- Santanas mamma bija… viņš iesāka, bet arī Santana beidzot visu apjēdza, un meitenes elpa aizrāvās.
- Mamma bija dzimusi tieši pusnaktī. Pilnmēnesī, meitene nočukstēja.
To bieži stāstījis tētis. Santana neticīgi uzlūkoja Eleazāru.
- Tātad mana mamma ir īstā meitene no Safīru avota leģendas?
- Tieši tā. Elfs pamāja ar galvu.
- Medaljons, Artāks nomurmināja.
Santanai nu viss bija skaidrs. Tēvs bija brīdinājis, ka tas ir īpašs un vērtīgs. Santanai vajadzēja to saprast jau iepriekš.
- Tavai mammai bija jāsargā avots, bet… viņa aizgāja no šīs pasaules pārāk agri. Un atstāja medaljonu tev. Tu esi viņas mantiniece, tevī ir viņas asinis, un tu esi nākamā, kurai avots jāatrod, stāstīja Dārdisa.
- Es taču teicu, nočukstēja Artāks. Un zināju, ka tam satīram nav taisnība…
- Bet… medaljons, meitene ierunājās. Tas vairs nav pie manis.
- Mēs zinām, atbildēja Eleazārs. Bet zinām arī to, ka tu to atgūsi. Kā to izprāto pati.
- Kā tas var būt? Santana neticēja.
- Tu taču zini, kāpēc nomira tava mamma? vaicāja Lēne.
Santana jautājoši pacēla skatienu.
- Tieši tāpēc tu viņu neatceries, atbildēja Eleazārs.
- Viņa nepārcieta dzemdības. Toties piedzimi tu.
- Ko? Santanai aizrāvās elpa, un meitene nobālēja.
- Tas nevar būt! Tātad… Kāpēc neviens man to neteica? Ne tētis, ne Ketans? Santanai acīs sariesās asaras.
-Viņi tevi gribēja pasargāt, Lēne smalko plaukstu mierinoši uzlika meitenei uz rokas. Viņi negribēja, lai tu sevi vainotu.
- Bet tā ir mana vaina, Santana nočukstēja, sirdij sažņaudzoties. Es… es… savu…
- Beidz, Santana! Artāks sparīgi sagrāba meiteni aiz rokām. Tu tur neesi vainīga. Vai dzirdi mani? Nevaino sevi!
Santana nopūtās. Viņa bija satriekta.
- Kad Krise nomira un tu piedzimi viņas spēks un likteņa uzdevums tika tev. Tu ieguvi viņas spējas un kļuvi par elfu izredzēto. Tev ir jāpabeidz Krises iesāktais un jāatrod avots. Sēlai tas ir vajadzīgs visvairāk. Tieši tagad avots ir briesmās, ierunājās Dārdisa.
- Skaidrs, Santana nopūtās un pamāja ar galvu.
- Tev tas ir jāizdara, jo tev to ir atstājusi Krise. Lai Krise var ar tevi lepoties, nopietni teica Eleazārs.
- Labi, es centīšos, Santana mēģināja pasmaidīt. Kā mana mamma to zināja?
- Citiem viņa to neteica. Tepat netālu dzīvo kāda slavena burve ar viņu mēs bieži tikāmies. No šīs burves Krise saņēma medaljonu un arī savu uzdevumu, Dārdisa atbildēja.
Brīdi valdīja klusums. Santana bija apjukusi, taču apņēmības pilna: viņa nedrīkst pieļaut to, ka mamma mirusi veltīgi.
- Tagad mums vismaz ir lielas izredzes, nomurmināja Artāks, un Santana piekrītoši pamāja ar galvu.
- Vai tad jūs paši nevarat atrast Safīru avotu? Jūs esat elfi, un tas ir jūsu avots, Santana prātoja.
- Nē, nē, Dārdisa iebilda. Kad elfi dzīvoja pie Safīru avota, viss bija labi. Bet pamazām uzradās arvien vairāk cilvēku. Daži no viņiem bija ļauni un mantkārīgi. Daudziem nepatika elfi. Tāpēc mēs nolēmām paslēpties, bet avotu nobūrām. Noburtais mežs ir pilns ar neparastām, neparedzamām būtnēm. Mēs izdomājām, ka kādam cilvēkam ļausim atrast Safīru avotu. Pilnmēness naktī tieši pusnaktī dzimusi meitene saņems mūsu svētību un būs tik godīga un krietna, lai saprastu Safīru avota patieso vērtību.
Santana domīgi pasmaidīja. Tātad cilvēku mantkārība vainīga pie tā, ka ļaudis vairs nespēj savām acīm apskatīt šo brīnumaino avotu.
- Pie Safīru avota gadīsies kāds šķērslis, brīdināja Eleazārs. Bet nepadodieties!
- Protams, Santana apsolīja.
- Kā līdz turienei nokļūt? vaicāja Artāks.
- Turpiniet iet uz ziemeļiem. Jums jāatrod Marmora kalnu klintis, atbildēja Dārdisa. Santana pasmaidīja, jo bija to apjautuši.
- Noburtajā mežā esiet piesardzīgi, sacīja Lēne. Tur var gadīties viss. Tur jūs sagaidīs neparasti un skaisti radījumi.
- Pirms doties turp, teica Eleazārs, jums jāapmeklē tuvumā esošais Kiri ciems.
- Kāpēc? apstulba Artāks.
- Tur satiksiet kādu, kam ir vajadzīga jūsu palīdzība, atbildēja Eleazārs.
Santana mulsi sarauca pieri. Pēc vakariņām jums jāiet uz Kiri ciemu. Tas ir netālu. Tur sameklēsiet naktsmājas. Pēc tam jūsu ceļš ies cauri Teosai, turpināja Eleazārs.
- Tātad mums jāpamet Elfeja? skumji vaicāja Santana.
Meitenei te ļoti patika. Viss bija mierīgs un brīnumains.
Santana nesaprata, kāpēc viņiem būtu jādodas uz Sēlas galvaspilsētu, taču uzticējās elfu padomiem. Varbūt tas ir īsākais ceļš. Varbūt tur viņiem palīdzēs.
- Atcerieties, ka safīri ir drosmes un godīguma simbols. Esiet drosmīgi un godīgi jebkurā situācijā, sacīja Dārdisa.
Artāks uzsāka sarunu ar Eleazāru un gaišmatainu elfu Elofu. Viņi apsprieda ceļu un iespējamos šķēršļus. Elofs bija ceļojis daudz, viņš bieži iegriezās arī Marmora kalnos, kur dzīvoja elfa draugi, kuri daudz ko pastāstīja.
Tikmēr Santana tērzēja ar Lēni.
- Tev ir interesants liktenis. Droši vien to esi sapratusi, elfene sacīja. Šķiet, ka drīzumā tev uzradīsies patiesa mīlestība. īstā un vienīgā.
Santana sarāvās.
- Tu viņu pazīsti ļoti labi. Tu par viņu domā gandrīz visu laiku.
- Par kuru? meitene jautāja. Balss bija noklususi līdz čukstam.
- To es nedrīkstu atklāt, Lēne pasmaidīja. Jūsu ceļā ir šķēršļi, bet jūs abi tos pārvarēsiet.
Santana iegrima domās. Vai tiešām tas ir Artāks? Meitene uzmeta piesardzīgu skatienu puisim, cerot, ka viņš neko nav dzirdējis. Artāks bija iegrimis aizrautīgā sarunā ar Eleazāru un Elofu.
Artāks tas varētu būt. Meitene viņu atminējās gandrīz visu laiku. Tur nu Lēnei ir taisnība. Un viņu ceļā tik tiešām bija šķēršļi, daudz šķēršļu. Vai tiešām, pēc Lēnes teiktā, viņiem izdosies tos pārvarēt?
Bet bija vēl Timo, labākais draugs jau kopš bērnības. Viņi tiešām bija tuvi. Bet… Arī Timo viņa pazina labi, droši vien daudz labāk par Artāku. Ar Timo kopā bija tik daudz piedzīvots. Izjādes agrā rītā pa Saullēktu ielejas pļavām, kopīgas loku šaušanas mācībstundas, atpūta Santanas un Timo iemīļotajā slēptuvē, slepenas tikšanās reizes nakts vidū, spēles un smiekli, un sarunas… Meitene aizvēra acis un iztēlē ieraudzīja Timo koši zilas, lielas, mirdzošas acis, šķelmīgs, draudzīgs smaids ar bedrītēm vaigos, sprogaini salmu krāsas mati, kas saulē zeltaini mirdzēja…
Santana saķēra galvu rokās. Ko darīt? Kā uzzināt, kurš ir īstais? Timo vai Artāks?
Meitene gribēja pabūt vienatnē. Pārāk daudz jaunumu, pārāk daudz pārdomu un pārdzīvojumu… Viņa vēlējās bēgt.
- Viss kārtībā? Santana juta Artaka noraizējušos balsi un roku uz sava pleca.
Viņa pacēla skatienu un dziļi ieelpoja.
- Viss ir labi. Neuztraucies.
Artāks uzmeta viņai satrauktu skatienu, tad novērsās un turpināja sarunāties ar Eleazāru un Elofu.
Drīz vien vakariņu laiks beidzās. Elfi pamazām atvadījās cits no cita. Pie galda palika tikai Santana, Artāks,
Eleazārs, Dārdisa, Lēne, Elofs un mazā Mo, kura negribēja iet prom. Mazo interesēja šīs sarunas.
- Jums laiks doties, sacīja Eleazārs.
- Jā. Paldies par visu, Santana pateicās.
- Lai jums veicas un lai drosme jūs nepamet! novēlēja Dārdisa.
Lēne uzlika uz galda divus skaistus sudraba gredzenus. Viens bija smalks un šaurs, otrs biezāks un pamatīgāks. Abos bija iestrādāti nelieli, apaļi, mirdzoši, koši zaļi akmentiņi elfu safīri.