties tie likās pavisam draudzīgi un patīkami.
- Lūdzu, mielojieties! Eleazārs sacīja.
- Ā! Santana attapās.
- Paldies, Artāks nomurmināja.
Viņi uzlika sev uz šķīvjiem ēdienu no tuvākās bļodas: tas laikam bija sautējums. Santana nespēja saprast, no kā tas gatavots. Diezin vai kaut ko tādu būtu iespējams nobaudīt pie cilvēkiem.
Arī Artāks uz sautējumu skatījās ar šaubām. Tomēr ne viņš, ne Santana neuzdrošinātos aizvainot cēlos un nopietnos elfus, tāpēc saskatījās un reizē norija pirmo kumosu. Jaunieši bija patīkami pārsteigti ēdiens garšoja ļoti labi.
Elfs Eleazārs to visu vēroja ar vieglu smaidu. Santana samulsa: elfa priekšā meitene jutās necila. Tik brīnišķīgas un varenas būtnes viņa nekad nebija satikusi.
- Kā jūs sauc, cienītie ceļotāji? vaicāja Eleazārs.
Santana un Artāks jutās neērti, jo vēl nebija nosaukuši
savu vārdu.
- Es esmu Artāks ro Danass, savu pilno vārdu svinīgi paziņoja Artāks.
- Santana Katari, bilda Santana.
- Prieks iepazīties. Elfs palocīja galvu.
Brīdi valdīja klusums, un visi ēda.
- Atvainojiet, ierunājās Artāks. Kā jūs zinājāt, ka mēs ieradīsimies? Izskatās, ka mūs jau esat gaidījuši.
Eleazārs pasmaidīja. Atbildēja kāda elfene, kas sēdēja blakus Santanai. Viņai bija gari, tumši un taisni mati, un viņa izskatījās vecāka par Dārdisu, taču bija tikpat skaista.
- Jūs esat Safīru avota meklētāji. Gaidījām, ka jūs pie mums ieradīsieties.
Santana un Artāks pārsteigti saskatījās: kā tad tā?
- Lēnei taisnība, apstiprināja Eleazārs.
- Bet kā… Kā tas iespējams? Santana nesaprata.
- Mēs zinām, kad kāds grib atrast Safīru avotu, kas reiz piederēja mums. Tad mēs to noslēpām. Toties mums ir Safīru lode. Ar tās palīdzību spējam noteikt, kuram ir jebkādi nolūki par mūsu avotu. Mēs zinām arī Portesas ļaudis, stāstīja Dārdisa, kas Santanu un Artāku bija atvedusi šurp.
Santana nespēja neko saprast. Kas tā par lodi?
Sarunā iesaistījās maza elfu meitenīte. Viņai bija brūni, īsi mati un aizrautīgi mirdzošas acis, un viņa bija neticami skaista. Kad atskanēja viņas smalkā, dzidrā balstiņa, Santana pasmaidīja.
- Safīru lode ir neliels, noslīpēts zaļa safīra gabals, kas izcelts no Safīru avota dzīlēm. Ja prot to lasīt, tajā ir iespējams saskatīt īpašas zīmes…
- Pietiks, Mo! Lēne apsauca mazo, kura paklausīgi apklusa.
- Neuztraucies, Eleazārs smaidot sacīja Lēnei. Mo saka taisnību. Nevajag dusmoties uz mazo. Viņa taču neko sliktu negribēja, vai ne? Elfs paskatījās uz Mo, kura noliedzoši papurināja galvu, kad Eleazārs viegli noglāstīja viņai galvu.
- Bet kā jūs zinājāt, ka tieši mēs esam tie īstie? Artāks tincināja.
- Mēs to jutām. Dārdisa viegli paraustīja plecus. Turklāt Santanas acis… Tās ir tieši tādā pašā krāsā kā mums, elfiem.
Artāks tūlīt pievērsās meitenei un domīgi ieskatījās viņai acīs. Santana samulsa.
- Tiešām, meitene dzirdēja puisi nomurminām.
Santana ielēja sev krūzē brūnganu dzērienu un pagaršoja. Arī tas bija garšīgs svaigs, atsvaidzinošs un ne pārāk salds.
- Jūs atradīsiet Safīru avotu, Eleazārs pārtrauca klusumu, jums tas ir lemts.
- Tad… jūs gribat teikt, ka Santana ir īstā meitene no leģendas? vaicāja Artāks.
- Tas nevar būt, nomurmināja Santana.
Viņai pievērsās vairāku elfu skatieni, šoreiz apmulsuši.
- Tu esi īstā, ar smaidu sacīja Dārdisa. Tu esi meitene no Safīru avota leģendas.
- Vai tiešām? nočukstēja Santana.
Meitenei noreiba galva.
- Protams. Arī Lēne pasmaidīja.
Santana nesaprata viņa nebija dzimusi ne pilnmēnesī, ne pusnaktī.
- Tavs medaljons, iesāka Eleazārs, piederēja tavai mammai Krisei? Vai ne?
Santana pamāja ar galvu. Viņa bija tā apjukusi, ka pat nebrīnījās par elfu, kurš piemin medaljonu un viņas mammas vārdu.
- Jūs abas esat ļoti līdzīgas, domīgi turpināja Lēne. Tas pats smaids, tumšbrūnie mati un dedzīgais, spītīgais skatiens. Un acis. Koši zaļas kā safīri.
- Vai tiešām tu vēl nesaproti, Santana? Eleazārs vaicāja.
Artaka sejā pavīdēja sapratne, un viņam iepletās acis.