Pēkšņi Santana uzkāpa uz kāda akmens un sarāvās. Pēc mirkļa meitene saprata, ka tas ir rubīns, un šausmās ievaidējās. Bet bija par vēlu. Santana juta, kā gar kājām aizslīd kaut kas gluds un auksts. Nākamajā mirklī čūska cieši apvijās meitenei ap potītēm, un viņa, skaļi iekliegušies, nogāzās zemē. Kliedziens spokaini
atbalsojās alu sienās. Santanas kāja atlaida zemē guļošo rubīnu, bet krītot viņa ar rokām pieskārās citiem dārgakmeņiem. Čūskas tūlīt sažņaudza meitenes rokas un piespieda Santanu pie zemes tā, ka viņa vairs nespēja atbrīvoties no rubīniem. Arvien vairāk melno, sarkanacaino čūsku ņudzēja ap meitenes rokām un līda augstāk uz kaklu un pleciem. Santana juta, ka tiek vilkta prom tumsā, bet nespēja pretoties. Pat pakliegt ne.
- Santana! Artaka balss izklausījās pēc pārbiedēta un saniknota zvēra rēciena.
Meitene pamanīja, kā nomirdz puiša sudraba zobens. Tad atskanēja cirtiena troksnis, un viņa juta, ka rokas kļūst brīvākas. Palikušās dzīvās čūskas steigšus līda tumsā, baisi šņākdamas.
Artāks uzrāva Santanu kājās, un meitene piespiedās viņam klāt.
> V
- Čūskas ir prom, viņš čukstēja.
Santana spēja tikai pamāt ar galvu.
- Klau, ierunājās Tesa, varbūt nevajadzēja… Mēs viņas saniknojām.
- Apklusti, pavisam klusi nomurmināja Artāks, un Santana, joprojām viņam cieši piekļāvusies klāt, satraukumā pasmaidīja.
Pēkšņi atskanēja zems, baismīgs rūciens, kas atbalsojās visās alās un satricināja zemi.
- Kas tas ir? bailīgi nočukstēja Santana, pacēlusi skatienu uz Artāku, kurš izbiedēti paraustīja plecus.
- Mums jābēg, drebošā balsī izdvesa Tesa un ciešāk apskāva Nenu.
Rūciens atkārtojās, un bēgļiem šermuļi skrēja pār kauliem.
- Skrienam! Artāks iekliedzās.
Viņš atlaida Santanu un metās pa priekšu. Viņi skrēja, cik jaudas, lai tiktu no šejienes prom pēc iespējas ātrāk.
Neviens nemanīja, cik grūti un smagi ir elpot, cik sāpīgi atsitas klintsradzes pret kājām.
Drīz vien čūsku šņācieni atskanēja atkal. Skrienot bija grūti izvairīties no rubīniem, un čūskas apvija bēgļu kājas. Bet tas vairs nevienu neuztrauca. Artāks nikni un prasmīgi vēzēja zobenu uz visām pusēm, pat Santana bija izvilkusi savu zobenu un cirta. Tesa ar Nenu rokās bija tā uztraukusies par mazās māsas drošību, ka čūskām spēra un samina tās ar kājām. Arī Bultai un Viesulim nācās cīnīties ar ložņājošajiem nezvēriem; zirgu pakavi bija pietiekami smagi, lai tās lopiņus neapdraudētu.
- Ātrāk, ātrāk! Artāks sauca.
Viņi iemuka šaurā, tumšā ejā, un Santana pamanīja, ka melnās takas zem kājām vairs nav. Priekšā spīdēja bāla gaisma, tas nozīmēja tikai vienu: izeja.
- Tūlīt! meitene izdvesa.
Galu galā ceļš beidzās un viņi satraukti apstājās. Izeju bija nosprostojuši akmeņi.
- Šis te jādabū malā, Artāks nekrita panikā un norādīja uz kādu no akmeņiem.
- Laidiet mani, nošņācās Tesa.
Meitene ielika Santanas rokās Nenu un devās palīgā Artākām.
Kamēr viņi stūma un grūda sarkanīgo akmeni, uzradās čūskas, jo arī šeit zemi klāja rubīni un no tiem izvairīties nebija iespējams. Ar mazo Nenu uz rokām Santana vicināja zobenu un atbrīvojās no lienošajiem nezvēriem. Meitene saprata, ka viena nespēs pati tikt galā, un krita panikā. Tad atskanēja Artaka sauciens: -Jā!
Acīs iespīdēja saulesstari, visi izmetās laukā no tumšās alas un skrēja tik ilgi, līdz baisie rūcieni un šņācieni bija apklusuši.
ŪDENSKRITUMS
Kādu brīdi ceļinieki, piekusuši no garā skrējiena, gulēja zemē un smagi elsoja. Viņi bija laimīgi, ka ir tikuši prom no Rubīnu alām.
- Mums tas izdevās, Artāks izdvesa.
Santana klusi iesmējās. Meitene pamazām atguvās no pārdzīvotā, tumsas, briesmīgajām čūskām un biedējošajiem rūcieniem. Viņi bija laukā. Spīdēja saule, viss bija gaišs un spožs.
- Cik lieliski! Santana nopūtās un piecēlās sēdus, lai palūkotos apkārt.
Viņi bija nonākuši citā Sarkano klinšu pusē. Smilšaina taka veda lejup. Viņi bija kaut kur klinšu vidū, jo tās bija visapkārt. Tur, kur zemi nesedza smiltis, auga zāle un ziedēja dažas sīkas puķītes.
- Gluži šeit mums nevajadzēja nonākt. Arī Artāks piemiegtām acīm vēroja apkārtni. Mēs nomaldījāmies no ceļa.
- Tas nekas, nomurmināja Santana.
- Galvenais, ka esam ārā, piebilda Tesa, un pārējie piekrita.
Viņi nolēma kādu brīdi atpūsties un papusdienot. Sēlas karalis bija iedevis līdzi krietnu mielastu. Diena bija silta un saulaina, dziedāja putni, un pamazām visi aizmirsa bailes un Rubīnu alas. Pēc pusdienām viņi turpināja ceļu. Santana un Artāks ar zirgiem pie rokas gāja pa priekšu.
- Paldies, ka izglābi mani no čūskām! Santana pateicās.
- Nu ko tu… Artāks samulsa. Es darīju to, ko vajadzēja. Kā tad citādi!
Lēniem soļiem viņi gāja lejā. Sarkanīgās klintis bija asas un smailas. Šur tur gulēja milzīgi akmeņi, pie kuriem nācās pieturēties, ja ceļš kļuva pārāk stāvs. Aiz tiem ēnā varēja arī brīdi atpūsties.
Līkumotā taciņa kļuva arvien stāvāka un slidenāka. Santana pieķērās pie Artaka rokas, lai justos drošāk. Viņš uzmeta meitenei mazliet pārsteigtu, bet priecīgu skatienu, un viņa pasmaidīja.
- Ei, portesieti! atskanēja Tesas balss.
Artāks iespurdzās. Meitenes attieksme puisi tikai uzjautrināja.
- Cik tālu līdz Marmora klintīm? Tesa jautāja.
- Ne pārāk, šēliete, atbildēja Artāks. Rīt no rīta jau būsim tur.
Santana iesmējās. Bija mazliet savādi, ka pēdējās dienas viņi ceļo šādā pulciņā. Vairs nebija tik vientuļi. Sākumā Santana bija pavisam viena, tad kādu laiku kopā ar Kenetu, pēc tam ar Artāku.
Bet pēc Tesas un Nenas ierašanās gaisotne bija pilnīgi mainījusies. Visiem nācās rēķināties ar mazo Neniju, jo meitenītei vajadzēja ilgāk gulēt un viņa ātrāk nogura. Toties Tesai bija tiešām savdabīgs raksturs. Meitene izskatījās diezgan skarba, spēcīga un drosmīga, taču ikviens redzēja, cik viņa ir gādīga un mīloša pret savu mazo māsiņu.
Tāpat Tesa negrasījās uzticēties Artākām. Lai gan sadraudzējusies ar Santanu, meitene pret Artāku izturējās ar aizdomām un nelielu nicinājumu. Viņa nespēja pieņemt to, ka puisis bija bijis portesietis. Tāpēc Tesa cerēja, ka šāda attieksme puisi aizvainos un viņš sadusmosies. Tad Tesa varētu pierādīt, cik nejauks un skarbs ir šis bijušais portesietis. Tomēr Artāks uzvedās kaitinoši mierīgi un izskatījās patiesi laimīgs. Tas meiteni ērcināja.
Kad ceļotāji beidzot nokāpa no Sarkanajām klintīm, viņi atkal sēdās mugurā zirgiem.
Artāks nolēma izaicināt Tesu vēl vairāk un piedāvāja meitenei jāt ar Viesuli kopā ar viņu, Artāku.
- Tev derētu atpūsties, puisis sacīja, vērodams Tesas piemiegtās acis. Santana kādu laiciņu var pieskatīt Nenu un jāt ar Bultu tavā vietā.
- Valdies, portesieti! Tesa noņurdēja.
Artāks iesmējās, tad pasniedza roku Santanai un palīdzēja tikt Viesulim mugurā.
Šī bija ļoti skaista vieta. Tuvumā nemanīja cilvēkus, kaut kur ļoti, ļoti tālu, piemiedzot acis, varēja saskatīt nelielas pilsētas un ciemus. Viņi rikšoja pa smiltīm klātu ceļu, kas slāpēja zirgu pakavu dunoņu. Pūta mierīgs, vēss un patīkams vējiņš; tas rotaļājās Santanas, Artaka, Tesas un Nenas matos un zirgu krēpēs.