- Tie jums palīdzēs atrast īsto ceļu un īsto vietu, Lēne sacīja.
Santana un Artāks neticīgi aplūkoja skaistos gredzenus.
- Tie ir mums? puisis jautāja.
Lēne pamāja ar galvu un pasniedza gredzenus jauniešiem, kuri tos bijīgi uzlika katrs savā pirkstā.
Dārdisa un Eleazārs viņus pavadīja līdz vietai, kur Efeju taka pamazām kļuva par parastu meža celiņu. Tad viņi atvadījās, novēlēja veiksmi un aizgāja. Santana un Artāks brīdi skatījās nopakaļ skaistajiem, graciozajiem un staltajiem elfiem, tad sēdās zirgiem mugurā. Bulta un Viesulis izskatījās atpūtušies, elfi tos bija pabarojuši un apkopuši. Viņi devās laukā no Safīru meža Eleazāra norādītajā virzienā.
* * *
Kiri ciems atradās gandrīz pie paša meža. Tas bija pavisam mazs un izskatījās nabadzīgs un noplucis. Cilvēki dzīvoja pussagruvušās koka būdelēs vai tādās kā auduma teltīs, bija tērpušies vienkāršā apģērbā un nodarbojās arzemkopību. To varēja noprast pēc mazajiem dārziņiem visapkārt.
- Te nu gan nav īpaši jauka vieta, Artāks nomurmināja.
Santana skumji pamāja ar galvu. Meitenei bija žēl šo ļaužu.
Viņi lēniem soļiem zirgu mugurā jāja cauri ciemam. Cilvēki bija aizdomu pilni. Tomēr, ieraudzījuši ceļinieku Šēlas zaļās krāsas apmetņus, viņi nomierinājās.
- Kas mums tagad jādara? Artāks nesaprata. Izskatās, ka te visiem noderētu kāds palīgs.
Ceļš bija klāts ar smiltīm un sīkiem akmentiņiem. Santana ieraudzīja ceļa malā spēlējamies sīku, smalku sešgadīgu meitenīti. Viņai bija divas īsas, melnas, izjukušas bizītes, un viņa bija tērpusies īsā, plānā, izdilušā, pelēkā kleitiņā. Bālās kājas, rokas un seja bija nosmērēta ar putekļainām smiltīm. Viņa savā nodabā spēlējās ar akmentiņiem un kaut ko klusi dungoja.
Santanai sažņaudzās sirds. Vina nolēca no Bultas un notupās blakus mazajai, kura izbiedēti sarāvās un paskatījās augšup ar lielām, brūnām acīm. Santana mierinoši pasmaidīja, un bērna sejā pavīdēja uzticība.
- Santana, ko tu dari? izbrīnīti vaicāja Artāks, nolēca no Viesuļa un noliecās pie meitenītes.
- Nenij, kur tu atkal esi? atskanēja stingra, mazliet skarba, bet gādīga balss, un pie viņiem steidzās lielāka meitene. Viņai varēja būt apmēram tikpat gadu, cik Santanai, varbūt mazliet mazāk. Arī viņas apģērbs bija nosmērēts un izdilis. Svešinieces mati bija gari un melni, acis tādas pašas kā mazajai meitenītei. Pienācēja bija tieva un bāla, tomēr izskatījās drosmīga, un viņas acis ugunīgi mirdzēja.
- Kas jūs esat? viņa ar aizdomām noprasīja Santanai un Artākām un sagrāba mazo Neniju pie rokas.
- Es esmu Santana, un tas ir bruņinieks Artāks. Mēs neko sliktu nedarīsim. Toties varam palīdzēt. Santana juta, ka tieši šīs meitenes ir īstās.
- Es esmu Tesa, atbildēja vecākā meitene, un tā ir mana mazā māsa Nena.
Brīdi valdīja klusums. Tad Nena priecīgi jautāja:
- Vai viņi mūs aizvedīs uz baltajiem kalniem?
- Kuš! Tesa apsauca māsu.
- Baltajiem kalniem? pārjautāja Artāks. Vai viņa runā par Marmora klintīm?
Tesa smagi nopūtās un uzmeta pārmetošu skatienu Nenai. Varēja redzēt, ka pagaidām viņa vēl neuzticas abiem svešiniekiem. It īpaši viņai nepatika tas, ka Artāks ir bruņinieks. Bruņinieki nepatika daudziem zemniekiem. Turklāt šejienieši izskatījās tik nabadzīgi, ka turīgie, greznie bruņinieki viņus kaitināja.
Galu galā Tesa pamāja ar galvu.
- Mēs arī turp dodamies, Santana pasmaidīja. Tagad viņa bija pārliecināta, ka abām māsām ir jāpalīdz. Viņiem bija viens galamērķis.
Artāks ar aizdomām vēroja Tesu, kura pretī skatījās ar mežonīgu un mazliet naidīgu skatienu. Tomēr Artāks bija ar mieru darīt to, ko vēlējās Santana. Un viņš labprāt palīdzēja citiem, turklāt tiem, kuriem palīdzība visvairāk vajadzīga.
- Jūs… tiešām varat palīdzēt? vecākā meitene pēc klusuma brīža nedroši vaicāja.
- Tieši tā. Jūs nāksiet mums līdzi, Santana sacīja.
UZ GALVASPILSĒTU
Kamēr Tesa un Nena aizskrēja līdz kādai pavisam vecai koka būdelei, lai paņemtu savas mantas, Artāks domīgi vērās uz Santanu.
- Vai esi droša, ka tā vajag? viņš noprasīja.
- Jā gan.
- Man nepatīk, ka mums līdzi divas svešas meitenes. Par viņām būs jārūpējas, un uz priekšu virzīsimies daudz lēnāk. Kaut ko tādu es nebiju paredzējis.
- Tad vari iet prom, saniknoti nošņācās Santana. Viņām vajag palīdzību, un es to darīšu, patīk tev vai ne.
Artāks bija uzaudzis bagātā ģimenē, dzīvojis lepnā mājā ar kalpotājiem, viņš laikam nebija radis gādāt par cilvēkiem, kuriem klājas grūti. Toties Santana zināja, kas ir smags darbs un pieticīga dzīve.
- Nu paklau! Artāks vainīgi nomurmināja. Piedod, es taču neko sliktu negribu.
Santana zināja, ka Artāks ir godīgs un krietns, taču uztraucās par to, lai viss ritētu gludi.
Kamēr viņi gaidīja abas māsas, Santana atkal aizdomājās par to, ko stāstījuši elfi. Grūti to visu aptvert! Visvairāk viņu satrieca ziņa par mammu.
- Nevaino sevi, Artāks klusi ierunājās, gluži vai nolasījis meitenes domas. Tu neko nevari darīt. Tagad galvenais ir atrast to avotu, un tad viss būs labi.
Drīz vien atgriezās Tesa un Nena. Meitenes neko daudz nebija paņēmušas, katrai rokā bija neliels sainis. Kājās viņas bija uzvilkušas vienkāršus ādas apavus.
- Ē… Tesa ierunājās un nodūra skatienu. Mums nav zirgu…
Artāks nopūtās, un Santana uzmeta viņam dusmīgu skatienu.
- Tas nekas, Santana mierināja. Mēs katrs uz sava zirga ņemsim vēl vienu cilvēku.
Tesa skumji, bet spītīgi papurināja galvu.
- Es jāšu tikai kopā ar Neniju. Viņa ar aizdomīgu skatienu blenza uz Artāku.
Puisis nošūpoja galvu. Santana mulsi pasmaidīja. Varēja redzēt, ka Tesa viņiem joprojām neuzticas, it īpaši Artākām.
- Vai māki jāt? viņa vaicāja Tesai.
Tesa apstiprinoši pamāja ar galvu.
- Ņemiet manu Bultu. Santana pasniedza Tesai ķēves pavadu.
Tesa uzcēla mazo Nenu uz Bultas, kura stāvēja mierīgi un rāmi. Pēc tam arī pati Tesa uzlēca zirgam mugurā un iekārtojās.
- Nāc nu, Santana! Artāks pasniedza meitenei roku.
Santana nopūtās un to satvēra. Tas, ka viņai nākas
sēdēt uz viena zirga ar Artāku, meiteni nesajūsmināja. Viņa uzkāpa uz Viesuļa un apsēdās Artākām aiz muguras.
- Uz kuru pusi? uzsauca Tesa, kura beidzot šķita nomierinājusies.
- Uz ziemeļiem, atbildēja Artāks.
- Varbūt vajadzēs iegriezties Teosā, piebilda Santana.
- Kāpēc? Artāks izbrīnā atskatījās.
- Elfi teica. Viņa paraustīja plecus. Varbūt tā būs labāk. Vajadzētu brīdināt karali par portesiešu plāniem. Tas tāpat ir pa ceļam.
- Brīdināt vajadzētu gan, Artāks piekrita.
- Tātad uz Teosu? jautāja Tesa.
Artāks pamāja ar galvu, un meitene paraustīja pavadu. Bulta sāka rikšot, un virs smilšainā ceļa pacēlās putekļu mākonis.
- Tev vajadzētu pieturēties, Artāks deva padomu.
Santana aplika rokas puisim ap vidukli.
- Aiziet, Viesuli! Artāks uzsauca, un zirgs metās rikšos.
* * *
Bija vēls vakars, un strauji tuvojās nakts. Santana pat iesmējās par savu muļķību un neapdomību. Elfi bija piekodinājuši, ka viņi varēs pārlaist nakti Kiri ciemā. Tagad bija par vēlu. Varbūt tas ir pat labi; viņi paspēs tikt tālāk. Un gulēt var arī laukā vasaras naktis ir siltas.