Arī Artāks domāja par to pašu.
- Tālu netiksim. Tūlīt būs nakts.
- Tas nekas, nomurmināja Santana. Jāsim tik ilgi, cik varēsim.
Arī Tesa tam piekrita. Viņa izrādījās ļoti drosmīga un spēcīga meitene. Tesa pat dusmojās, jo Artāks ieminējās, lai viņa paziņo, kad vajadzēs atpūsties.
Santana pajautāja, kur ir Tesas un Nenas vecāki, un meitenes sadrūma, acis pielija ar skumjām. Santana saprata, ka šo jautājumu nevajadzēja uzdot.
- Mūsu mamma ir Moja, beidzot negribīgi iesāka Tesa. Jūs zināt, kas viņa ir, vai ne?
- Protams, atsaucās Santana.
- Nē, iebilda Artāks.
Tesa uzmeta puisim izbrīnītu skatienu.
-Ja nu kāds nezina… Moja ir slavena Sēlas burve un zīlniece. Viņai daudzi lūdz padomu.
-Jā, arī manas mammas māsa Hirke reiz devās pie viņas. Moja tiešām ir izcila, ļoti prasmīga, iestarpināja Santana. Tad jau laikam Moja bija tā, kura sadarbojās ar elfiem un medaljonu nogādāja īpašajām meitenēm.
No tēta teiktā Santana zināja, ka Moja ir ciemojusies arī viņu mājās. Tad, lūk, kāds bijis šīs ciemošanās iemesls! Jūs tiešām esat viņas meitas? Tas ir interesanti.
- Esam gan, Tesa apklusa un novērsās.
- Lieli, sarkani vīri aizveda māmiņu, sarunā iesaistījās Nena. Meitenīte runāja nopietni un uz Artāku un Santanu skatījās ar lielām, apaļām acīm.
- Portesieši? nočukstēja Artāks.
- Tieši tā, atbildēja Tesa aizžņaugtā balsī. Viņi mūsu mammu aizveda prom.
- Kāpēc? izdvesa Santana.
- Viņa izzīlēja to, ka portesieši uzbruks Kristāla upei, un brīdināja karali. Karalis paguva savākt cīnītājus, kas aizsargātu upi, un portesiešu uzbrukums izjuka. Un vēl mamma izzīlēja kaut ko par safīriem. To gan viņa izstāstīja tikai man, jo pati līdz galam nesaprata, ko tas nozīmē.
- Mēs gan zinām, nomurmināja Artāks.
- Kā gan tā? Santana nespēja noticēt. Tas ir briesmīgi… Kur Moju aizveda?
- Mēs nezinām, Tesa skumji paraustīja plecus. Santana nosprieda, ka burve droši vien ir portesiešu cietumā Nāru salā.
- Gan jau viss nokārtosies, Artāks centās visus nomierināt.
Santana sajuta dusmas. Atkal portesieši! Kāpēc divas mazas, nabadzīgas meitenes atstāt bez mammas?
- Mēs viņu atradīsim, Santana nosolījās. Atradīsim jūsu mammu. Lai arī ko tas prasītu.
Artāks nopietni pamāja ar galvu. Arī viņš saprata, ka darīs visu, ko spēs. Šīm meitenēm jāpalīdz. Puisis pats juta riebumu pret portesiešiem un saprata, ka tāds nebūs nekad. Tagad viņš ir šēlietis un gatavs cīnīties pret portesiešiem. Varbūt tāds ir Artaka liktenis nostāties pret saviem tautiešiem. Varbūt portesieši beidzot sāks domāt par to, ko viņi nodara citiem.
Pamazām satumsa nakts, un uzlēca bāls pusmēness. Zirgu pakavu dipoņa atbalsojās klusumā. Mazā Nena bija aizmigusi. Tesa turēja māsu ar vienu roku, ar otru Bultas pavadu. Meitene nelūdza apstāties. Viņa bija spītīga un negrasījās izrādīt vājumu, jo īpaši Artākām.
Galu galā Artāks nolēma apstāties nelielai atpūtai.
Viņi bija pie neliela ezera. Krastā viņi piesēja zirgus un izklāja segas. Artāks sagatavoja ugunskuru, Tesa un
Santana pēc kārtas nomazgājās ezerā, kura ūdens bija sasilis un patīkami glaudās gar ādu.
Santana atgriezās no ezera un apsēdās pie ugunskura blakus Artākām. Ietīta segās, mīkstā zālē gulēja Nena. Tesa plunčājās ezerā. Viņai ūdens bija vajadzīgs visvairāk drēbes un āda bija klāta ar putekļiem, zemi un smiltīm. Tesa bija paredzējusi nākamajā rītā nomazgāt arī Nenu.
Artaka gredzena safīrs mēnesgaismā spīdēja. Arī Santana aplūkoja savu elfu dāvanu: safīrs mirguļoja kā zaļa uguns. Skaists dārgakmens!
Artāks domīgi lūkojās ugunskurā. Liesmas un melnās ēnas izcēla puiša sejas vaibstus. Santana turpināja viņu vērot. Artāks bija ļoti izskatīgs. Godīgs, cēls, drosmīgs un labsirdīgs. Turklāt viņš vienmēr uztraucās par Santanu un bija gatavs cīnīties un viņu aizstāvēt jebkurā brīdī.
Artāks beidzot bija sajutis Santanas garastāvokli un jautājoši atskatījās. Viņai tas patika, un viņa vairs nemulsa Artaka klātbūtnē. Tagad viņa jutās brīvi un tiešām labi.
- Zini ko, Artāks ierunājās, esmu šēlietis. Un turpmāk vienmēr tāds būšu.
- To es jau zinu, Santana sacīja.
- Jā, bet… Tu tam tiešām tici?
- Nūjā, meitene nomurmināja.
- Man ir tāda izjūta, ka tu tam īsti netici.
- Ko tu! Santana iesaucās. Tu vairs nemaz neatgādini portesieti.
Artaka seja atplauka. Paldies!
Brīdi valdīja klusums, abi vēroja uguns liesmas.
- Tagad esmu šēlietis, tādēļ pret portesiešiem cīnīšos. Tici tam! Ja kāds portesietis tev gribēs nodarīt pāri… Artaka balss kļuva draudīga un naidīga, es darīšu visu, lai atriebtos.
- Paldies, Santana nočukstēja. Es tevis dēļ darītu to pašu.
Santana uzlika galvu Artākām uz pleca. Viņš aplika roku meitenei ap vidukli un piekļāva sev tuvāk. Viņi varēja
izbaudīt šo laiku, kad lemts būt kopā.
* * *
Nākamajā rītā visi agri piecēlās, lai turpinātu ceļu. Bija jāsteidzas. Artāks bija pārliecināts, ka portesiešiem vajag daudz laika, lai sagatavotu bruņiniekus, iekļūtu Sēlā un, pats galvenais, atrastu virzienu uz Safīru avotu.
- Patiesībā viņiem nav izredžu, puisis sprieda, jo nav meitenes, kas varētu atrast avotu. Tāpēc viņiem vajag tevi. Bez tevis viņi neko nevar paveikt.
Santana šaubījās, jo uzskatīja, ka portesiešiem viss ir pa spēkam. Viņi izdarīs jebko, lai tikai panāktu savu.
Santana un Artāks arī Tesai un Nenai izstāstīja par Safīru avotu. Pēc tam pajautāja, kāpēc abas māsas dodas uz Marmora klintīm. Tesa atbildēja, ka tā esot vēlējusies
vinu mamma.
>
- Viņa sacīja, ka tur mēs būsim drošībā un tur mums klāšoties labi, Tesa drūmi turpināja.
Pamazām viņi tuvojās Sēlas galvaspilsētai Teosai. Zirgi raiti rikšoja. Ceļš veda gar nelieliem ciemiem, pār pakalniem un laukiem.
Santana nebija radusi jāt bez pavadas, tāpēc jutās nedroši, turējās pie Artaka, cik vien cieši iespējams. Meitene juta puiša pazīstamo, patīkamo smaržu.
- Ak nē! Artāks strauji apstādināja Viesuli.
Santana iespiedzās un iegrābās puiša apmetnī, lai nenokristu. Tesa un Nena Bultas mugurā apstājās viņiem blakus.
- Vai tiešām viņi? satraukti un diezgan naidīgi noprasīja Tesa.
Santana pieliecās, lai ieraudzītu apstāšanās iemeslu: melni zirgi, sarkani apmetņi.
- Portesieši, viņa izdvesa.
Santana viņus nervozi saskaitīja. Pieci. Tas bija maz. Portesieši tuvojās, bet attālums vēl bija liels. Iespējams, ka viņi ceļotājus nav pamanījuši.
- Ko viņi te dara? meitene nočukstēja.
- Noteikti meklē tevi, drūmi atbildēja Artāks.
- Bet kā viņi ir iekļuvuši Sēlā? Santana nesaprata.
- Caur Rietumaustrumu mežu. Tāpēc viņu ir tik maz lai būtu neuzkrītoši.
Santana satraukti iekoda apakšlūpā. Ko lai dara? Bēgt vai cīnīties?
- Mums jācīnās, Artāks gluži vai nolasīja meitenes domas. Piecus mēs uzveiksim. Nedrīkst pieļaut, ka, meklējot tevi, viņi nodara pāri citiem.
Santana piekrita.
- Tesa, Artāks stingrā un nopietnā balsī ierunājās, tūlīt paslēpieties!
- Bet… meitene iebilda.
Arī viņa gribēja cīnīties un nebija ar mieru uz visu noskatīties no malas.