- Līdz Marmora klintīm ir palicis tikai viens ceļa posms, Artāks ziņoja. Elfi izstāstīja īsāko ceļu. Mums ir jātiek cauri Rubīnu alām.
Diemžēl šo ziņu neviens neuzņēma ar sajūsmu. Tieši otrādi Tesa un Santana zīmīgi saskatījās, bet Nena izbiedēti piekļāvās klāt lielajai māsai.
- Ko? Artāks neko nesaprata.
- Vai tiešām mums jāiet cauri tām alām? Tesa jautāja. Meitenes paskarbajā un drosmīgajā balsī šoreiz skanēja bailes.
- Jā, tas mums ietaupīs vismaz dienu. Dodoties caur alām, nevajadzēs apiet Sarkanās klintis, atbildēja Artāks. Rubīnu alas ir diezgan mazs alu labirints. Mēs tur tiksim cauri, nav vērts uztraukties.
- Nejau tas, arī Santana ierunājās Artākām aiz muguras.
- Kas tad? Artāks šķita aizkaitināts.
- Rubīnu alās dzīvo briesmīgi nezvēri, pavisam nopietni atbildēja Nena.
Artāks neticīgi iespurdzās.
- Tā ir, Tesa piekrita.
- Kas par muļķībām! Artāks papurināja galvu. Atkal kaut kādas leģendas? Nu beidziet! Kas tad tur tik briesmīgs var būt? Visām leģendām nav jātic.
- Vai pēc pēdējo dienu pieredzes tev nešķiet, ka leģendas vajadzētu uztvert nopietni? Santana jautāja.
Artāks brīdi aizdomājās: kādi nezvēri mīt alās?
- Tas nav zināms, drūmi atbildēja Tesa. Tie ir tumsas dzīvnieki. Baiļu un izmisuma radības. Tas noteikti ir kaut kas šausmīgs…
Nena piekļāvās pie Bultas un iegremdēja rociņas ķēves krēpēs. Meitenītei ļoti patika Santanas zirgs, un arī Bulta bija iemīlējusi mazo Neniju.
Artaka acīs pavīdēja šaubas. Tomēr puisis negrasījās tērēt laiku, meklējot apkārtceļus. Elfi bija teikuši, ka jāiet ir tieši tur. Elfi taču viņus nesūtīs nāves briesmās!
- Viss būs labi, Artāks apņēmīgi sacīja. Mēs to pārvarēsim visi kopā. Ticiet man!
Viņi bija pametuši Teosu un nokļuvuši pavisam nomaļā vietā. Tālumā pa labi un pa kreisi bija redzamas nelielas pilsētas un ciemi, aiz muguras vēl varēja saskatīt Teosas mūrus un milzīgo, zeltaino pili. Bet priekšā no vakara pustumsas slējās augstas, tumšsarkanas klintis.
Santana juta satraukumu. Pirmkārt, meitene joprojām bija apjukusi savās jūtās pret Artāku. Otrkārt, viņa tiešām baidījās no Rubīnu alām. Līdzīgi kā Mūžīgo vēju ieleja, tā bija vieta, kur cilvēki nemēdza iet. Vismaz no laba prāta ne. Bērnībā tētis meitenei bija stāstījis šausmīgus stāstus par to, ka Sarkanajās klintīs dzirdami baisi rūcieni un spalgi kliedzieni. Ketanam vienmēr patika šie stāsti par Rubīnu alām, bet Santana, tos dzirdot, palīda zem segas un aizspieda ausis.
Kad viņi sasniedza Sarkanās klintis, bija satumsis. Nena bija aizmigusi, un Artāks saprata, ka viņiem jāpaguļ un jāatpūšas pirms došanās alu labirintā.
Viņi piesēja zirgus, un Artāks iekūra ugunskuru, jo šī nakts bija diezgan vēsa. Visi apgūlās apkārt ugunskuram, domādami par Rubīnu alām.
Drīz vien iestājās klusums. Santana aizvēra acis, bet miegs vēl nenāca. Viņa juta, ka Artāks ir blakus. Meitene nedzirdami nopūtās. Viņa zināja, ka jābeidz sapņot un cerēt un jāsamierinās ar to, ka pēc šī ceļojuma viņu ceļi šķirsies.
- Tesa? atskanēja klusa, piesardzīga balss. Tas bija Artāks.
- Mm? meitene jautājoši nomurmināja. Viņai Artāks joprojām nepatika. Tesa nebūt nepriecājās par to, ka puisis vēlas ar viņu runāt.
Santana saprata, ka, pēc Artaka domām, viņa ir aizmigusi, tādēļ puisis sāka runāt tieši par viņu.
- Klau! Kāpēc Santana šovakar bija tāda… nu, mazliet citāda?
- Kādā ziņā citāda? Santanai Tesas balss šķita neiecietīga.
- Nerunīgāka. Tāda kā vienaldzīgāka, drūmāka, Artāks likās tiešām apjucis un noskumis.
Santanas sirds sāpīgi sažņaudzās. Lai arī ko viņa darītu, nācās kādu sāpināt.
- Kā tu nesaproti? Tesa neiecietīgi nopūtās. Pirmām kārtām tu šovakar dejoji ar to princesi…
- Zinu! Artāks izmisis iesaucās, tad nobijās, ka pamodinās Santanu, un klusi turpināja:
- Es ļoti negribēju, bet karalis lika, un viņam ir jāklausa. Bet es tiešām negribēju. Ak vai, kāds muļķis esmu! Vajadzēja atteikties.
- Kuš, kuš, nomierinies! Tesa viņu pārtrauca, nobijusies no pēkšņajām Artaka dusmām. Tev nebija citas izejas. Es un Santana to saprotam.
- Es nekad sev to nepiedošu, Artāks nomurmināja.
- Liecies mierā! nepacietīgi aizrādīja Tesa. Par to nu nevajadzētu uztraukties. Vēl vairāk Santanu nomāc…
- Kas tad? Artāks uztraucās.
- Padomā pats!
- Ā, pēc īsa klusuma brīža puisis novilka. Vai bruņinieku un zemnieku lieta?
- Tieši tā.
- Vai tiešām viņai tas ir tik ļoti svarīgi? Artāks nopūtās.
- Protams! Tesa iesaucās. Tā vienkārši ir pieņemts, un neko mainīt nevar.
- Vai tad šēlieši neapgalvo, ka galvenais ir dzīvot tā, kā liek sirds?
- Nūjā, varbūt tev ir taisnība… Bet tas ir citā sakarā. Vai esi apsvēris, ko citi par jums teiks?
- Man tas ir pilnīgi vienalga, Artāks apgalvoja. Tā ir mana dzīve. Citi lai nelien tur iekšā.
- Bet Santana uztraucas. Viņa tā ir audzināta. Tev dzīve varbūt bijusi citāda kā jau bruņiniekiem, turklāt portesiešiem, Tesa ar nicinājumu un naidu piebilda.
- Es vairs neesmu portesietis, Artāks dusmīgi norūcās. Bet Santanu es tiešām nespēju saprast. Par ko jāuztraucas? Mani vecvecāki arī bija no dažādām tautām. Portesietis un šēliete. Jau agrāk tas skaitījās noziegums. Nu un tad?
- Taču viņi abi bija no bruņinieku ģimenēm, vai ne? Tesa jautāja, un Artāks pamāja ar galvu. Nu redzi! Jūs ar Santanu esat dažādu kārtu ļaudis.
- Bet… Artāks iesāka un smagi nopūtās. Puisis dusmīgi paķēra no zemes kādu zariņu un iemeta ugunskurā.
- Klau! Tesa viņu pārtrauca. Par to runā ar Santanu. Es jūsu attiecībās nejaukšos.
Brīdi valdīja klusums. Klusi sprakšķēja ugunskurs.
- Es darītu visu, lai kaut ko mainītu, klusi ierunājās Artāks. Labprāt atmestu ar roku bruņinieka dzīvei. Ja reiz viņai tas tiešām ir tik ļoti svarīgi…
- Jā, jā, to es redzu, ka Santanas dēļ esi gatavs uz jebko, nomurmināja Tesa.
Viņas balss bija kļuvusi maigāka un saprotošāka. Parasti viņa ar Artāku runāja skarbi un mazliet nicīgi. Tomēr Tesa neuzticējās Artākām, jo viņš vēl nesen bijis portesietis. Tesa neticēja, ka cilvēks var tik ļoti mainīties. Viņa bija brīdinājusi Santanu par to, ka Artākām noteikti piemīt portesieša nežēlīgums.
Santana pasmaidīja, klausoties Tesas un Artaka sarunā. Jā, arī viņa gribēja kaut ko mainīt, taču tas viss bija pārāk sarežģīti.
- Vai ir iespējams atteikties no bruņinieka titula? Artāks pēkšņi vaicāja, un Santanai gribējās iesaukties, lai puisis par to pat nedomā, bet viņa atcerējās, ka jātēlo aizmigušā.
- Vai tev prāts! sašuta Tesa. Beidz, to gan nevar! Tici, ka Santanai nepatiktu, ja tu to izdarītu.
- Tiešām? Artāks atkal sadrūma.
- Ir vēl kaut kas, Tesa ierunājās.
Santana aizturēja elpu, jo zināja, ko Tesa teiks. To, ko viņa pati neuzdrošinājās atklāt.
- Timo, Tesa pateica tikai vienu vārdu.
- Ak tā! pēc klusuma brīža Artāks nomurmināja. Tad sanāk, ka…? viņš nepabeidza, jo Tesa puisi pārtrauca: