- Sargā māsu! Artāks Tesu pārtrauca balsī, kas necieta iebildumus.
Tesa un Nena Bultas mugurā paslēpās aiz kokiem.
- Tu paliksi? Artāks vērsās pie Santanas.
- Protams, meitene nomurmināja.
Viņa jau bija sagatavojusi loku. Arī zobens un duncis bija aiz jostas, lai tos viegli varētu paķert.
Viņi nokāpa zemē no Viesuļa un zirgu noveda maliņā.
- Es centīšos uzbrukt no otras puses. Cerams, viņi visi reizē tev neskries virsū.
- Par mani neuztraucies, Santana nomurmināja, lai gan balss satraukti drebēja. Esi piesardzīgs, viņa lūdza Artākām.
- Man viss būs labi. Un tev arī, Artāks apsolīja.
Puisis klusiem soļiem devās uz priekšu, stingri satvēris
zobenu. Viņš uz brīdi atskatījās un uzmundrinoši uzsmaidīja Santanai. Meitene juta, kā viņā ieplūst drosme. Ja jau pat Artāks, kurš vēl nesen bija portesietis, gatavs cīņai ar portesiešiem, arī viņa to spēs.
Meitene pacēla loku un notēmēja. Pieci bruņinieki strauji tuvojās. Viņi nebija pamanījuši ne Artāku, kurš bija notupies aiz krūma, ne Santanu, kura stāvēja koku ēnā.
Viņa izšāva. Bulta trāpīja precīzi mērķī. To Santana saprata pēc apslāpētā, sāpju pilnā kliedziena. Sirds sažņaudzās, jo viņa bija nogalinājusi cilvēku. Bet viņa nedrīkstēja bēgt. Jāpalīdz Artākām. Un arī viņas tautai vajadzīga palīdzība, tādēļ nedrīkst izrādīt apjukumu un gļēvumu.
Santana saņēmās, pacēla skatienu un ieraudzīja, ka izcēlusies neliela panika. Četri Portesas bruņinieki satraukti lūkojās apkārt, mēģinādami ieraudzīt šāvēju. Santana aizturēja elpu un piespiedās pie koka.
Atkal atskanēja kliedzieni; skanēja lāstu un zobenu šķindoņa. Artāks bija meties kaujā, nikni un prasmīgi cīnījās ar trim bruņiniekiem reizē. Ceturto tuvumā nemanīja. Artaka kustības bija veiklas un precīzas. Melnie mati plīvoja pēc katra ciriena, ko pavadīja šķindoņa, zobeniem saskaroties.
Viens no portesiešiem sabruka zemē. Santana satraukti vēroja kauju un nezināja, ko lai dara. Šaut viņa nevarēja, lai netrāpītu arī Artākām. Mesties cīniņā arī nebūtu prātīgi: viņa Artākām traucētu, turklāt viņa nemācēja darboties ar zobenu tik prasmīgi.
Pēkšņi viņai aizrāvās elpa. Kāds viņu ar stingru tvērienu sagrāba aiz kakla un piespieda pie stumbra. Santana nespēja paelpot un izdvest kaut skaņu. Viņa ieplestām acīm lūkojās uz nežēlīgo bruņinieku, kurš uz meiteni blenza ar ļaunu prieku.
- Santana, viņš norūcās zemā balsī. Safīru avota meitene.
Santana centās saglabāt mieru. Bija grūti elpot, bet meitene zināja, ka bruņinieks viņu nenogalinās. Lai atrastu Safīru avotu, karalim Hēram viņa ir vajadzīga dzīva.
Tad jāmēģina glābties.
- Santana! atskanēja izmisusi, pārbiedēta un satraukta balss.
Kliedziens, un Santanai šķita, ka sirds apstājas. Tas bija Artāks.
Nē, nē, nē, tikai ne to! Tas vienkārši nedrīkst notikt!
Santana centās apvaldīt izmisīgās skumjas. Viņa saņēmās, lēnām pacēla roku un izvilka dunci sev aiz jostas.
Portesietis pamanīja, ko Santana taisās darīt, bet bija par vēlu. Meitene aizmiedza acis un dūra; bruņinieks sabruka viņai pie kājām. Pār meitenes vaigiem ritēja asaras. Viņa jutās pretīgi, jo bija slepkava.
Dunci, ko klāja asinis, Santana noslaucīja kreklā. Portesietis pats būtu varējis Santanu nogalināt. Viņi visi to varētu. Un varbūt viņi nogalināja Artāku…
Meitene strauji pagriezās un ieraudzīja, ka laukā ir palicis tikai viens bruņinieks. Artāku nemanīja. Santana izvilka loku un precīzi izšāva. Sirds sitās dusmās un satraukumā. Viņa metās uz lauku, kur pirms brīža Artāks bija cīnījies ar trim portesiešiem. Puisis gulēja zemē. Meitene nometās uz ceļiem un satraukti nočukstēja: ' Artak!
Puisis gulēja nekustīgi, viņa plecs mirka asinīs.
- Ak nē! meitene murmināja.
Pār vaigiem ritēja asaras.
- Santana, atskanēja aizsmacis, vārgs čuksts.
Meitene sarāvās. Artāks bija atvēris acis. Viņš satvēra Santanas plaukstu, un viņa to drebot saspieda.
- Vai tev viss ir kārtībā? puisis nočukstēja.
- Jā, man viss ir labi, drebošā balsī teica Santana. Mums jāceļas un jātiek līdz Teosai, tur tev palīdzēs. Vai dzirdi? Turies!
Artaka sejā parādījās vārgs, izmocīts smaids.
- Santana, puisis nomurmināja, tad apklusa. Viņa acis atkal aizvērās.
PILĪ
Tesa palīdzēja Santanai pārsiet Artaka ievainoto plecu. Viņš ātri vien atguva samaņu. Meitenēm izdevās puisi uzdabūt Viesulim mugurā. Santana pati apsēdās viņam aiz muguras un satvēra pavadu. Viesulis, kurš pa šīm dienām bija sadraudzējies ar meiteni, lai gan parasti svešiem nepakļāvās, klausīja Santanu. Tesa un Nena Bultas mugurā jāja pa priekšu; pamazām visi tuvojās Teosai.
Priekšā iznira greznu ēku silueti. Atskanēja daudzas balsis un skaņas. Apkārt parādījās arvien vairāk māju un cilvēku.
Uz Teosu veda plata, zeltainbrūniem akmentiņiem klāta iela. Santana nepievērsa uzmanību Sēlas galvaspilsētai, jo domas kavējās citur, tomēr pamanīja, ka Teosa ir ļoti skaista. Tai nepiemita Portesas Silveo biedējoši drūmā varenība. Teosa bija gaiša un mirdzoša. Mājas pārsvarā bija zeltainos un silti brūnos, nevis tā kā Silveo auksti pelēkos
un sudrabotos toņos. Šēlas sūnu zaļā krāsa pilsētu padarīja mājīgu un patīkamu.
- Atvainojiet! Tesa uzrunāja kādu zaļā apmetnī tērptu bruņinieku ar staltu stāju, nopietnu skatienu un melniem, taisniem matiem.
Viņš pārsteigts uzlūkoja abus zirgus: vienam mugurā sēdēja mazliet mežonīga un noplukuši meitene un sīks bērnelis netīrās, izdilušās drēbēs, otram skaista, bāla jaunkundze asinainā kreklā un ievainots bruninieks.
5 f
- Mums ir vajadzīga palīdzība. Steidzami. Viņš ir ievainots, Tesa turpināja un norādīja uz Artāku.
- Un mēs gribētu satikt karali, ierunājās Santana. Balss bija aizsmakusi no uztraukumiem un pārdzīvojumiem. Viņa neuztraucās arī par to, ka izklausās pārāk pavēloša un nepieklājīga. Šobrīd galvenais bija sniegt palīdzību Artākām un nokļūt pie karaļa.
- Skaidrs, bruņinieks ātri aptvēra situāciju un saprata, ka ceļinieki ir godīgi šēlieši. Sekojiet man!
Drīz viņi sasniedza pašu Teosas centru, kur slējās milzīga pils. Tā bija apbrīnojama un atšķīrās no Silveo milzīgās, tumšās, mūrim līdzīgās celtnes ar spiciem, asiem torņiem. Šēlas karaļa pils likās vienkāršāka un mājīgāka. Tā bija gaiša, ar lieliem logiem un apaļīgiem, zeltainbrūniem torņiem. Pilij apkārt vīdēja žogs, caur kuru ložņāja koši zaļi augi.
Pie vārtiem viņus sagaidīja sardze. Uz visiem jautājumiem atbildēja Tesa, kas bija drosmīgi uzņēmusies vadones lomu. Meitene bija sapratusi, ka Santana ir pārāk noraizējusies par Artāku, lai spētu sarunāties.
Kad viņi beidzot sasniedza pils ieeju, bruņinieks pieklauvēja. Ārā iznāca stalts, garā apmetnī tērpts vīrs ar gaišām acīm, patīkamu skatienu un tumšbrūniem, pusgariem matiem.
- Daran, ierunājās bruņinieks. Viņi grib satikt karali. Un viens izskatās diezgan smagi ievainots.
- Paldies, Ahār, pateicās Darans. Bruņinieks Ahārs aši pamāja ar galvu un aizsteidzās atpakaļ. Kur tu dabūji šos ievainojumus? Darans pievērsās Artākām.
- Portesieši… Artāks izdvesa.
Darana acis samiedzās un seja kļuva skarba. Viņš iegāja pilī un pēc mirkļa atgriezās ar divām meitenēm, kuras izskatījās pēc kalpotājām.