Drīz vien viņu ceļš ieveda gaišā, siltu krāsu pilnā lapkoku mežā. Lapas un stumbri patīkami smaržoja pēc vasaras. Mežs čabēja un sanēja, pilns ar dažādiem kukaiņiem, putniem un dzīvnieciņiem.
»
Jāt pa šo mežu bija ļoti patīkami. Tas bija zaļganas gaismas, smaržu un skaņu pilns. Mežs likās liels, bet koki auga atstatus cits no cita, to ēnā bija patīkami vēsi.
Zirgi lēni soļoja blakus. Nena klusā un līksmā balstiņā kaut ko pie sevis dungoja, garastāvoklis visiem bija lielisks. Pat Tesa smaidīja. Santana stāstīja par Saullēktu ieleju un Romo, par turienes skaistajām ainavām. Pēc tam abas sāka runāt par Marmora klintīm un Marmora klinšu pilsētu. Artāks smaidot klausījās un vēroja apkārtni, lai saglabātu pareizo virzienu.
- Mamma teica, ka tur būšot ļoti skaisti, Tesa sacīja. Cerams, tur atradīsim palīgus. Mammai tur esot draugi.
- Viss būs labi, tici man, Santana mierināja. Un atradīsim Moju. Mēs viņu izglābsim.
Tesa pateicīgi pasmaidīja.
- Jūs tiešām dosieties meklēt to avotu? meitene jautāja.
Santana pamāja ar galvu.
- Tas nebūs viegli. Mamma stāstīja, ka Noburtajā mežā esot sastopami visādi brīnumi un dīvaini radījumi, Tesa domīgi teica.
- Jā, par to mūs jau brīdināja. Bet mums izdosies. Ir jāizdodas. Pat elfi apgalvoja, ka viss būs labi.
- Nūjā, un tu jau arī esi leģendas meitene… Tev ir lemts atrast to avotu. Citādi nevar būt.
- Tieši tā, Santana nomurmināja, kaut arī joprojām nespēja tam noticēt. Izredzētā bija viņas mamma, bet… tagad Krises likteni bija mantojusi viņas meita.
- Kāda ir sajūta, kad… tev ir tāds liktenis un par tevi ir leģenda? Tesa gribēja zināt.
Santana iespurdzās un paraustīja plecus. Mazliet dīvaini. Vienīgi es zinu, ka to avotu atradīšu.
Izjājuši no meža, viņi tālāk devās pāri viļņotiem, zaļiem un kalnainiem laukiem.
- Klau, šēliete! ierunājās Artāks, un Tesa pret viņu aizkaitināti pagriezās, lai gan arī acīs vīdēja jautrība. Šķiet, tava mamma labi pazīst Marmora klintis. Ko tu zini par to pilsētu? Piemēram, kas tur dzīvo?
Neko daudz es nezinu, atbildēja Tesa. Pilsēta ir diezgan maza, tur dzīvo dažādi ļaudis. Tā ir maģiska vieta. Mamma teica, ka iedzīvotāji tur protot rīkoties ar maģiju. Un tur esot interesanti, brīnumaini zvēri.
- Izklausās baisi, Artāks iespurdzās. Cerams, kāds mūs nenoburs…
Tesa uzmeta puisim dusmīgu un aizvainotu skatienu; Artāks atkal viņai neticēja.
Pamazām saule iekrāsoja debesis arvien tumšākos un sārtākos toņos. Zirgi rikšoja mērenā solī. Ēnas stiepās garākas, un pienāca vakars.
Drīz vien viņi sasniedza nelielu mežu; tur visu klāja oranžīga gaisma, rietošās saules stari spraucās caur lapotni.
- Skatieties! Artāks norādīja uz priekšu. Cauri kokiem netālu bija saskatāmas baltas klintis. Sēliete, vai esi apmierināta?
- Jā, portesieti, Tesa nespēja nepasmaidīt. Ar Artāku vienmēr bija patīkami, droši un interesanti; viņš bija apburošs.
Viņi nolēma atrast kādu vietu, kur nedaudz pagulēt, lai nākamajā rītā agri turpinātu ceļu un tiktu līdz Marmora klinšu pilsētai.
Zirgi soļoja pavisam lēni. Sarunas apklusa. Mežs ieslīga mierpilnā klusumā, ko ik pa brīdim pārtrauca kāda dzīvnieka soļi, putnu spārnu švīkstoņa, pakluss kliedziens vai sauciens.
Pēc kāda laika viņi izdzirdēja savādu skaņu, tādu kā šņākoņu un rūkoņu. Santana sarāvās, atcerējusies Rubīnu alas un turienes nezvērus. Tomēr šeit bija kaut kas pavisam cits. Izklausījās pēc… ūdens.
Santana un Tesa smaidot saskatījās.
- Tas ir ūdenskritums, vai ne? vaicāja Artāks.
- Mēnesgaismas ūdenskritums, Tesa atbildēja.
- Kāpēc mēnesgaismas? Artāks gribēja zināt.
Tesa nošūpoja galvu un izmantoja iespēju pakaitināt puisi.
- Un vēl šis esot šēlietis! Pat savas tautas leģendas nezina, meitene nopūtās.
- Nu, nu, nesāciet tik strīdēties, iespurdzās Santana. To sauc par Mēnesgaismas ūdenskritumu tāpēc, ka naktī, kad spīd mēness, ūdens skaisti spīguļo un mirguļo. Tas izskatoties brīnumaini.
- Skaidrs, Artāks pamāja ar galvu.
- Ē, Santana, kāpēc tu vienmēr esi viņa pusē? Tesa sašuta.
Santana iesmējās.
- Tur neko nevar darīt, šēliete, Artāks sacīja. Es vienkārši esmu labāks par tevi.
- To mēs vēl redzēsim, noņurdēja Tesa. Turies cieši, Nenij! viņa uzsauca māsai. Mēs viņiem parādīsim!
- Ko tu taisies darīt? ar aizdomām vaicāja Artāks, un Santana drošības pēc ciešāk apķērās ap viņu.
- Kurš pirmais līdz ūdenskritumam? Tesa izaicināja.
- Ha! Artāks iesmējās. Tūlīt tu redzēsi, kāpēc manam zirgam vārds ir Viesulis!
- Ei! Santana jokojot viegli iesita puisim pa galvu.
- Neapvaino manu Bultu!
- Tas būs jautri… nomurmināja Tesa.
- Aiziet! iesaucās Artāks, un zirgi metās auļos.
Beidzot ceļinieki bija sasnieguši ūdenskritumu.
- Es uzvarēju, un tev ar to nāksies samierināties, šēliete!
- Nemaz neceri, bijušais portesieti!
- A, ak tad tagad jau bijušais? Nu paldies par to! Beidzot saproti, ka arī es esmu šēlietis?
- Protams, ne! Tu neesi šēlietis! Tu esi vienkārši… nejēgai Santana iespurdzās.
- Kāpēc viņi tik dīvaini uzvedas? jautāja Nena, ieplestām acīm vērojot Artāku un Tesu, kuri centās viens otru pārliecināt par savu uzvaru.
- Nezinu, Nenij. Santana noglaudīja meitenītei galvu.
- Viņi vienkārši nespēj piekāpties.
Galu galā abu strīdnieku balsis noklusa un Santana atviegloti nopūtās. Artāks un Tesa pa īstam nedusmojās, un bija diezgan interesanti klausīties uzjautrinošo vārdu apmaiņu, kaut gan tas traucēja mierīgi vērot skaisto ainavu.
- Santana? Artāks uzrunāja meiteni, un viņa atskatījās. Mēs taču uzvarējām, vai ne?
- Protams, Artak. Nav šaubu, Santana atbildēja. Artāks uzvaroši pasmaidīja un devās piesiet zirgus. Tesa gāja sameklēt savas segas. Santana nošūpoja galvu
un atsāka vērot brīnišķīgo ainavu.
Mēnesgaismas ūdenskritums bija tiešām skaists. Ūdens aumaļām gāzās no sudrabpelēkām klintīm. Ūdenim atsitoties pret akmeņiem, uz visām pusēm bira sīkas šļakatiņas, kurās rietošas saules stari zīmēja mazas varavīksnītes. Visapkārt bija tikai koki un klusums, skanēja vienīgi ūdens šalkoņa un dunoņa. Vieta likās apburta, un Santana tiešām priecājās par to, ka Artāks un Tesa ir apklusuši. Šī vieta bija pārāk skaista un apburoša, lai noskaņu izjauktu ar bezjēdzīgiem strīdiem.
Drīz vien Tesa veda Nenu nomazgāties, jo mazajai meitenei bija laiks iet gulēt. Viņa gan iebilda, jo gribēja vērot ūdenskritumu. Tomēr drīz vien meitenīte bija aizmigusi māsai klēpī.
Debesis bija tumšas un skaidras, spīdēja simtiem sīksīku zvaigznīšu. Un mēness! Tas bija spilgts, gaišs un mirdzošs. Santana smaidot vēroja, kā mēnesgaisma rotājas ūdenskritumā, liekot ūdenim mirdzēt un virmot, mainot krāsu. No tumšzilas uz gaišzilu, no sudrabainas uz sniegbaltu.
- Skaisti, vai ne? meitene jautāja Artākām, kurš sēdēja blakus.
Puisis pamāja ar galvu.
Visi klusēdami vēroja ūdenskritumu, līdz Artāks piecēlās kājās un pasniedza roku Santanai.
- Ejam! viņš teica.
Meitene satvēra puiša plaukstu. Viņi skrēja lejā no nelielā pakalniņa, kur bija uzcēluši apmetni, un uz brīdi apstājās pie maza ezeriņa. No tā urdza sīka straumīte, kas tālāk pārvērtās par lielu upi.