Santana papurināja galvu, un brūnās šķipsnas aizsedza viņas seju. Nē, par to meitene tagad negribēja domāt. Viņa nedusmosies. Viņa nepārdzīvos. Galu galā varbūt viss tik tiešām būs labi. Un viņa varēs lepoties, ka tieši viņas brālis un labākais draugs bijuši tie, kas aizsargājuši Kristāla upi. Un tad viņi par to runās un visi būs priecīgi. Un viss būs kārtībā. Tikai viena vasara. Vasara, kas būs skumju, vientulības un uztraukumu pilna…
- Santana, Timo ierunājās.
Meitene pacēla skatienu un pamanīja drauga norūpējušos seju.
- Vai viss kārtībā? Timo vaicāja.
- Jā, pārliecināti atbildēja Santana.
- Paldies, ka tu… nedusmojies uz mani, nomurmināja Timo.
- Ko tu! meitene iesmējās. Būs labi. Vai tavi brāļi arī tur dosies?
- Tikai Rods. Kels grib palīdzēt tētim, un Zags vienkārši nedrīkst, zini, viņam tikai trīspadsmit gadu. Neuztraucies, Timo teica. Viss būs labi. Tiešām.
- Jā, Santana piekrita. Tikai… Esi uzmanīgs. Lūdzu!
- Protams, es apsolu.
Timo pagriezās pret meiteni, un viņi apskāvās.
- Man tevis pietrūks, Timo nočukstēja.
- Man tevis arī.
Meitene centās, lai balss nedrebētu. Pār vaigiem noritēja dažas asaras.
"Pienāks brīdis, un arī es cīnīšos. Es nestāvēšu malā, es kaut ko darīšu. Aizstāvēšu savu valsti. Tas ir arī mans pienākums," Santana sev nosolījās.
MEDALJONS
Visu nakti Santana gulēja nemierīgi. Meiteni mocīja briesmīgi sapņi, kuros parādījās te Timo un Ketans, te bruņās tērpti bruņinieki un zviedzoši zirgi.
Santana pamodās, līdzko parādījās pirmie saulesstari. Nemierīga un skumja, meitene saģērbās, nomazgājās un iegāja Ketana istabā, kurš jau sen bija saģērbies. Brālis pārbaudīja nelielu ādas somu, kurā bija saliktas dažas nepieciešamas mantas.
- Labrīt, māšel! Ketans uzmundrinoši uzsmaidīja meitenei, viņu pamanījis.
- Labrīt! Santana atbildēja.
- Beidz skumt, teica Ketans. Man netīk redzēt, cik tu esi bēdīga. Turklāt tā ir mana vaina.
- Nevaino sevi, nopūtās Santana un apsēdās uz brāļa gultas malas.
- Es gribu, lai tev viss ir labi, Ketans sacīja.
- Man viss būs labi, atteica Santana. Labāk uztraucies par sevi.
- Viss būs kārtībā.
Santana mēģināja sevi pārliecināt. Visam jābūt kārtībā, citādi nemaz nedrīkst būt.
- Labs ir, Ketans lietišķi ierunājās. Laiks iet, visiem jāpulcējas tirgus laukumā pie Trejziedu vārtiem.
Viņš paņēma somu un izgāja no istabas. Santana sekoja. Virtuvē viņi satika tēti un kopā paēda nelielas brokastis. Pie galda valdīja satraukuma pilns klusums.
Tirgus laukums vēl bija gluži kluss un mierīgs, taču cilvēki pamazām sāka ierasties.
Pie grezniem, ziedu rakstu izrotātiem bronzas vārtiem jau stāvēja neliels pulciņš cilvēku un zirgu. Santana tūlīt pamanīja Timo. Starp satrauktajiem un nervozajiem šēliešiem izcēlās mierīgs, cēls, spēcīgs vīrs bruņutērpā un garā, sūnu zaļā apmetnī ar zeltītu, vijīgu zīmējumu. Vīram bija gari, melni mati, tumšas, nopietnas acis un mazliet skarbs skatiens. Santana saprata, ka tas ir Ritars Sēlas karaspēka vadītājs.
- Skat, kas ieradies! skaļi atskanēja Roda balss. Timo jau kļūst nemierīgs…
- Muti ciet! Timo brālim uzrūca.
Rods tikai nosmējās. Viņš bija asprātīgākais, jautrākais un bieži vien arī nejaukākais no brāļiem, taču viņš nekad nedomāja ļauni. Ketans piegāja pie Roda, un viņi sāka aizrautīgi apspriest gaidāmo piedzīvojumu.
Zags stāvēja malā sabozies un spītīgs. Santana piegāja pie Timo jaunākā brāļa un mierinoši sacīja:
- Es tevi ļoti labi saprotu.
Zags negribīgi pacēla acis un jautājoši paskatījās uz meiteni. Viņam bija skaistas, koši zilas acis kā visiem Timo ģimenē. Zaga mati bija tādā pašā salmu krāsā kā Timo, tikai taisni un garāki.
Santana nopūtās.
- Tu to nedrīksti, tu esi par jaunu… viņa klusi nomurmināja.
Zags tomēr sadzirdēja un atbildēja:
- Jaunajiem nekad neko neļauj.
- Priecājies, ka neesi meitene, iespurdzās Santana. Meitenēm laikam viss ir liegts.
Zags negribīgi pasmaidīja.
Santana nopūtās un piegāja pie Timo.
- Sveika, viņš nočukstēja.
- Vai paiesim maliņā? Santana pajautāja.
Viņi sadevās rokās un devās prom no svešām acīm un ausīm, sadzirdot uzjautrināto Roda balsi:
- Un abi balodīši aiz dūdoja un palika divatā…
- Rod! Sonts apsauca dēlu.
Santana klusi iesmējās. Timo gan izskatījās aizkaitināts.
- Viņš tā krīt uz nerviem! puisis ņurdēja. Man līdzi dosies tikai viens brālis no trijiem. Kāpēc tam bija jābūt tieši viņam?
Santana iesmējās vēlreiz. Vismaz par garlaicību Timo noteikti nevarēs sūdzēties.
- Tu tiešām nedusmojies uz mani? Timo satraukti pajautāja.
- Nē, atbildēja Santana. Protams, ne. Es lepojos ar tik drosmīgiem draugiem. Taču jums jābūt uzmanīgiem. Es visu laiku uztraukšos.
- Neuztraucies! Timo lūdza. Es negribu, lai tevi nomāc drūmas domas. Palūgšu Zagu un Kelu, lai viņi tevi katru dienu aprauga. Un Sisī arī.
- Paldies, Santana pasmaidīja. Gan jau man viss būs kārtībā. No nelielas ādas somiņas vina izvilka audumā ietītu sainīti. Tas tev, viņa sacīja. Beidz, nevajag man neko… Timo iebilda. f Kuš! meitene viņu apklusināja. Ņem, lūdzu!
Nu, paldies, Santana.
Meitene ielika sainīti draugam rokās, kurš to lēnām attina un izņēma vecu, bet skaistu medaljonu smalkā aukliņā iekarinātu bronzas krāsas apli, kurā iegravēta saritinājusies čūska ar koši zaļu safīru acī.
- Oho, nočukstēja Timo, tas ir kaut kas neticams!
- Medaljons piederēja manai mammai, klusi ierunājās Santana, vērodama skaisto rotu. Pēc tam tētis to atdeva man. Viņš teica, ka Krise to ļoti mīlējusi un sargājusi un tas esot īpašs un nenovērtējams. Neko vairāk par to es nezinu.
- Tu to man vienkārši atdod? Timo neticīgi jautāja. Tā taču nedrīkst…
- Tas ir mans, es drīkstu darīt, ko vien gribu, stingri atbildēja Santana, kurai bija apnikuši "nedrīkst" un "nevar". Viņa vairs nav bērns, pati spēj pieņemt lēmumus un par sevi parūpēties.
- Nu labi. Timo ar apbrīnu vēroja medaljonu. Paldies!
- Tas tevi sargās. Un tu atcerēsies mani.
- Protams, es tevi atcerēšos! Timo iesaucās un noglāsI ija meitenes matus.
Santana pasmaidīja. Tagad tu no manis nespēsi izbēgt, liedzi čūskas aci? Tādā pašā krāsā kā manējās…
- Tātad tu mani visu laiku slepus novērosi, iesmējās Timo. Būs jābūt paklausīgam.
- Nemaz nemēģini darīt muļķības! Santana viegli iedunkāja draugu.
- Centīšos. Timo piemiedza ar aci.
Puisis pacēla medaljonu un aplika to ap kaklu. Santana palīdzēja to aizsiet.
- Paldies, Timo atkārtoja. Tas man daudz nozīmē.
- Tu man daudz nozīmē, Santana klusi nomurmināja.
Timo piekļāva meiteni sev klāt un nočukstēja:
- Tu man tāpat.
Santana neskaitāmo reizi atkārtoja:
- Sargā sevi!
- Jā, apsolu.
Kādu brīdi abi tā stāvēja, līdz atskanēja skaļa, zema balss, kas brīvprātīgos kareivjus aicināja doties ceļā.
- Man jāiet, nomurmināja Timo.