Tie gan ir interesanti, Artāks nomurmināja, un Santana piekrītoši pamāja ar galvu.
Gariņi bija diezgan uzjautrinoši un brīnumaini. No Šēlas leģendām Santana zināja, ka agrāk tie bija visur ikvienā kokā, ikvienā augā. Tomēr tie baidījās no cilvēkiem, tāpēc pazuda. Noburtais mežs noteikti bija vienīgā vieta, kur gariņi bija saglabājušies.
Patiesībā abi ceļotāji jutās atviegloti, pamanot sīkos gariņus. Pirms tam sajūta bija nepatīkama, jo nevarēja saprast, kas viņiem seko. Vairs nelikās, ka viņi šai mežā būtu divi vien.
Pēkšņi Santanas elpa aizrāvās un viņa sastinga. Artāks izbiedēti paskatījās uz meiteni, tad pagriezās un, ieraudzījis to pašu, neticīgi noelsās.
Uz viņiem, aizslēpusies aiz koka, nolūkojās kāda būtne. Santana saprata, ka tai ir jābūt meža dievietei. Būtne bija neticami skaista. Tās seja bija vēl smalkāka nekā brīnišķīgajiem elfiem. Dieviete bija gaiša, gandrīz caurspīdīga, tomēr skaidri saskatāma. Tai bija ļoti gari, taisni mati, kuros rotājās puķu ziedlapiņas. Tai bija skaistas un mirdzošas acis, šauras lūpas un smalks deguns. Dieviete bija tērpusies neparastā ziedlapiņu tērpā, un tās nobira pēc katras kustības, lai gan tērps neizjuka.
- Tur ir vēl, Santana nočukstēja.
Viņi pamanīja, ka tālāk gandrīz pie katra koka stāv kāda brīnumskaista, nopietna meža dieviete. Katra no tām bija atšķirīga: dažai matus un tērpu rotāja skujas, citai lapas, pat zariņi, čiekuri un smiltis.
Santana un Artāks lēniem soļiem gāja tālāk, bijīgi lūkojoties uz apbrīnojamām būtnēm, kuru nopietnie skatieni viņus pavadīja. Dievietes neizkustējās un negāja viņiem līdzi. Kaut kas būtņu acīs Santanu tomēr biedēja tāds kā brīdinājums.
- Jau satumst, ierunājās Artāks. Santana palūkojās apkārt un apjauta, ka tā tiešām ir. Tas nevar būt, Artāks neticīgi sacīja. Mēs taču te neesam tik ilgi! Nevar būt, ka vakars jau ir klāt!
- Tiešām savādi, Santana piekrita.
Drīz vien neviena meža dieviete vairs nebija manāma, un apkārt strauji sabiezēja tāda kā tumšpelēka krēsla. Iestājās dziļš klusums. Tas bija biedējoši.
- Artak! Santana izbiedēti satvēra viņa plaukstu. Kas notiek?
- Es nezinu, Santana, puiša balss skanēja drūmi.
Viņi turpināja gaitu pustumsā, soļi kļuva arvien lēnāki
un biklāki.
Apkārt viss kļuva arvien mīklaināks un drūmāks. Tumsa sabiezēja, ik pēc brīža atskanēja tādi kā savādi svilpieni un garām pašāvās ledusauksta vēja brāzma. Santana nodrebēja. Artāks centās viņu nomierināt, bet arī viņa acīs vīdēja bailes.
- Atceries, ko teica elfi? Artāks ierunājās, cenzdamies runāt pavisam mierīgi. Viņi brīdināja, ka mūs te kāds sagaidīs. Un ka mums jābūt drosmīgiem.
- Jā, Santana pamāja ar galvu. Lūkojoties puiša acīs, meitene jutās drošāk. Mums jābūt drosmīgiem, viņa atkārtoja.
- Viss būs kārtībā. Elfi solīja, ka izdosies. Artāks pasmaidīja.
Gar Santanas vaigu atkal aizšāvās auksta brāzma, un viņa sarāvās. Šķita, ka brāzmas ir dzīvas. Tās laidelējās ap meiteni un Artāku itin kā ar nolūku te viegli pieskaroties rokai, te noglāstot vaigu, te apvijoties ap kaklu. Santanai bija bail. Pat ļoti. Bet viņa centās to neizrādīt. Viņai jābūt drosmīgai…
Pēkšņi Artāks salēcās un bailēs ieplestām acīm strauji pietupās, it kā viņu būtu parāvis kāds neredzams spēks. Santana sastinga, jo nesaprata, kas notiek. Meitene gribēja vaicāt Artākām, kas atgadījies, bet puisis izskatījās pārbijies un pats nespēja paskaidrot notikušo.
Nākamajā mirklī Santana juta, kā ledusauksts pieskāriens viņu sagrābj un parauj sānis. Meitene spalgi iekliedzās un izrāvās no tvēriena.
- Kas tas bija? viņa noelsās.
- Es nezinu, nomurmināja Artāks.
Viņš jau bija piecēlies kājās un gatavojās izvilkt zobenu, bet Santana puisi apturēja un iesaucās:
- Paga! Vai tad tu pats neteici, ka šajā mežā cīņa nedrīkst notikt?
- Pareizi, Artāks samulsis attapās. Ko lai mēs darām?
- Nav ne jausmas, Santana nočukstēja.
Viņi uzmanīgi paskatījās apkārt. Viss šķita mierīgi, lai gan satumsušais gaiss virmoja, it kā būtu dzīvs.
- Es zinu, kas tas ir, Artāks klusā balsī sacīja. Tās ir ēnas.
- Kādas ēnas? Santana izbrīnā vaicāja.
- Esmu dzirdējis nostāstus… Necerēju ko tādu sastapt šeit. Nelikās, ka tās ir īstas.
Santana neticīgi nolūkojās Artākā. Līdz šim viņa zināja visas leģendas, bet, izrādās, arī portesiešiem tādas bija. Meitene mazliet pasmaidīja, iedomājoties Tesas seju, kad Artāks stāstītu leģendu, ko nezina šēlieši.
- Kas īsti ir tās… ēnas? Santana jautāja, satraukti noraustīdamās ik reizi, kad garām pašāvās kaut kas auksts.
- Tie ir tumsas gari. Saplūst ar ēnām un kustas vēja ātrumā. Tāpēc tos ir grūti pamanīt. Tikai šāda tumsa norāda uz ēnu klātbūtni. Tie ir ļoti bīstami gari. No tiem ir grūti izvairīties.
- Un kā pret tiem cīnīties? Santana nodrebēja, jo Artāks neatbildēja.
Galu galā viņi saprata, ka nav vērts stāvēt uz vietas, kaut arī tālumā tumsa bija vēl biezāka un ēnu bija daudz vairāk. Santana un Artāks apņēmīgi saskatījās.
Lēniem, mierīgiem soļiem viņi gāja uz priekšu. No visām pusēm viņus ieskāva tumsa, kas virmoja un pārveidojās arvien vairāk. Pēc katras kustības Santana juta aukstus un nepatīkamus pieskārienus un salēcās.
Drīz vien jaunieši apstājās, jo tumsa bija sabiezējusi pilnīgi melna. No tās skanēja klusi, baisi svilpieni.
Santana satraukti ieelpoja, sirds skaļi sitās.
Pēkšņi viņa sajuta ledusaukstās ēnu rokas sažņaudzamies ap kaklu. Meitene iegārdzās un centās atraut tumsas garu pirkstus no kakla, bet nebija iespējams satvert aukstu vēju. Artāks, ieraudzījis, kā Santana cenšas atgūt elpu un ir sabrukusi zemē, steidzās palīgā, bet kāda ēna sagrāba puiša kāju, un viņš paklupa. Artāks dusmīgi pretojās, un viņam izdevās izrauties. Puisis piesteidzās pie Santanas; arī meitenei bija izdevies atbrīvoties no žņaudzošās ēnas.
- Ko viņas grib no mums? viņa aizsmakušā balsī izdvesa.
Pēc mirkļa pie viņiem atlaidās vēl kāda aukstā, tumšā ēna, kas satvēra Santanas plaukstu un sāka vilkt viņu melnajā tumsā. Artāks sagrāba meiteni aiz otras rokas un atbrīvoja no tumsas gara.
- Mūs grib dabūt tur iekšā, Santana secināja.
- Jāatrod kāds apkārtceļš, Artāks satraukti sacīja. Citādi ēnas mūs saplosīs gabalos.
Santana domīgi pamāja ar galvu, lai gan neklausījās puiša teiktajā. Meitene nenovērsdamās vērās tumsā, kas čumēja un mudžēja no kustīgajām ēnām. Atkal garām aizšalcās kaut kas auksts, un Santana nodrebēja.
Meitene atcerējās kādu elfu Eleazāra gudrās acis, skaisto seju un laipno, vieglo smaidu.
Santana paspēra pāris soļu tuvāk biezajai tumsai.
- Ko tu dari? Artāks aizdomīgi noprasīja.
- Vai atceries, ko teica elfi? Mums būšot jāspēj atrast drosmi.
Un, pirms Artāks paspēja iebilst, Santana dziļi ieelpoja un metās tumsā.
Meiteni sagrāba ledains aukstums, un viņa nodrebēja. Santana brīnījās, ka spēj tumsā redzēt. Likās, ka viņa saskata ēnu rokas ar gariem pirkstiem, garenas sejas, melnas acis un garus, plīvojošus matus. Santana redzēja arī savu elpu, kas aukstumā izplūda kā gaišs mākonis un tumsā izskatījās sudrabota.
Viņa juta ap sevi sažņaudzamies daudzas ciešas, aukstas rokas un klusi ievaidējās.