- Vai iziesim laukā? Artāks piedāvāja.
- Labprāt, Santana atviegloti pasmaidīja.
Pie Matveja mājas bija neliels pagalms un dārziņš ar vienkāršiem, bet brīnišķiem augiem un dažām puķēm.
Santanai te ļoti patika. Pagalms bija kluss un mierīgs un šķita apburts.
Santanai pie jostas joprojām karājās zobens. Meitene to izvilka un pacēla, vērojot, kā tas saulē mirguļo. Viņa stingri satvēra rokturi un samiedza acis, iztēlojoties, kā ar to cīnās īstā kaujā.
- Nē, tā ne, Santanai aiz muguras atskanēja Artaka klusā balss. Turi šādi. Lūk, tā!
Puisis satvēra meitenes rokas un palīdzēja pareizi turēt zobenu. Santana, sajutusi viņa pieskārienu, aizmirsa par zobenu un lāva Artākām ar viņas rokām rādīt dažādas cīnu
> > 5
kustības un stāstīt par pareiziem satvērieniem un citām svarīgām lietām.
Pēc tam Artāks piedāvāja trenēties pa īstam, un Santana piekrita.
- Nu tad aiziet! Puisis izvilka savu garo sudraba zobenu. Neuztraucies, es tev pāri nenodarīšu!
Santana pasmaidīja.
- Piesargies, ka es tev pašam kaut ko nenodaru, meitene nomurmināja.
Drīz vien Artāks veica pirmo cirtienu, ko Santana prasmīgi atraidīja. Viņa tūlīt pamanīja, ka puiša kustības ir piesardzīgas un daudz mierīgākas nekā īstā cīņā. Viņš tiešām baidījās nejauši savainot meiteni.
- Nē, nē, turi taisnāk! Tagad ir labi, Artāks palaikam deva kādu padomu.
Viņi vēzēja zobenus, atraidot viens otra cirtienus un lēnām virzoties pa apli. Skanēja zobenu šķindoņa, Artāks un Santana skatījās viens uz otru. Artaka smaids bija mierīgs un laimīgs, Santana jutās sajūsmināta un apjukusi.
- Tev sanāk ļoti labi, Artāks paslavēja.
- Pateicos, nomurmināja Santana, koncentrējoties uz zobeniem un kustībām.
Cīnīties ar Artāku bija… savādi. Meitenei patika tas, ka viņai izdodas labi atvairīt puiša zobenu. Viņa nespēja domāt par Artāku kā par ienaidnieku vai pretinieku.
- Nu labi! Manuprāt, pietiks, Artāks nolaida zobenu. Man bail, ka es nejauši tevi savainošu.
- Domā, ka es nepratīšu aizstāvēties? Santana skatījās
viņam acīs.
j
- Nē, tikai uztraucos par tavu drošību, nomurmināja Artāks un noglāstīja Santanas vaigu.
- Atvainojiet… atskanēja kāda smalka, dzidra balss, un abi jaunieši pārsteigti sarāvās un pagriezās.
Pie viņiem bija pienākusi skaista, jauna sieviete ar gariem, gaišiem matiem, kas krita pār viņas muguru sīkos vilnīšos. Viņa bija tērpusies garā, gaiši violetā kleitā, kas izcēla slaido augumu. Sievietei bija mandeļveida acis, zeltainas un neticami skaistas, smalkas uzacis un garas, mirdzošas skropstas.
- Mans vārds ir Rīsela. Esmu feja. Vai jūs esat Safīru avota meklētāji?
- Jā, samulsusi atbildēja Santana. Kā… kā tu to zināji?
- Viņa taču ir feja, pavisam klusi nomurmināja Artāks, bet Rīsela to dzirdēja un burvīgi pasmaidīja.
- Man to pastāstīja elfi. Es nesen dažus satiku. Esmu feja, tādēļ man piemīt šādas tādas spējas; tas ļoti palīdz.
Santana pamāja ar galvu.
- Jums vajadzētu pasteigties. Portesieši ir jau Šēlā. Viņi dodas tieši šurp, feja turpināja.
Santana un Artāks pārmija satrauktus skatienus.
- Bet jums ir lielas izredzes. Patiesībā viņiem trūkst zināšanu. Es neticu, ka viņi prastu atrast avotu, jo tā ir brīnumainākā Sēlas leģenda, un tā ir noburta… Šaubos, vai portesieši tuvākajā laikā atradīs avotu, ja vien nesagūstīs kādu ķīlnieku, no kā izdabūs vajadzīgās ziņas, Rīsela pārliecināti apgalvoja, un Santana saviebās, izdzirdot par ķīlniekiem. Turklāt, ja jūs palīdzēsiet… Tad viņu cerības zudīs pavisam.
Viņi atgriezās Matveja mājā un paziņoja, ka nekavējoties turpinās ceļu. Feja Rīsela deva padomu, ka zirgus varētu atstāt tepat ceļš vairs nebija tāls, un uz Noburto mežu labāk doties kājām. Tur var gadīties stāvi kāpumi, dziļi biezokņi vai citi šķēršļi, ko zirgiem būtu grūti pārvarēt. To gan droši apgalvot nevarēja, jo Noburtajā mežā neviens nekad nav bijis. Vienīgi tie, kas meklējuši Safīru avotu.
Tā nu Bulta un Viesulis tika atstāti pagalmā pie Matveja. Galu galā zirgi bija pelnījuši atpūtu. Matvejs, Tesa un Nena novēlēja veiksmi un drosmi, ja nu ceļā gadītos negaidīti šķēršļi. Sākumā Tesa spītīgi centās iestāstīt, ka arī viņai jādodas līdzi, varbūt rodas iespēja izglābt viņas mammu. Bet pārējie tam nepiekrita. Galu galā vienīgi fejas Rīselas vārdi, ka pie avota nokļūs tikai viens vienīgais, Tesu nomierināja. Tomēr meitene dusmīgi murmināja, ka Artāks jau nav nekāds izredzētais.
Artāks solīja drīz atgriezties ar veiksmīgu guvumu. Santana spēja vien vārgi smaidīt. Viņi paņēma dažas vajadzīgākās mantas, ielika somās mazliet ēdamā, ko iedeva Matvejs, un izgāja Marmora pilsētas ielās.
Feja Rīsela pieteicās viņus pavadīt līdz Noburtajam mežam. Gājiens lejā no klintīm izvērtās daudz patīkamāks un interesantāks, nekā varēja iedomāties, jo feja pasauca trīs vienradžus un viņi sēdās tiem mugurā, lai ātrāk tiktu līdz mežam.
Sākumā Santana baidījās kāpt uz vienradža, arī Artāks uz trauslo dzīvnieku lūkojās ar šaubām. Galu galā vienradži izrādījās ērts un patīkams pārvietošanās veids, jo uz klintīm tie jutās droši.
Vienradži bija spēcīgi. Santana apbrīnoja šos dzīvniekus neticami gudrus un skaistus. Meitene iegremdēja rokas zīdainajās, garajās krēpēs un pasmaidīja. Arī viņa gribētu sev vienradzi. Bet, nē, meitenei jau bija mīļotā Bulta, un ar to pietika.
- Labi, šeit mūsu ceļi šķirsies, Rīsela sacīja, kad viņi apstājās uz akmeņainas taciņas klinšu pakājē. Santana pacēla galvu un augšā uz klints ieraudzīja gaišās pilsētas siluetus, bet virs tās pārējās klintis. Lai jums veicas un lai viss izdodas!
Santana un Artāks pateicās par palīdzību, un Rīsela trīs vienradžu pavadībā devās augšup uz pilsētu.
- Nu ko, Artāks nopūtās un uzlūkoja Santanu. Esi gatava?
Santana ieskatījās viņam acīs un nopietni pamāja ar galvu viņiem tas jāizdara.
VISSKAISTĀKĀ LEĢENDA
Noburtais mežs patiešām izskatījās brīnumains. To Santana saprata, līdzko tajā iegāja. Likās, ka mežs ir noburts pirms simtiem gadu, jo laiks šeit šķita apstājies. Koku stumbri bija resni un gari, milzīgas saknes slējās virs zemes dažviet tik augstu, ka nācās tām rāpties pāri. Koku tumšbrūno mizu klāja sudrabpelēki, zilgani ķērpji, bet zemi biezas, mīkstas sūnas, kurās dziļi grima kājas. Par spīti tam, ka mežā trūka saules gaismas, tas bija neticami gaišs un koši zaļš.
Valdīja brīnumains klusums. Santana dzirdēja tikai savu satraukumā pukstošo sirdi.
- Te tiešām ir savādi, ierunājās Artāks, un meitene salēcās.
Arī pats Artāks izbijās no savas balss, kas šķita tik skaļa un neiederīga. Tālāk viņi gāja klusēdami.
Noburtais mežs aizvien vairāk viņus ievilka savā burvībā. Pamazām tas šķita arvien neparastāks un mistiskāks. Likās, ka viņus pavada čaboši soļi un klusas balsis. Santana un Artāks atskatījās un sarāvās, kad izdzirdēja kādu skaņu; viņi juta, ka nav vieni.
Drīz vien Santana pamanīja, kas viņiem seko. Tie bija gariņi. Meitene pasmaidīja. Viņa zināja, ka tie ir nekaitīgi. Arī Artāks ieraudzīja klusos sekotājus un samulsis sarauca pieri.
Šie sīkie radījumi tiešām bija neparasti. Koku gariņi atgādināja koka mizas gabalus un zariņus, lapu gariņi koku un puķu lapas un arī zāles stiebrus, bet sūnu gariņi mazus sūnu gabaliņus. Tie čabinoties sekoja Santanai un Artākām, bet, līdzko jaunieši pagriezās, centās paslēpties un saplūda ar tuvāko koku vai zemi.