Kopīgiem spēkiem vini Artāku nodabūja no zirga un ieveda pilī. Darans paziņoja, ka ir Sēlas karaļa galvenais ziņnesis. Arī Santana, Tesa un Nena nosauca savu vārdu un īsi pastāstīja par sevi.
- Par pārējo vēlāk, Darans sacīja. Tagad jums visiem ir vajadzīga atpūta.
* * *
Pēc brīža Santana atradās sev ierādītajā istabā. Tā, tāpat kā vannasistaba, bija plaša un gaiša un meitenei uzreiz iepatikās. Istabai bija augsti, zeltainiem rakstiem rotāti griesti, arī sienas bija gaišas, oranžīgas, grīdu klāja mīksts paklājs. No loga pavērās skats uz pils dārzu. Pie vienas sienas stāvēja liela, mīksta gulta, pie otras skapis, pilns ar greznām drēbēm, un galdiņš. Istabā bija arī garens spogulis.
Santana nolika mantas un apsēdās uz gultas. Tad piecēlās un pārcilāja priekšmetus uz galda. Pēc tam viņa sāka staigāt šurpu turpu no viena istabas gala uz otru.
Šķita, ka laiks velkas neticami lēni. Vajadzēja kaut ko darīt. Apraudzīt Artāku. Uzzināt, vai viņam viss ir labi.
Meitene centās domāt par ko citu: cik šeit ir labi un skaisti, cik ērtas istabas viņiem ierādītas. Tesa un Nena noteikti jau nomazgājušās un pārģērbušās. Droši vien sēž savā istabā un brīnās par to, ka nonākušas te. Arī Bultai un Viesulim laikam klājas labi stallī pie citiem zirgiem. Santanas kalpotāja jebkurā brīdī bija gatava izpildīt ikvienu meitenes vēlmi.
Taču Santana vēlējās satikt Artāku. Tas bija viss, ko viņai vajadzēja.
Pēkšņi pie durvīm klauvēja, un meitene pārbīlī salēcās.
- Santanas jaunkundzi Istabā ienāca viņas kalpotāja Eleīne.
Sieviete bija jau gados, labsirdīga un gādīga. Sirmi mati bija sasieti kārtīgā, stingrā mezglā, seju izvagoja dažas grumbiņas, acis tumšbrūnas, mīļas un uzticīgas.
Santana pagriezās pret Eleīni un jautājoši pacēla uzacis.
- Jauneklis Artāks vēlas jūs redzēt. Jūs drīkstat viņu apciemot.
- Vai tiešām? Santanas sejā atplauka smaids.
Santana, priecīgi satraukta, sekoja pavadonei. Viņas
izgāja caur vairākiem gaišiem gaiteņiem un nokāpa pa kāpnēm līdz pirmajam stāvam, jo Santanas un pārējo viesu istabas atradās trešajā stāvā.
- Šeit. Eleīne atvēra plašas, baltas durvis un palaida Santanu pa priekšu.
Meitene ieraudzīja daudzas gultas un skapīšus, pašā galā atradās Artaka gulta. Santana piesteidzās pie puiša, un viņš, meiteni pamanījis, pasmaidīja.
- Santana, Artāks nočukstēja.
- Artak, kā tu jūties? meitene satraukti vaicāja, notupusies blakus gultai. Viss ir labi?
- Tagad jau pavisam labi. Artāks viegli noglāstīja meitenes vaigu.
Santana pasmaidīja. Puisis tiešām izskatījās labāk. Viņa seja vairs nebija bāla, acis mirdzēja, balss bija možāka. Ievainotais plecs bija kārtīgi pārsiets.
- Kas tur? Artāks pēkšņi satraucās. Viņa pirksts bija pieskāries meitenes kaklam zem auss.
- Nekas īpašs, Santana nomurmināja.
Tur bija neliels ievainojums. Viņa neatcerējās, kurā brīdī tas ir radies. Ļoti iespējams, ka to uzplēsis bruņinieks, kas meiteni bija satvēris dzelžainā, sāpīgā tvērienā.
- Tas jāapārstē, teica Artāks.
- Nu beidz, skramba vien ir, iesmējās Santana, bet Artāks pasauca ārstu.
- Es gribu, lai tev viss ir kārtībā, spītīgi sacīja Artāks.
Ārsts iztīrīja meitenes brūci un sacīja, ka drīz viss sadzīs.
Santana pateicās, un nopietnais, klusais ārsts aizgāja.
- Es tev neesmu pateicis paldies, Artāks vainīgi ierunājās.
- Nevajag. Neko īpašu es neizdarīju.
- Man tā nešķiet, Artāks iebilda. Paldies! Kā tev izdevās tikt vaļā no tā, kurš tevi sagrāba?
- Es viņam iedūru ar dunci, nočukstēja Santana. Negribējās par to domāt. Tas bija briesmīgi.
- Tu tiešām esi izcila, Artāks atzinīgi paslavēja. Tavi šāvieni bija tik precīzi…
- Un kā tu cīnījies pret portesiešiem! Galu galā tu varētu būt viens no viņiem.
- Jā, zinu. Tas bija tiešām dīvaini. Turklāt vienu no viņiem es labi pazinu. Viņš vēl bija jauns… Savā ziņā jūtos kā savas tautas nodevējs. Bet tagad vairs neesmu portesietis.
- Jā, tu esi šēlietis, Santana pasmaidīja.
- Kāpēc neizmantoji savu zobenu? Artāks pēkšņi atcerējās. Tas taču ir tik labs…
- Es īsti nemāku, meitene nomurmināja. Nekad neesmu ar tādu pa īstam cīnījusies.
- Ak tā! Tātad tevi jāpamāca, viņš sacīja.
- Tas būtu jauki.
- Kā ir Tesai un Nenai? Es vispār neko neatceros. Kopš tā brīža, kad mani sadūra, atmiņas liekas izplūdušas.
- Viņām klājas labi. Lūdzu, nerunāsim par to, Santana lūdza. Viņa jutās briesmīgi, atceroties savas raidītās bultas, kliedzienus, asinis uz dunča…
- Labi. Piedod!
Brīdi viņi klusēja. Meitene pieliecās puisim tuvāk un noglāstīja melnās, nekārtīgās šķipsnas. Pēc tam viņa mulsi atkāpās un nodūra skatienu.
Santana nopūtās.
- Neskumsti! Artāks ierunājās.
- Es neskumstu. Vienkārši… Viss ir tik sarežģīti.
Artāks piekrītoši pamāja ar galvu. Mums vajadzētu
satikt karali, vai ne?
- Tagad? Santana neticīgi pārjautāja. Tu taču vēl nedrīksti staigāt! Tev jāatpūšas.
- Atpūtīšos pa nakti. Un man jau ir labāk.
Artāks izkāpa no gultas. Meitene pasniedza viņam roku, un viņi devās uz durvīm, kur jauniešus sagaidīja Santanas kalpotāja Eleīne un vēl kāds kalpotājs, kurš, kā varēja noprast, bija nolīgts Artākām. Kalpotāja apģērbs, tāpat kā Eleīnei, bija melns un vienkāršs, bet pietiekami grezns, lai liecinātu, ka šie cilvēki strādā Sēlas karaļa pilī.
Artaka un Santanas istabas izrādījās tieši pretī; par to viņi abi priecājās. Santana jutās drošāk un mierīgāk, zinot, ka Artāks būs tuvumā.
Eleīne palīdzēja meitenei nomazgāties, sakārtot matus un uzvilkt skaistu, garu, tumšzaļu kleitu.
Pēc tam Eleīne pavadīja meiteni līdz kādai telpai pirmajā stāvā, kur lika pagaidīt pie durvīm. Tur jau kopā ar maza auguma apaļīgu, mīļu, gaišmatainu kalpotāju stāvēja Tesa un Nena abas tik tīras un kārtīgas, ka bija grūti pat pazīt.
Drīz vien ieradās arī Artāks arī viņš bija kārtīgi saposies.
Artaka kalpotājs, pavisam jauns puisis ar melniem, neparasti īsiem matiem, nopietni un svinīgi pieklauvēja pie durvīm un ielaida četrotni telpā.
Tā atgādināja tādu kā sapulču zāli. Garam koka galdam abās pusēs atradās krēsli ar augstu atzveltni. Sēdošie pagriezās pret atnācējiem.
- Jūsu Augstība, šie ir mūsu viesi, Artaka kalpotājs paziņoja un mazliet paklanījās.
- Ļoti labi, paldies, atskanēja balss no galda gala. Eleīne, Rifēr, Ulle jūs varat iet, runātājs pamāja kalpotājiem, kuri paklanījās un pameta telpu.
Santana satraucās. Viņiem bija pievērsti daudzi skatieni. Galu galā Artāks dziļi paklanījās, un viņa piemēram sekoja visas trīs meitenes.
- Es esmu Artāks ro Danass, Jūsu Augstība. Šī ir Santana Katari, un tās Tesa un Nena.
Karalis pamāja ar galvu un norādīja vietas, kur viņiem apsēsties.
Šēlas karalis Kārdio de Kortaksi izskatījās varens, taču bija patīkams un laipns. Viņa garos, rudos matus rotāja zelta kronis daudz mazāks, vienkāršāks, taču skaistāks nekā Portesas karalim Hēram Katanio. Viņš likās augumā mazāks par Portesas karali, tomēr Santanai šķita vēl iespaidīgāks un varenāks. Kārdio de Kortaksi neradīja tik biedējoši saltu un drūmu iespaidu. Viņa balss skanēja dobji un rūcoši kā pērkons.
Karalim blakus sēdēja viņa sieva Doriāna, jauka un sirsnīga pilnīgs pretstats valdonīgajai un baisi laipnajai Portesas karalienei. Arī Doriānas apģērbs bija grezns, un viņa bija izrotājusies ar mirdzošām rotām, tās karalieni padarīja vēl pievilcīgāku. Kopumā abi neatstāja tik pārspīlētas greznības iespaidu kā Portesas karaļpāris.