Un tad viņa pacēlās gaisā. Jā, meitene lidoja. Ēnas viņu aiznesa prom, prom no melnās tumsas kaut kur tālumā.
Pēc kāda laika ēnas nolaidās, to tvēriens pēkšņi atslāba. Meitene tika atlaista vaļā un nokrita zemē. Viņa ieripoja
sūnās un tad aizkūleņoja kādu gabaliņu tālāk, līdz beidzot, aizelsusies un mazliet apreibusi, apstājās un paskatījās apkārt. Viņa pamanīja, kā ēnas aizlido tālumā, un atviegloti uzelpoja. Galva mazliet reiba, mati bija pilni ar skujām un sīkiem zariņiem, rokas un kājas nedaudz saskrāpētas. Tomēr Santana bija laimīga, ka viss ir kārtībā.
Meitenei blakus kā no mākoņiem nokrita Artāks arī apjucis, bet iepriecināts.
- Tev bija taisnība, Santana, viņš sacīja. Vajadzēja saņemt drosmi. Tikai drosmīgajiem ir lemts tikt līdz Safīru avotam. Tas bija pārbaudījums.
Viņi piecēlās kājās un skatījās, kur ir nonākuši. Mežs atkal bija kluss, gaišs un mierīgs. Kaut kur koku galotnēs brīnumskaistas melodijas trallināja putni.
- Iesim tālāk? vaicāja Artāks.
- Ejam! Santana piekrita.
Meitene bija līksma. Viņa juta, ka tūlīt nonāks galā un nekas vairs nevar noiet greizi.
Pēc dažiem soļiem jaunieši pamanīja ko neparastu. Viņi atradās nelielā kalnā, un lejā spīdēja kaut kas maigi zaļš, vizuļojošs un mirdzošs.
Santana klusi noelsās un pasmaidīja.
- Tas ir tur, vai ne? Artaka balss skanēja dedzīgi.
Santana pamāja ar galvu.
Steidzīgiem, satrauktiem soļiem viņi skrēja lejā no kalna uz zaļo mirdzumu. Lejā viņus sagaidīja skaisti, neparasti koki ar nokareniem zariem un kuplu, košu lapotni. Koku zari bija putnu pilni, tie nebeidza vīterot skanīgās, dzidrās balsīs. Santana un Artāks palēnināja soli un gāja mierīgi un bez steigas, skatoties apkārt. Šī vieta izskatījās pati noburtākā mežā. Gaiss gluži vai sanēja un mirdzēja no kaut kā brīnumaina. Viss bija mierpilns un patīkams.
Bija mazliet savādi, bet meitenei tas patika. Viņai lemts atrast avotu, un nu tas bija noticis. Arī elfi bija apgalvojuši, ka viss būs labi.
Un tad koki pašķīrās, un viņi bija klāt. Gan Santana, gan Artāks sastinga un, aizturējuši elpu, lūkojās skaistajā ainavā.
Safīru avotu no visām pusēm ieskāva koki. Vidū atradās neliels laukums, ko klāja zaļa zāle un mazas puķītes ar ziliem, baltiem un violetiem ziediņiem. Līdz avotam veda akmeņiem klāta taciņa. Lielāki un mazāki gaišpelēki akmeņi klāja visu laukumu.
Lēniem, bijīgiem soļiem Santana un Artāks devās uz avotu. Viņi nevarēja noticēt tam, ka ir nonākuši šeit un avotu redz savām acīm. To piedzīvojis tikai retais.
Safīru avots bija plats, taču īss. Tas arī nebija dziļš. Avots iztecēja no kāda liela, gaišpelēka akmens ar zaļganu, mirdzošu nokrāsu. Un ietecēja pazemē starp maziem, apaļiem, gludiem akmenīšiem. Avota ūdens bija dzidrs, gandrīz caurspīdīgs, un tas viegli burbuļoja. Virs avota pacēlās spīdīga, gaišzaļa dūmaka. Dzelmē varēja saskatīt baltas smiltis un simtiem sīku, mirdzošu, koši zaļu akmentiņu safīru. Safīri bija izkaisīti arī zālē, un tur tos bija grūtāk pamanīt. Arī koku lapas bija spīdīgas, un Santana pamanīja, ka tās klāj sīksīki graudiņi gandrīz kā safīru putekļi.
- Tas ir tik brīnumaini! meitene nočukstēja.
Viņi abi apsēdās uz liela akmens avota krastā un brīdi tur kavējās aprimuši un klusi.
- Šeit tiešām ir skaisti, sacīja Artāks.
- Jā gan, smaidot nomurmināja Santana.
Santana iedomājās, kā gan viņa var pasargāt Safīru avotu? Tas nu ir atrasts, bet ko darīt turpmāk? Viņai šeit jāpaliek un tas jāsargā no portesiešiem? Izklausījās diezgan muļķīgi. Nevar taču šeit sēdēt mūžīgi!
- Vai zini, ko mums tagad vajadzētu darīt? arī Artāks prātoja par to pašu.
- Varam palikt tepat, Santana pajokoja.
- Es neiebilstu, Artāks pasmaidīja, pagriezies pret meiteni un pieliecies viņai tuvāk. Puiša zilās acis ieurbās Santanā.
Pēkšņi atskanēja kluss plunkšķis, viņi abi sarāvās un atrāvās viens no otra. Jaunieši pagriezās pret avotu un pārsteigumā ieplestām acīm ieraudzīja, ka no tā iznirst kāda būtne. Tā bija gaiša un likās caurspīdīga, lai gan tai cauri nevarēja redzēt. No būtnes strāvoja zaļgana, mirdzoša gaisma. Tai bija gaiši zaļi, viļņoti mati un patīkams smaids un skatiens. Būtnei mugurā bija gara un kupla kleita no gaisīgiem lakatiem daudzās kārtās, tērps plīvoja gaisā. Būtnes acis bija koši mirdzoši zaļas, gaita slīdoša. Šķita, ka būtne lidinās virs ūdens. Tā atgādināja spoku un nebija samirkusi, lai gan tikko iznirusi no ūdens. Un tomēr būtne likās neticami īsta.
- Esiet sveicināti, Safīru avota meklētāja un nezināmais jaunekli! būtne ierunājās burbuļojošā, skanīgā balsī. Es esmu avota nimfa, un man ir liels gods jūs satikt.
- Priecājos iepazīties, Santana, bijīgi vērodama nimfu, sasveicinājās.
- Es tāpat, sacīja Artāks.
Pēc tam viņi abi nosauca savu vārdu un sāka stāstīt par to, kāpēc šeit ir ieradušies. Avota nimfa ar vieglu smaidu klausījās stāstā.
- Tagad tu esi avota sargātāja, Santana, nimfa teica. Un, pateicoties tev, avots kādu laiku būs glābts. Tev tikai jāpalīdz atgriezties tā burvestībai, un avots izzudīs no nevēlamu ļaužu domām.
Santana pasmaidīja. Šī ziņa izraisīja satraukumu un prieku, lai gan neko daudz no nimfas teiktā viņa nesaprata.
- Bet, nimfa pēc mirkļa ierunājās, vispirms tev ir kaut kas jāizdara.
Artaka acis ar aizdomām samiedzās, un Santana lēni jautāja:
- Un kas?
- Nekas īpašs. Jāpadzeras avota ūdens, nimfa atbildēja.
- Un viss? Santana neticēja.
Nimfa nopietni pamāja ar galvu.
- Paga, paga, Artāks iejaucās un aizturēja Santanu, kura jau grasījās celties kājās. Tur ir kāds āķis. Kas notiks, kad viņa padzersies? viņš vaicāja nimfai.
Nimfa pagriezās pret puisi un klusā balsī atbildēja:
- Vina ziedos savu dzīvību.
t
Santana sastinga. Tas neietilpa viņas plānos…
- Ko? Nē! Artāks iekliedzās un pielēca kājās, dusmīgi lūkodamies nimfai sejā. Ko tu iedomājies? Nē! Es to nepieļaušu!
- Artak, Santana lūdza. Meitene bija sastingusi, un viņu pārņēma auksti drebuļi. Beidz, viss ir labi.
- Nē, nekas nav labi! puisis iesaucās.
- Ja tas ir vajadzīgs Sēlai… Santana aizvēra acis un tad apņēmīgi turpināja: …es to darīšu.
- Nedarīsi gan! Artāks notupās un lūdzoši ieskatījās meitenes acīs. Nē, tu to nedrīksti! Es neļaušu.
- Tā vajag, Artak, nočukstēja Santana un novērsās.
Viņa vairs neko nesaprata, neko nedomāja un neko
nejuta, bija apmulsusi un apjukusi. Tomēr viņa zināja, ka ir jādara tas, kas glābtu Sēļu. Santanai ir jāsargā Safīru avots. Un viņa ir ar mieru to darīt.
Artāks strauji pielēca kājās un pietuvojās nimfai tā, ka viņu sejas gandrīz saskārās.
- Es to izdarīšu, puisis nošņācās, rokas sažņaudzis dūrēs un drebēdams dusmās un satraukumā.
- Nē, nē, nē, Artak, beidz! Santana piecēlās kājās un sagrāba Artāku aiz rokām. Tu nevari. Es esmu tā īstā, es esmu meitene no leģendas.
- Bet… Artāks ierunājās un apklusa, kad Santana viegli aizspieda viņa lūpas ar pirkstu.
Puisis lūdzoši ieskatījās viņai acīs. Meitene skumji papurināja galvu.
- Piedod, tā vajag, viņa nočukstēja.
- Nē, nevajag! Santana, lūdzu… Artāks piekļāva meiteni sev klāt un noglāstīja viņas vaigu.
Santana nopūtās un, cenšoties aizturēt asaras, uzmanīgi atraisījās no puiša tvēriena.