Ketana sejā parādījās viegls smaids. Nu, nu, māšel! Neko tie nelieši nedabūs. Puiša rokas savilkās dūrēs.
Santanu pēkšņi bija pārņēmušas dusmas. Viņa darīs visu, lai aizstāvētu savu valsti. Viņa bija gatava cīnīties.
- Santana, kas tad nu? Ketans izbrīnā iesaucās.
Santana atguvās. Meitene atcerējās, ka ir vienkārša zemnieku meitene nelielā lauku sētā. Samulsusi viņa pamanīja, ka ir piecēlusies kājās.
- Piedod… viņa nomurmināja un apsēdās. Es aizdomājos.
- Nu tad klausies tālāk! Ketans turpināja. Karalis Kārdio un viņa karaspēka vadonis bruņinieks Ritars nolēma doties apsargāt Kristāla upi.
- Tas ir labi, Santana piekrītoši nomurmināja. Pag, kā tu to visu zini?
- Gadatirgū dzirdēju. Bija ieradies pats Darans karaļa Kārdio ziņnesis.
- Skaidrs…
Santana domīgi pamāja ar galvu, jo atcerējās, ka šodien Ketans satraukumā mirdzošām acīm bija pasaucis savu labāko draugu Timo brāli Rodu, bet pēc tam visus aicinājis apskatīties kaut ko interesantu. Tagad viņa saprata ko.
- Bruņinieks Ritars pulcē, nu, tādu kā armiju, Ketans lēni turpināja. Jebkurš brīvprātīgais ir gaidīts. Vajadzīgi ļaudis, kas atvairīs portesiešus un pasargās Kristāla upi.
Brīdi valdīja klusums. Santana vēl nespēja tam noticēt.
- Es došos un cīnīšos kopā ar viņiem, Ketans dedzīgi paziņoja.
Lai gan Santana jau nojauta, ka brālis to teiks, viņas acis iepletās un elpa aizrāvās.
- Nē, Santana purināja galvu. Nē, Ketan, nē!
Puisis nopietni ieskatījās māsai acīs. Meitene zināja, ka
neviens nespēs Ketanu aizkavēt, taču negribēja, lai brālis stātos pretī portesiešiem.
- Santana, Ketans satvēra meitenes plaukstu. Man tas ir jādara. Man ir jāaizsargā sava valsts. Es to gribu. Un es to darīšu. Tu nevari mani apturēt. Neviens nevar.
- Bet, bet… Meitenes acīs sakāpa asaras. Tu taču neesi bruņinieks!
- Un kurš tad ir? Ketans atvaicāja. Cik Sēlā vispār ir bruņinieku? Padomā taču! Viņi nav tādi kā Portesas karotāji, viņi ir pieklājīgi un cēli. Un cik bruņinieku ir Portesā?! Sēlai ir vajadzīgi visi, kas prot cīnīties, un es protu.
- Var notikt kas slikts, Santana nočukstēja.
- Nekas ļauns nenotiks, Ketans pārliecināti atbildēja un ielūkojās māsai acīs. Tici man, Santana, nekas nenotiks.
Nu labi, meitene piekāpās un centās savaldīties, lai nesāktu raudāt.
- Nu labi, Santana atkārtoja, tad es iešu tev līdzi.
- Ko? Ketans šokā saspieda meitenes roku dzelžainā, Hiipīgā tvērienā. Kā tu…? Nē!
- Un kāpēc ne? Santanas balsī ieskanējās pārliecinātība n n spītība. Pasaki, kāpēc es nevarētu!
- Tāpēc, ka es to… es to vienkārši nepieļaušu! Ketans iesaucās. Beidz, Santana, tu to nevari. Tu nevari, tu nedrīksti. Nē.
- Kāpēc es nevaru? dusmīgi prasīja Santana. Tu zini, cik es prasmīgi šauju ar loku. Es būtu tikpat laba un noderīga, cik tu.
- Nē, Ketans atkārtoja. Tev jāpaliek mājās. Arī tētis tevi nelaidīs. Tu esi par jaunu. Turklāt tu esi meitene.
- Nu un tad? sašutusi iesaucās Santana. Vai tas, ka esmu meitene, nozīmē, ka esmu sliktāka?
Ketans zināja, ka mazliet jāpagaida un jāļauj māsai nomierināties.
- Tu esi riebīgs, Ketan, Santana nošņācās.
Puisis tikai pasmaidīja. Viņš māsu pazina labi un zināja, ka tūlīt dusmas pazudīs. Arī viņam pašam galu galā raksturs bija gandrīz tāds pats.
Kādu brīdi Santana sēdēja un dusmīgi lūkojās sienā. Meitene ar kāju neviļus iespēra pa galdu. Viņa nespēja to izturēt. Vēl pirms brīža Santana bija zvērējusi darīt visu, lai sargātu savu valsti, un tagad… Izrādās, viņa to vienkārši nedrīkst. Tas nav godīgi. Tomēr dziļi sirdī Santana saprata, ka brālim ir taisnība. Tas tomēr bija bīstami. Turklāt tad Ketanam būtu grūtāk viņš nepārtraukti raizētos par māsu, censtos viņu pieskatīt…
- Laikam jau tev taisnība, Santana negribīgi ierunājās. Bet… Vai tev tētis atļāva? Un… kā būs ar darbu? Uz lauka tik daudz kas jādara, tētis viens pats visu nevarēs.
- Viss jau ir sarunāts. Tētis man ļāva. Un nākamnedēļ pie mums ieradīsies viesi Hirke un Hekae. Tu viņus noteikti atceries, Hirke ir mūsu mammas māsa, Hekae - Hirkes vīrs. Vini dzīvo Sēlas rietumos, Gorotā, bet vinu saimniecībai ziemā un pavasara plūdos nodarīti lieli postījumi, arī pati māja būtu jāpārbūvē. Tāpēc tētis atļāva viņiem pa vasaru palikt pie mums. Pēc tam viņi varētu palikt Romo, šeit vietas ir pietiekami, arī ziemas nav tik bargas. Tāpēc ar darbiem viss būs kārtībā. Viņi apmetīsies manā istabā.
-Ak tā… Santana novilka. Un cik ilgi tad tu būsi prom? meitene klusi pajautāja.
- Tas nav zināms, tikpat klusi atbildēja Ketans. Tā varētu būt visa vasara. Nevar zināt, kad tieši sāksies uzbrukums un cik ilgi ievilksies.
- Visu vasaru, Santana čukstus atkārtoja un nopūtās. Dzīvot visu vasaru bez Ketana? Tas šķita tik briesmīgi! Galu galā viņi bija dzīvojuši kopā kopš meitenes dzimšanas un gandrīz nekad nešķīrās. Turklāt tagad meitenei allaž būs jādomā par to, vai tikai brālim nav kas atgadījies. Viņa saprata, ka šī vasara nebūs no tām jaukākajām.
- Neuztraucies, māšel, Ketans mīļi noglāstīja meitenes plecu. Kad es atgriezīšos, viss būs pa vecam. Un mēs līksmosim, jo Kristāla upi es portesiešiem neatdošu.
* * *
Tajā pašā dienā vēlu vakarā Santana izgāja laukā, lai visu apdomātu un nomierinātos. Tumšzilajās debesīs spīdēja zvaigznes un spožs mēness. Meitene pasmaidīja. Nakts bija skaista.
Santana apsēdās strautiņa krastā uz neliela, plakana akmens un domīgi vērās ūdenī, kur atspīdēja sidrabbaltais mēness. Viņai blakus notupās melnais, pinkainais suns un, it kā sapratis viņas skumjas, ielika galvu Santanai klēpī un I/dvesa sērīgu nopūtu.
- Ak, Taro, meitene pabužināja suņa ausis, tev gan Ir viegli, tu dzīvo bez bēdām.
Suns kā piekrītot klusi ierējās, un Santana iesmējās.
Klusi nočabēja zāle, ēnās kaut kas sakustējās. Taro pacēla galvu un spicēja ausis, bet Santana turpināja vērties strautiņā.
Pēc mirkļa Taro nomierinājās, un Santana, izdzirdējusi to, ko bija pamanījis suns, nopūtās. Šos soļus viņa pazina uzreiz.
- Sveiks, Timo! meitene teica.
- Tu vienmēr mani pamani, viņai atbildēja mīļa balss.
Timo apsēdās meitenei blakus. Puisis tūlīt sajuta, ka Santanu ir nomākušas drūmas pārdomas, tāpēc aplika roku viņai ap pleciem un nomurmināja:
- Viss būs labi.
- Cerams, Santana nopūtās.
Brīdi valdīja nedaudz saspringts klusums. Tad Timo ievilka elpu.
- Santana, man tev kas jāsaka.
Meitene aizvēra acis. Viņa nojauta, ko Timo grasās teikt.
- Saki vien, Santana bezcerīgi piekrita.
- Tu jau… tu jau droši vien zini par… Kristāla upi? Timo saminstinājās.
- Zinu gan, meitene centās pasmaidīt. Protams, par ko gan citu lai Timo runātu?
- Es… Man… Timo sāka stostīties.
Santana viņam palīdzēja:
- Tu arī dosies, vai ne?
Timo ieskatījās meitenei acīs un pamāja ar galvu. Viņš izskatījās noraizējies un satraukts, tomēr, tāpat kā Ketans, nesalaužamas pārliecības pilns.
Santana tikai nopūtās un nomurmināja:
- Skaidrs.
Patiesībā viņa gribēja kliegt: kāpēc? Kāpēc arī tu? Vai tiešām tas, ka viņa ir meitene, nozīmē tik daudz… Ketans bija teicis, ka viņa esot par jaunu, bet Timo tikai mēnesi vecāks par Santanu. Taču visas dusmas jau bija izgāztas pār Ketanu, un nu meitene bija samierinājusies.