- O! pēkšņi atskanēja mazās Nenas smalkā, sajūsminātā balstiņa, un visi pārējie salēcās.
- Kas tur ir, Nenij? Tesa vaicāja.
- Skatieties! Skatieties! mazā sajūsmināti sauca un norādīja sānis.
Arī pārējie pagriezās uz to pusi. Aiz klintīm kaut kas sakustējās, un priekšā no ēnas izlīda skaists, neparasts dzīvnieks. Tas bija ļoti līdzīgs zirgam, tikai mazāks un smalkāks. Arī krēpes un aste bija daudz garāka. Dzīvnieks bija balts, ar sudrabotām krēpēm, kas, vējā plīvojot, brīnumaini vizēja. Bet visneparastākais bija sudrabots rags dzīvnieka pierē.
- Vienradzis, vienlaikus nočukstēja Santana un Tesa.
Dzīvnieks izskatījās bezbailīgs. Vienradzis uz klintīm
stāvēja droši, asie, nelīdzenie akmeņi tam netraucēja, un no cilvēkiem tam bail nebija.
- Tik smukiņš! Tesa nomurmināja maigi un sapņaini.
Mazā Nena drosmīgi spēra soli tuvāk vienradzim, un tas
nebēga. Meitenīte pacēla roku un noglāstīja dzīvnieka garās krēpes, un tas nolieca galvu zemāk. Santana pasmaidīja: vienradzis bija tiešām burvīgs.
- Paskat! Artāks nomurmināja un viegli iebakstīja Santanai sānā.
Meitene atskatījās un ieraudzīja vēl divus vienradžus, kuri izlīda no klinšu aizsega; tie bija brīnumaini, neticami skaisti un bezbailīgi.
- Redziet, viņi ir pieradināti! Pilsēta noteikti ir tepat, Tesa sacīja.
- Nu tad ejam tālāk! teica Artāks.
Tik tiešām, pilsētu viņi sasniedza pavisam drīz. Vienradžu pavadīti, ceļotāji uzkāpa līdz virsotnei, kur pavērās skaists skats lejup.
Apakšā stiepās liela, līdzena un plakana klints, ko ieskāva augstākas un smailākas klintis. Un uz šīs plakanās virsotnes bija uzcelta pilsēta. Nedaudz tālāk, kur līdzenā virsma beidzās, lēzens kalns veda vēl zemāk uz milzīgu mežu. Arī to ieskāva Marmora klintis. Tās bija neticami lielas.
- Oho! arī Artāks pārsteigts lūkojās lejup.
- Esam klāt, Tesas balsī skanēja atvieglojums un prieks.
Viņi devās lejā pa taciņu uz Marmora klinšu pilsētu.
Beidzot nonākuši uz stabila, līdzena pamata, viņi atviegloti uzelpoja, jo soļi uz asajiem akmeņiem bija kļuvuši nedroši un grīļīgi.
- Tas ir tik neticami, Santana noelsās.
Pilsēta bija tiešām neparasta, skaista un gaiša. Visas mājas bija celtas no marmora, arī ielas bija baltas. Balto krāsu papildināja gaišzili, pelēcīgi, brūngani, zeltaini un arī
sudraboti toni.
i
Pilsēta bija liela. Nemaz nešķita, ka tā atrastos klinšu viducī. Saule spīdēja tāpat kā jebkur citur.
Tomēr šī bija gluži vai cita pasaule. Skaista, brīnumaina pasaule klintīs.
- Te tiešām mitinās dažādi iedzīvotāji, Artāks nomurmināja, paskatījies apkārt.
Santana piekrītoši pamāja ar galvu. Platās akmens ielas bija pilnas ar dažādiem radījumiem; meitene pamanīja gan skarbus, nopietnus kentaurus, gan klusus, neizdibināmus satīrus, gan čaklus, izpalīdzīgus rūķus, gan prasmīgus, mazliet dīvainus pundurus. Arī cilvēkus manīja, bet tie visi šķita savādi. Viņiem piemita kaut kas neparasts gan izskatā, gan apģērbā, gan stājā un gaitā. Brīnumdaiļas, slaidas un gaišmatainas meitenes garās, gaišās kleitās; Santana sprieda, ka tās varētu būt fejas. Nopietni, cēli vīri apmetņos, ar neizdibināmām sejām un godīgām acīm; tiem bija jābūt magiem un druīdiem. Arī raganas un burves bija redzamas sievietes tumšās drānās ar aizdomīgiem skatieniem un maģiskiem aksesuāriem. Ielas šķita rosības pilnas; skanēja balsis un soļi; cilvēki un radījumi gāja garām cits citam cits smaidīdams, cits nodūris galvu, cits vērodams apkārtni, cits sarunādamies ar kādu vai pats ar sevi. Cauri gaišajām mājām laidelējās dažādi putni gan redzēti, gan neredzēti. Santana nebija ticējusi, ka vienviet satiks tik daudz ērmotu radījumu un dīvainu cilvēku. Šī pilsēta gluži vai strāvoja brīnumainā gaisotnē, maģija likās jūtama ik uz soļa.
Pilsētnieki īpašu uzmanību četriem ceļotājiem nepievērsa. Tikai dažs uzmeta skatienu, cits uz brīdi apstājās. Toties uzmanība uzreiz tika pievērsta Bultai un Viesulim, jo šajā pilsētā zirgu nebija.
Santana, tāpat kā pārējie, pēkšņi jutās apjukusi. Viņi bija tik atšķirīgi šajā mistiskajā pūlī!
- Tesa, Artāks uzrunāja meiteni, tev vajadzētu zināt, kurp iet tālāk. Tu taču par šejieni visu zini. Tā vismaz likās, viņa balsī ieskanējās neliela zobgalība.
Santana nopūtās. Viņi laikam nekad nebeigs viens otru
kaitināt un ķircināt…
>
Tesa izskatījās apjukusi. Mamma teica, ka mūs te kāds satiks. Ka mums jāmeklē kāds pazīstams… Bet es…
- Nav ne jausmas, kur te kāds mūs varētu pazīt, nomurmināja Artāks. Spoži!
Tesa dusmīgi nošņācās, un Santana metās strīdnieku starpā:
- Mieru! Nav tik traki. Mēs noteikti atradīsim palīdzību.
Meiteni pārtrauca zema, skanīga un patīkama balss:
- Teranesa, vai tā esi tu?
Pagāja brīdis, līdz viņi saprata, ka svešais uzrunā Tesu. Santanas un Artaka skatieni jautājoši pievērsās meitenei, bet Tesa apjukusi papurināja galvu.
Runātājs beidzot bija pienācis klāt, un ceļinieki spēja viņu aplūkot. Tas bija cēls, cienījams vīrs ar gariem, sirmiem matiem, tikpat sirmu un garu bārdu, nopietnu, gudru seju un koši zilām, labsirdīgām acīm. Viņš ar vieglu smaidu lūkojās uz Tesu un Nenu. Tesa beidzot atjēdzās.
- Jūs esat… mags Matvejs? meitene nedroši vaicāja.
Vīrs pamāja ar galvu.
- Tu esi krietni izaugusi, Teranesa, viņš sacīja.
- Vienkārši Tesa, meitene nomurmināja.
- Kā vēlies, Matvejs piekrita. Un vai šī būtu Nena? mags pievērsās mazajai, kura diezgan droši skatījās vīra zilajās acīs un pamāja ar galvu.
- Priecājos, priecājos! Jūs izskatāties diezgan apjukušas. Tu mani noteikti neatceries, Tesa, vai ne? Meitene noliedzoši papurināja galvu. Es pie tevis ciemojos, kad biji vēl maza. Kā Nena tagad. Pēc tam pārcēlos uz dzīvi šeit un ar Moju sazinājos tikai ar vēstulēm.
Brīdi valdīja klusums, tad Matvejs beidzot pievērsās Santanai un Artākām:
- Un kas jūs būtu?
- Santana un Artāks, atbildēja Tesa. Mūsu draugi. Viņa neuzkrītoši samiedza acis uz Artaka pusi.
- Liels prieks iepazīties, Matvejs sacīja. Labi, ko nu mēs te stāvam ielas malā? Nāciet pie manis uz mājām.
Noteikti esat mērojuši tālu ceļu.
* * *
Matveja māja bija neliela, gaiša un skaista. Sēdēdama pie pamatīga koka galda, kurā tika celtas pusdienas, Santana jutās kā tādā brīnumainā pasakā. Viņa atradās marmora namā, sienas bija izrakstītas ar nesaprotamiem simboliem un zīmēm, no griestiem nokarājās interesanti amuleti un mistiski priekšmeti. Uz palodzes ziedēja košas puķes baltos puķupodiņos, bet aiz loga ik pa brīdim aizlaidās kāds dziedošs, skaists putns, aiztipināja rūķis vai cēlā gaitā aizsoļoja kentaurs. Pie istabas durvīm karājās neparasti, sidrabbalti zvaniņi, kuri sakustoties radīja plūstošu, patīkamu melodiju.
Drīz vien visi kopā pusdienoja. Santana izbaudīja garšīgo, silto maltīti. Sarunas bija noklusušas. Nena izskatījās pavisam miegaina, arī Tesa nogurusi. Santana un Artāks bija satraukti viņiem tūlīt vajadzēja doties tālāk, lai atrastu Safīru avotu. Tomēr īsa atpūta bija nepieciešama visiem.
- Nu ko, Matvejs ierunājās, kad visi bija paēduši. Kas īsti ir noticis? No Mojas jau kādu laiciņu nav nekādu ziņu, un man tiešām nav skaidrs, ko jūs te darāt.
Tesa nopūtās un lēnām sāka stāstu par pareģojumu, Kristāla upi, safīriem un portesiešiem.
Santana un Artāks, juzdamies mazliet neērti un nevajadzīgi šajā sarunā, saskatījās.