Pie galda sēdēja vēl divi vīri, abus Santana jau pazina. Viens bija nesen satiktais ziņnesis Darans, otrs karaļa karavadonis Ritars. Viņu meitene bija redzējusi dienā, kad Ketans, Timo, Rods un pārējie brīvprātīgie devās uz Kristāla upi.
- Darans man ziņoja, ka jūs vēlaties ko teikt, karaļa gaišbrūnās acis pievērsās Artākām.
- Tieši tā, Jūsu Augstība, puisis apstiprināja.
Un viesi uzsāka stāstu. Sakāmā bija daudz. Artāks neslēpa, ka vēl nesen bijis portesietis. Karalis piebilda, ka viņš to uzreiz sapratis, jo Artāks neizskatās pēc šēlieša. Santana stāstīja par to, kā nonākusi Portesas karaļa Hēra gūstā, un par Safīru avotu. Stāsts beidzās ar Teosas tuvumā satikto Portesas bruņinieku aprakstu.
Karalis Kārdio klausījās jauniešos un aizdomājās. Karaliene Doriāna šķita satraukta. Karaspēka vadītājs Ritars sāka murmināt kaut ko par kaujas plāniem un "tiem sasodītajiem nejauceņiem". Vienīgi ziņneša Darana seja palika pavisam mierīga.
- Nu ko, galu galā karalis pārtrauca klusumu. Kādi ir jūsu turpmākie plāni?
- Mums pēc iespējas ātrāk jātiek līdz Marmora klinšu pilsētai, tad sameklēsim avotu, atbildēja Artāks.
- Skaidrs… karalis novilka.
- Vai mums vajadzētu sūtīt karaspēku? ierosināja Ritars.
- Nē, Artāks to noraidīja. Elfi man stāstīja, ka Noburtajā mežā nedrīkst notikt cīņas. Tas ir briesmīgākais, ko tur var izdarīt. Bet karaspēku turēt gatavībā vajadzētu…
Apspriede ieilga. Santana saskatījās ar Tesu, kura saprotoši nošūpoja galvu. Meitene ļoti gribēja gulēt. Vajadzēja atpūsties, nevis piedalīties tik sarežģītās runās. Mazā Nena jau bija aizmigusi Tesai klēpī; Santana par to pasmaidīja.
- Varat uzturēties mūsu pilī, cik ilgi vēlaties, karalis laipni atvēlēja.
- Liels paldies, bet mums jāsteidzas tālāk, atteica Artāks.
- Pa nakti gan palieciet. Un jūs varētu pagaidīt līdz rītam, jo pēcpusdienā mēs rīkojam nelielu balli, sarunā iesaistījās karaliene Doriāna.
"Vai tiešām tajās pilīs visu laiku notiek balles?" Santana pie sevis nobrīnījās. "Pie karaļa Hēra bija, un atkal…"
- Labi, to mēs varam, negribīgi piekrita Artāks. Viņš neuzskatīja, ka šobrīd ir labākais laiks izklaidēties. Jebkurā brīdī varēja ierasties Portesas bruņinieki. Bet negribējās aizvainot karaļpāri.
- Ļoti jauki! nopriecājās karaliene.
- Tad sarunāts, arī karalis šķita apmierināts. Tagad
gan dodieties atpūsties! Jūs to esat pelnījuši.
* * *
Santana ļoti pārdzīvoja to, ka karaļa Kārdio pilī nevar palikt ilgāk. Vienīgais mierinājums bija tāds, ka karaļpāris bija apsolījis meitene var ciemoties pilī, kad vien vēlas.
Te bija brīnišķīgi. Viņa sen nebija gulējusi tik labi. Pils bija skaista, plaša un gaiša, un visi tās ļaudis bija laipni un patīkami. Tas meitenei tūlīt atsauca atmiņā Portesas pili, kur pret viņu izturējās ar aizdomām un centās viņu neievērot, lai gan nekad neizlaida no acīm. Tagad viss bija pilnīgi citādi. Santana drīkstēja iet, kur vien vēlas. Viņai nesekoja nerunīgi sargi un aizdomu pilni skatieni. Meitene jutās brīva un laimīga.
Visdīvainākais bija tas, ar kādu cieņu pret viņu te izturējās. Santana bija meitene no leģendas, un tas izrādījās milzīgs gods. Arī Artāks izpelnījās apbrīnu par to, ka ir bijis tik drosmīgs un pametis savu valsti, lai nostātos šēliešu pusē. To gan nevarēja teikt par Tesu; uzzinājusi, ka Artāks vēl nesen bijis portesietis, meitene pret viņu izturējās vēl vēsāk.
Drīz vien visa pils zināja, ka Santana un Artāks ir Safīru avota glābēji, tāpēc jauniešus visur pavadīja bijīgi un apbrīnas pilni skatieni. Ceļā sastaptie kalpotāji Santanas priekšā paklanījās, un pārējie ļaudis uzsmaidīja.
- Atzīsti, ka tev tas patīk, Artāks uzrunāja meiteni. Puisis jutās lieliski. Viņa plecs bija prasmīgi aprūpēts un gandrīz vairs nesāpēja. Pret tevi te labi izturas.
- Nejau tikai pret mani, iebilda Santana. Bet, jā… Tas ir ļoti dīvaini, tomēr jauki. Rodas izjūta, ka es būtu īpaša…
- Tu esi īpaša, Santana, Artāks sacīja.
Pavisam ātri pienāca pēcpusdiena. Eleīne palīdzēja Santanai uzvilkt skaistu, melnu kleitu ar zeltainu ziedu rakstu. Viņas mati tika sakārtoti augstā frizūrā, un meitene izskatījās neatvairāma.
Artāks Santanu gaidīja pie kāpnēm. Puiša acis iepletās, meiteni ieraugot. Arī viņš pats izskatījās smalki melnās drānās ar garu, jaunu, zaļu apmetni. Artāks pasniedza Santanai elkoni, pie kura viņa smaidot pieķērās.
Balle bija jauka un diezgan vienkārša, gaisotne nepiespiesta. Visi brīvi sarunājās un pastaigājās ne tikai pa plašo deju zāli, bet arī pa visu pils pirmo stāvu.
Artāks tūlīt uzlūdza Santanu uz deju, un meitene piekrita. Viņai negribējās domāt par to, kas viņus drīzumā gaida.
Viņi neievēroja, cik daudz deju ir nodejots un cik daudz laika ir pagājis. Abi vienkārši bija laimīgi un baudīja šo mirkli.
Kādā brīdī pie Artaka pienāca ziņnesis Darans un puisim kaut ko klusi paziņoja. Artaka seja sadrūma.
- Vai tiešām? viņš īgni pārjautāja.
Darans nopietni pamāja ar galvu.
- Santana, Artāks nopūtās. Piedod, bet man tiek dots uzdevums.
Viņš piegāja pie kādas meitenes Santanas vecumā. Viņa bija ļoti skaista. Santana tūlīt saprata, ka tā ir Maurēla de Kortaksi, Sēlas princese. Acīmredzot viņa vēlējās, lai slavenais bruņinieks, bijušais portesietis, viņu uzlūdz uz deju…
Santana centās par to nelikties zinis, tomēr nespēja novērst skatienu no Maurēlas. Princese bija apburoša. Viņai bija gari, cirtaini, tādi paši gaišbrūni mati kā karalienei. Santana saskatīja princeses zilās, mirdzošās acis, tikpat skaistas un laipnas kā Doriānai de Kortaksi. Viņai bija satriecoši skaists smaids, gaišzila, gara, vizuļojoša un pieguloša kleita, kas izcēla slaido augumu, augstdzimušo ģimenēm raksturīgi izsmalcināti žesti un pieklājīga valoda. Princeses gaita bija gracioza, soļi plūstoši un viegli, un smiekli skanēja gaisīgi un gaiši kā sīki kristāla zvaniņi.
Santana sajuta kaklā kamolu, jo saprata, ka ir greizsirdīga, un pati par to dusmojās. Viņa taču sev bija iestāstījusi, ka ar Artāku kopā nebūs nekad. Viņi vienkārši bija labi draugi. Meitenei vajadzēja priecāties par Artāku. Princese Maurēla Artākām bija ļoti piemērota… Kas gan bija Santana, parasta zemnieku meita, blakus šai skaistajai, elegantajai, labi audzinātajai jaunajai dāmai!
Viņi dejoja jau trešo deju. Santana drūmi vēroja princeses Maurēlas apburošo skaistumu un izsmalcināto uzvedību un Artaka patīkamo smaidu. Galu galā viņa vairs nespēja to izturēt un, arvien vēl dusmodamās uz sevi, pameta deju zāli, lai gatavotos ceļam.
RUBĪNU GAISMĀ
Pirms saulrieta viņi atkal devās tālāk un atstāja karaļa pili un Teosu. Santana kopā ar Artāku atkal jāja uz Viesuļa, bet Tesa ar Nenu uz Bultas. Artāks nespēja saprast, kāpēc Santana bija agrāk aizgājusi prom no balles. Meitene skaidroja, ka gribējusi atpūsties, bet nešķita, ka Artāks tam ticētu. Viņš izskatījās patiešām apjucis un bēdīgs.
Arī Tesa bija agrāk pametusi balli, lai pabūtu kopā ar Nenu. Mazā māsa nezināja, kā lai uzvedas tik smalkā pasākumā, tāpēc viņai tas nepatika. Santana bija devusies uz Tesas un Nenas istabu. Kamēr mazā Nenija spēlējās ar jaunām, skaistām rotaļlietām, Santana izstāstīja Tesai savus pārdzīvojumus. Tesa meiteni uzklausīja un saprata. Arī viņa, protams, apgalvoja, ka ar bruņinieku palikt kopā nedrīkst. Santana jau bija nojautusi, ka tieši tāda būs Tesas attieksme. Tesai Artāks nepatika, un viņa tūlīt paziņoja, ka Santanai puisis ir jāaizmirst.