- Nāc! Artāks iebrida ūdenī.
Santana iesmējās un viņam sekoja. Viņi jau bija novilkuši apavus, un bija patīkami sajust dzidro, vēso ūdeni. Tas bija diezgan auksts, un Santana iespiedzās.
Pēkšņi meitene pārsteigumā pacēla roku. Artāks paskatījās viņas rādītajā virzienā, un puiša sejā pavīdēja smaids. Virs
ūdens laidelējās neliels, skaists putns spoži balts, ar sudrabotiem spārnu galiem un mazu, spiču knābīti. Putniņš klusi dziedāja brīnumainā, smalkā balsi. Melodija bija plūstoša un atgādināja ūdens kustību viļņus un lēkājošas šļakatas.
- Cukurdūja, Santana sacīja.
- Cukurdūja? Artāks pārjautāja.
- Nūjā! Šie putni ir ļoti gudri un ēd tikai saldus augļus.
Drīz vien atlidoja vēl divi skaistie putniņi un ar klusām,
melodiskām dziesmām pieskandināja apkārtni. Dziesmas atbalsojās ūdens šalkoņā.
Santana un Artāks, joprojām sadevušies rokās, turpināja bradāt pa ūdeni. Jo vairāk viņi tuvojās ūdenskritumam, jo slapjāki kļuva. Šļakatas sitās sejā un izmērcēja drēbes; viņi tikai pasmējās.
- Kurp tu mani ved? Santana skaļi jautāja, jo ausīs dunēja ūdenskrituma rūkoņa.
Artāks pamāja ar roku, un meitene pamanīja, ka klintīs aiz ūdenskrituma ir ala.
Drīz vien abi tur nonāca. Aiz muguras slējās klints, bet priekšā kā biezs, virmojošs aizkars gāzās ūdenskritums, kas aizmigloja skatu. Ūdens dunoņas apņemti, jaunieši jutās kā šķirti no pārējās pasaules. Ūdens skalojās mazliet pāri ceļgaliem. Santana un Artāks bija izmirkuši, bet par to neuztraucās. Santana sen nebija jutusies tik laimīga un sajūsmināta. Varbūt vēl vienīgi Ziedu zemē; tur viņu bija apreibinājusi saldā puķu smarža. Tagad viss bija pa īstam.
Santana un Artāks smaidot pagriezās viens pret otru. Artāks satvēra meitenes rokas un pienāca vēl tuvāk klāt. Mēnes\ gaisma apspīdēja viņu
sejas, un tās izskatījās bālas un gludas kā porcelāns. Santana pamanīja, ka mēnesgaismā zilās Artaka acis mirdz gandrīz sudrabotas.
Kādu brīdi viņi klusēja. Gribējās, lai šis brīdis nebeigtos nekad. Viņi vēl ilgi, ilgi varētu tā stāvēt.
Un tad Artāks noliecās un noskūpstīja meiteni, satvēris ap vidukli; meitene uzlika rokas uz puiša pleciem.
Mēnesgaisma rotājās viņu matos, un pasaule šķita apstājusies.
PILSĒTA KLINTĪS
No rīta pamodusies, Santana pamanīja, ka guļ blakus Artākām un viņu rokas ir sadotas. Meitene pasmaidīja un nopūtās. Droši vien viņa ir pieļāvusi milzīgu kļūdu. Bet nu bija vienalga, ko drīkst un ko ne. Šobrīd viņa bija laimīga. Viņai taču ir tiesības būt laimīgai un darīt to, kas patīk! Vai nav vienalga, ko domās citi? Artākām ir taisnība. Tā ir viņu dzīve, viņu izvēle.
Drīz vien pamodās arī Artāks. Kādu brīdi abi klusēdami gulēja un smaidot lūkojās viens otrā. Santana juta, ka ir aizmirsusi visu pārējo pasauli, viss nepatīkamais šķita izdzisis no prāta.
Tesa tūlīt pamanīja Santanas un Artaka savādo, laimīgo un mazliet sapņaino noskaņojumu, tādēļ viņus vēroja ar aizdomām. Abi jaunieši par to nelikās ne zinis. Domas bija gaišas un laimīgas. Meitenei šķita, ka viņa varētu lidot. Bija tik viegli!
- Ei, Santana! Tesa uzsita knipi meitenei deguna priekšā, un viņa sarāvās. Vai tu vispār manī klausies?
- Ē… Santana attapās. -• Nē, piedod.
Tesa nošūpoja galvu un neviļus pasmaidīja.
- Mēs dodamies tālāk. To es arī gribēju pateikt.
- Labi. Es tūlīt, Santana nomurmināja. Viņa bija apjukusi un savādi izklaidīga.
Viņi atkal kāpa zirgos: Tesa ar Nenu uz Bultas, Artāks ar Santanu uz Viesuļa.
Kad mežs palika aiz muguras, viņi nonāca plašā, saulainā klajumā ar garu, koši zaļu zāli. Gaiss bija diezgan vēss. Nebija jau brīnums viņi bija tikuši līdz Sēlas ziemeļiem.
Drīz vien ceļinieki apstājās pie Marmora klintīm. Nena priecīgi sasita plaukstas, ieraudzījusi meklētos baltos kalnus.
Klintis izskatījās varenas un iespaidīgas. Tās tik tiešām bija gandrīz pilnīgi baltas ar mazliet pelēcīgu un gaišbrūnu nokrāsu.
Santana pacēla skatienu, lai vērotu klinšu virsotnes, un neticīgi noprasīja:
- Tur augšā tiešām ir pilsēta?
- Ir, ir, Tesa pamāja ar galvu. Augšā ir tāda kā neliela iedobe, un klinšu aizsegā ir paslēpusies pilsēta.
- Neticami, Santana nočukstēja.
- Nāciet šeit! uzsauca Artāks, kUrš bija atradis šauru, līkumotu taciņu, kas pa baltiem akmeņiem veda augšup.
Drīz vien sākās kāpiens kalnā. Likās, ka visgrūtāk iet zirgiem, jo viņi nebija pieraduši soļot pa tik stāvu ceļu.
Artāks ar Viesuli gāja pa priekšu, Santana ar Bultu tūlīt aiz viņa. Beigās blakus Tesai cītīgi spēra soļus mazā Nena.
Santana visu laiku gribēja kaut ko pateikt Artākām. Līdzko Artaka un Santanas skatieni sastapās, viņi abi sasmaidījās.
Taciņa patiesībā bija ērta. Tikai dažviet tā izrādījās tiešām stāva; tad vajadzēja palīdzēt zirgiem. Tomēr tā bija droša, pietiekami lēzena un meta līkumus. Marmora klintis bija tiešām neparastas. Dažviet starp gaišiem akmeņiem spraucās gari, spilgti zaļi zāles stiebri ar košiem, krāsainiem ziediņiem, citviet pāri akmeņiem tecēja sīki, dzidri zili strautiņi. Gaiss bija svaigs un patīkams.
Jo augstāk viņi kāpa, jo vairāk Santana uztraucās. Marmora klintis bija pirmais ceļa posms līdz Safīru avotam… Tas bija pavisam tuvu. Artāks sprieda, ka līdz avotam viņi varētu tikt jau šovakar, ja tikai Noburtajā mežā negadītos neparedzēti šķēršļi.
- Klau, Artak! Santana beidzot ierunājās. Ko tu domā darīt, kad viss beigsies?
Artāks smaidot paraustīja plecus.
- Par to es vēl neprātoju, viņš atbildēja.
- Bet… Kur tu domā dzīvot? Tu taču pametīsi Portesu pavisam, vai ne?
- Protams! Par to nešaubies, Artāks nopietni un pārliecinoši sacīja. Arī mana ģimene to atbalsta. Vecmāmiņa nekad nav jutusies īpaši labi, dzīvojot Portesā. Arī mamma un māsa noteikti priecāsies. Viņām ir vajadzīgas pārmaiņas, kāds uzmundrinājums pēc… puiša balss aizlūza un skatiens satumsa.
- Man tik ļoti žēl tava brāļa, Artak, Santana skumji nočukstēja. Meitene piegāja pie puiša, un viņš ieskatījās viņas acīs. Santana uzmundrinoši paspieda viņa plaukstu.
- Gan jau būs labi, Artāks nopūtās un piekļāva Santanu sev klāt.
Skaistais, patīkamais brīdis, kad šķita, ka viņi ir pavisam vieni uz šīs pasaules, pēkšņi pārtrūka.
- Ei, jūs abi! Mēs laikam steidzamies, vai ne? Tesa nepacietīgi noņurdēja.
Artāks un Santana atrāvās viens no otra un pārsteigti uzlūkoja meiteni. Artāks izskatījās uzjautrināts, bet Santana samulsusi.
Viņi turpināja ceļu. Tesa nolēma iet pa priekšu. Viņa uzmeta ciešu skatienu Santanai, taču nešķita aizkaitināta. Tesa tikai nošūpoja galvu.
Ak, es muļķe, ko es esmu izdarījusi?! Santana pārdzīvoja. Te tev nu bija plāns "palikt tikai draugiem"! Meitene smagi nopūtās. Viņa vienkārši nespēja dzīvot bez Artaka… Lai nu kā, viss varētu nokārtoties arī labi.
Galvenais bija atrast Timo. Santana nevarēja iedomāties Timo attieksmi. Vai viņš sadusmosies, kad ieraudzīs Artāku? Vai arī apjuks? Varbūt priecāsies, saticis Santanu, un Artākām nepievērsīs uzmanību? Vai arī nesapratīs, cik vini ir tuvi?
y
Santana vēlreiz nopūtās. Par to tagad nebija vērts domāt. Tad jau redzēs!