- Vairs neteikšu. Prasi Santanai pašai! Tā nav mana darīšana. Es gribu gulēt.
Un Tesa apklusa, pagrieza Artākām muguru un apgūlās.
Artāks vēl ilgi sēdēja un nekustīgi vērās mainīgajās ugunskura liesmās.
* * *
Kad Santana pamodās, Artāks joprojām sēdēja pie ugunskura, kurš jau bija gandrīz izdzisis. Rīts bija ļoti agrs saule bija tikko uzaususi.
Meitene piecēlās sēdus blakus Artākām un domīgi viņu uzlūkoja. Viņa cerēja, ka Tesas teiktais puisi nav pārāk apbēdinājis. Tomēr viņam jāsaprot, cik viss ir sarežģīti.
- Labrīt! Santana klusi nočukstēja.
Artāks salēcās. Šķiet, viņš nebija pamanījis, ka meitene ir piecēlusies. Puisis paskatījās uz viņu, pasmaidīja un atbildēja:
- Labrīt!
Kādu brīdi viņi viens otrā lūkojās, tad Santana novērsās, bet Artāks turpināja vērot ugunskuru.
- Tu vispār esi gulējis? meitene viņam jautāja.
- Laikam ne, bezrūpīgi atbildēja Artāks.
- Tev noteikti jāpaguļ, Santana satraucās.
- Jūtos labi, Artāks meiteni pārliecināja. Mums vajadzētu doties ceļā, lai līdz vakaram sasniegtu Marmora klintis.
Drīz vien pamodās arī Tesa. Kamēr viņi sakārtoja mantas, arī mazā Nena bija gatava doties tālāk.
Apmēram pēc stundas viņi nokļuva pie Sarkanajām klintīm un atrada ieeju alās. Ieeja bija diezgan zema, tāpēc nācās kāpt nost no zirgiem. Tesa pie vienas rokas bija satvērusi Nenu, pie otras Bultas pavadu, bet Artāks turēja Viesuli un gāja pa priekšu. Aiz puiša sekoja Santana.
Drīz vien viņus apņēma tumsa. Alas grīdu klāja tumši akmeņi. Bija jāliek piesardzīgi soļi, tāpēc gājiens virzījās lēni. Apkārt valdīja dziļš klusums, tikai zirgu pakavu klaboņa spokaini atbalsojās melnajās alas sienās.
No alas ceļinieki nokļuva platā pazemes ejā. Joprojām valdīja melna tumsa un biedējošs klusums.
- Nekā briesmīga te nav, Artāks uzmundrinoši sacīja. Tikai tumsa, tas arī viss.
- Hm… aizmugurē norūcās Tesa.
Arī Santana nebūt nejutās droši, tumsa bija diezgan baisa. Likās, ka jebkurā brīdī no stūra parādīsies kaut kas briesmīgs un negaidīts. Šķita, ka aiz katra akmens viņus gaida un novēro nezvēri.
Santana nodrebinājās un pielika soli, lai būtu blakus Artākām. Vienai pašai viņai te nudien nepatika.
Artāks paskatījās uz meiteni un mierinoši pasmaidīja. Viņa tūlīt jutās labāk un drošāk.
Gājiens turpinājās cauri vairākām tumšām ejām un klusām alām. Santana nesaprata, kā Artāks zina īsto ceļu. Tomēr meitene viņam uzticējās: gan jau elfi puisim visu ir kārtīgi izstāstījuši.
- Nebaidies, viss būs labi, Artāks pieskārās meitenes rokai un nočukstēja. Viņa čuksts alā atbalsojās kā baisas, šņācošas balsis.
- Es nebaidos, Santana nomurmināja.
Tā tiešām bija. Kopā ar Artāku viņa nebijās nenieka.
Viņi turpināja klīst pa ejām pilnīgā klusumā un tumsā, līdz nonāca milzīgā alā. Santana un Artāks apstulbuši apstājās, muti pavēruši.
- Kas tur ir? nepacietīgi uzrūca Tesa un iespraucās viņiem pa vidu, lai ieraudzītu skatu, kas pavērās priekšā.
Eja beidzās diezgan augstu virs zemes. Lai tiktu iekšā alā, vajadzēja kāpt pa akmeņiem, kas gluži kā pakāpieni veda lejā.
Tomēr neparastākais bija tas, ka šeit vairs nevaldīja melna tumsa. Viss likās mazliet… sarkans. It kā būtu ieslēgta sarkana gaisma.
- Kas tas ir? Tesa nočukstēja.
- Rubīni, reizē atbildēja Santana un Artāks.
Viņi sāka lēnām un uzmanīgi kāpt lejā. Tas bija nepārspējami skaists skats. Starp tumšajiem klintsakmeņiem šur tur zemē un klinšu plaisās mētājās sarkani, spīdīgi akmentiņi rubīni, kas izstaroja savādo gaismu.
- Cik skaisti! neticīgi nomurmināja Santana.
Arī Artaka acīs vīdēja apbrīna.
- Tik tiešām rubīni, viņš izdvesa. Tā tik ir bagātība!
- Nemaz nedomā te grābstīties, portesieti! dusmīgi norūcās Tesa. Bija atgriezušās meitenes aizdomas un nepatika pret Artāku.
- Neuztraucies, šēliete! Artāks meitenei uzsauca. Viņš uz Tesu nemaz nedusmojās un neapvainojās. Šobrīd puisis bija labā garastāvoklī.
Santana par to tiešām priecājās; tātad Artāks nejūtas nelaimīgs.
Lēniem, gandrīz vai bijīgiem soļiem viņi izstaigāja plašo, sarkanīgo alu un vēroja rubīnus. Tad Artāks iesaucās:
- Šeit!
Viņš bija atradis tumšu, līdzenu taku, kas veda laukā no lielās alas.
- Elfi teica, ka būs jāiet pa tumšu ceļu, kas ved laukā no šejienes. Šis noteikti ir īstais.
Taka iestiepās citā ejā. Tā bija diezgan šaura un meta līkumus. Nācās iet citam aiz cita, jo dažbrīd akmeņi, kuros bija izcirsta eja, kļāvās viņiem cieši klāt.
Gājēji līkumoja caur vairākām mazākām alām, līdz nokļuva platā ielokā. Visur mirgoja sarkanīgā gaisma, jo rubīni bija visur. Tie bija tik brīnumaini, ka meitenes aizmirsa par pareģotajiem nezvēriem.
- Tesij, vai drīkst paņemt līdzi? atskanēja Nenas smalkā balstiņa, un visi apstājās.
- Nē, labāk liec nost. Tesa izņēma Nenai no plaukstas vizošu rubīna gabaliņu.
Tālāk notikumi attīstījās neticami ātri, bet Santanai, kura to vēroja no malas ar pārbīlī ieplestām acīm, tas šķita gausāk par gausu.
Tesa ar rubīnu rokās bija noliekusies pie mazās Nenas, kura mirdzošām acīm vēroja dārgakmeni. Tad atskanēja draudīga šņākoņa; Santana un Artāks satraukti saskatījās.
Nākamajā mirklī tumsā kaut kas sakustējās un Tesa spalgi iekliedzās. Nena pārbijās un izrāva rubīnu Tesai no rokām.
- Nē, Nenij, liec zemē! Tesa skaļi sauca.
Nena bailēs spiedza. Santana pamanīja, ka ap mazās meitenes rokām ir apvijusies gara, slaida, melna čūska ar gailošām asinssarkanām acīm. Drīz vien no tumsas izlīda vēl viena un sāka tīties gar viņas kājām. Nena spalgi kliedza un raudāja. Tesa izrāva rubīnu māsai no rokām. Neticamā ātrumā čūskas atlaida Nenu, kura raudot sabruka zemē. Santana steidzās mierināt mazo meiteni. Tikmēr melnie nezvēri grasījās uzklupt Tesai. Artāks beidzot attapās un skrēja palīgā, bet meitene aizmeta rubīnu tālu prom, un čūskas pazuda.
Baisā šņākoņa apklusa, un atkal iestājās klusums, ko pārtrauca tikai Nenas šņuksti un Tesas un Artaka elsas. Santana bija tā pārbijusies, ka nespēja izdvest ne skaņu.
Kādu brīdi visi baiļpilnām acīm lūkojās cits citā, līdz Artāks piecēlās kājās un sacīja:
- Tātad skaidrs. Neaiztikt rubīnus. Turamies uz takas un ejam tālāk!
Santana un Tesa nopietni pamāja ar galvu.
Artāks gāja pa priekšu, Santana viņam sekoja. Aiz meitenes soļoja Tesa ar Nenu rokās, pašās beigās abi zirgi. Santana un Artāks uzticējās Bultai un Viesulim un nešaubījās, ka zirgi paklausīs.
Klusums bija diezgan nomācošs. Visiem sirdis satraukti pukstēja, gribējās ātrāk tikt prom.
- Es taču jūs brīdināju, murmināja Tesa. Meitene juta dusmas uz Artāku. Viņai vienkārši vajadzēja kādu, uz ko dusmoties, lai spētu atgūties no pārdzīvotā.
- Būs labi, nav jēgas citus vainot, sacīja Artāks.
- Vainoju nevis citus, bet tevi, Tesas balss skanēja naidīgi.
- Tesa, klusu! Santana lūdza. Strīdu nedrīkstēja pieļaut.
J
- Jā, jā, aizstāvi viņu, to bruņinieku, Tesa īgni ņurdēja, tad apklusa.
Kādu brīdi viss bija mierīgi. Viņi turpināja ceļu pa līkumoto, tumšo taku, kurai abās pusēs mirguļoja rubīni starp akmeņiem un klinšu spraugās. Tagad Santana saprata, kāpēc Sarkanajās klintīs reizēm skanēja kliedzieni: bija grūti pretoties kārdinājumam paņemt kādu spožo dārgakmeni. Kaut vai uz brīdi paskatīties. Taču čūskas bija ātras un nežēlīgas.