Lai gan Santana gribēja raudāt un kliegt, un lūgties, lai varētu palikt tepat ar Artāku, ar pārējiem, tomēr sirdī ielija savāds miers. Meitene nespēja to izskaidrot. Vai tā jūtas cilvēks, kas labprātīgi pamet visu savu dzīvi un savus mīļos un dodas nāvē, lai glābtu savu tautu?
- Santana, nē!
Meitene, pasmēlusi dzidro, iezaļgano ūdeni un plaukstas pielikusi pie lūpām, pasmaidīja; bija patīkami domāt par to, ka pēdējais, ko viņa dzirdēs, ir Artaka balss.
PĀRI VIĻŅIEM
9 t
Uguns. Santanu no visām pusēm apņēma liesmas. Meitene nosprieda, ka ir nonākusi ellē.
Ak, ko gan es esmu izdarījusi, ka man bija jānonāk šeit? Viņa bija izmisusi un sāka skatīties apkārt. Pirmkārt, meitene pamanīja, ka liesmas nav karstas. Tās bija visapkārt, taču viņa nejuta siltumu. Te drīzāk bija vēsi. Otrkārt, liesmas bija zaļas. Santana pārsteigti lūkojās ugunī uz mirdzoši safīrzaļajām, kustīgajām liesmām. Meitene samulsa arvien vairāk. No kurienes gan radusies uguns? Tā vienkārši dega uz šīs… zemes? Santana izbrīnā aplūkoja vietu, uz kuras stāvēja. Tas bija kaut kas nesaprotams. Kājas grima baltā, gaišzaļā, biezā dūmakā. Migla sedza visu zemi. Tā bija arī starp liesmām. Uz zemes Santana spēja saskatīt kaut ko zaļu un mirdzošu. Tie droši vien bija safīri.
- Elle laikam šī tomēr nav, Santana nomurmināja. Vai tiešām tās būtu debesis?
Meitene nopūtās. Apjukusi un apmulsusi. Labi, ka viņu nodarbināja savādās vietas izpēte un nebija jādomā par kaut ko citu.
Santana pieliecās pie liesmojošās uguns un ieskatījās dziļumā. Tās bija tik dzidri zaļas… Tas bija skaisti. Meitene pastiepa roku un pārdroši tuvināja to ugunij. Ja jau viņa būtu mirusi, tad kas gan vēl ļaunāks var notikt? Santana aizturēja elpu un ielika roku liesmās, tad atviegloti un uzjautrināti iesmējās. Uguns bija vēsa. Tā glāstīja roku ar patīkamiem, gludiem pieskārieniem.
- Ha! Santana klusi iesmējās.
Viņa pacēla roku un to aplūkoja: tai nekas nekaitēja.
- Dīvaini, meitene sacīja.
Viņa devās uz priekšu. Vai tiešām viņa upurējusi savu dzīvi, lai nokļūtu… šeit? Ko gan te varētu darīt? Simtiem gadu nīkt šajā mistiskajā, tukšajā vietā? Viņas kājām un rokām uguns neko ļaunu nenodarīja. Meitene gribēja, lai uguns apdedzinātu, darītu sāpes, radītu ievainojumus lai viņa spētu kaut ko just.
Santana apsēdās zemē un ar izbrīnu atklāja, ka te tiešām ir zeme. No augšas to nemaz nevarēja pamanīt. Zeme bija stingra, tomēr pietiekami mīksta. Meitene ar plaukstām sataustīja mazus, gludus akmentiņus un pacēla pilnas saujas ar mirdzošajiem, koši zaļajiem safīriem.
Tikai tagad Santana saprata, ka šī varētu būt tā vieta, kur gribētu nokļūt katrs Safīru avota meklētājs vieta ar neaprakstāmām bagātībām. Jā, tā vajadzētu būt! Bagātību te tiešām bija daudz visa zeme bija pilna ar īpašiem, zaļiem safīriem; tos var grābt, cik vien spēj panest. Un Santana tālu nebija tikusi tālāk, iespējams, safīru bija vēl vairāk.
Meitene apmulsa. Tad jau varbūt… viņa nemaz nebija mirusi? Un… kā gan lai tiek no šejienes prom?
Santana satvēra galvu rokās un turpināja nekustīgi sēdēt. Viņa negribēja nekur iet, neko pētīt vai meklēt. Viņa gribēja atpakaļ. Bet kā? Jāmeklē izeja? Kaut kas jāgaida, kaut kas jāmeklē?
Viņa bezcerīgi nopūtās.
Pēc brīža Santana pacēla skatienu un sarāvās, jo miglā ieraudzīja kaut ko tumšu un kustīgu. Viņa piecēlās kājās un aizdomīgi noraudzījās biezajā, virmojošajā dūmakā.
No tās iznāca kāds tēls. Santana piemiedza acis un saprata, ka tā ir sieviete. Drīz vien bija iespējams saskatīt viņas seju. Sievietei bija košas, safīrzaļas acis, tādas pašas kā Santanai, gari, tumšbrūni mati, lūpas bija savilktas patīkamā, mierīgā smaidā. Sieviete bija tērpusies gaisīgā, bāli zaļā kleitā.
5
- Santana, mana mīļā, kāds prieks tevi redzēt, viņa ierunājās patīkamā balsī, kas izklausījās savāda likās, ka tā atbalsojas. Tomēr Santanai tā šķita neticami pazīstama. Tuva un mīla.
j
Meitene sastinga. Kā gan tas iespējams? Tomēr sirds juta, kas ir šis cilvēks.
- Mamma? viņa nočukstēja.
Sieviete laipni pamāja ar galvu. Viņa spēra soli tuvāk Santanai un meiteni apskāva. Santana piekļāvās Krises maigajam, savādi vieglajam ķermenim.
- Ak mīļā… es pēc tevis tā ilgojos, Krise sacīja.
- Es arī. Vienmēr esmu vēlējusies tevi kādreiz satikt, Santana iešņukstējās, tad pacēla skatienu un izbiedētām, skumjām acīm nočukstēja: Tātad es tomēr esmu mirusi?
Krises smaids meiteni nomierināja. Viņa uzlika rokas uz meitas pleciem un ieskatījās acīs.
- Neuztraucies, tu joprojām esi dzīva.
- Bet… Kā? Santana no pārsteiguma nespēja parunāt.
Krise ar pirkstu noslaucīja meitenes asaras un noglāstīja
matus.
- Kuš! Tūlīt tu visu sapratīsi, sieviete sacīja.
Viņas lēniem soļiem devās uz priekšu. Santana pamanīja, ka šur tur miglā spīd arvien lielāki safīra gabali, bet viņu tas neinteresēja. Šobrīd Santana spēja domāt tikai par to, ka viņas mamma ir te. Meitene neatlaida roku no Krises plaukstas un nespēja novērsties no mammas gaišās, skaistās un mīļās sejas.
- Kas īsti ir noticis? Kāpēc es esmu šeit? Un vai es tikšu prom no šejienes? Santana satraukti prasīja svarīgāko, kas viņu nomāca.
- Neuztraucies, Krise pasmaidīja par daudzajiem meitas jautājumiem. Es tev visu izstāstīšu. Bet laika mums ir ļoti maz.
Santana nopūtās. Protams, gribējās tikt atpakaļ. Turklāt tagad, kad viņa zināja, ka tas tiešām notiks, atgriezties gribējās vēl vairāk. Bet viņa nevēlējās tik ātri pamest mammu. Tomēr tam bija jānotiek.
- Šī vieta, kā tu, iespējams, jau saprati, Krise iesāka, ir lielais dārgums, kas paslēpts Safīru avotā. Tieši šīs vietas dēļ cilvēki tik ļoti alkst to atrast, lai gan patiesībā neviens nezina, kas tieši šeit ir. Tu tagad to zini te ir milzum daudz elfiem piederošo zaļo safīru, kas ir ļoti vērtīgi. Pat smiltis ir saberzts safīru pulveris, arī miglā un liesmās ir safīru putekļi. Tas taču ir tik viegli padzeries avota ūdeni, un bagātības ir tev rokā! Taču tu tagad zini, ka šurp tikt ir daudz grūtāk, jo jāspēj saprast, tieši kur avots atrodas. Arī Marmora klinšu pilsētā ielaiž ne katru, un to, kurš nesaņem vienradžu uzticību, drīz vien no pilsētas padzen. Vienradži ir svēti dzīvnieki, tie jūt, kurš ir labi un kurš ne. Tālāk… Noburtais mežs ikvienu sagaida ar dažādām radībām un pārsteigumiem. Tu droši vien nojauti, ka ieročus te nedrīkst izmantot. Ja to dara, tad uzbrukumā dodas visas meža radības gariņi un dievietes, arī putni un, protams, ēnas… Par ēnām. Tas ir lielākais slazds šajā mežā. Tikai drosmīgajiem ir lemts atrast Safīru avotu un izpelnīties godu pie tā nonākt. Un tikai drosmīgie uzdrošinās ieiet ēnu tumsā. Bet ar to viss nebeidzas. Noburtajā mežā viss ir tiešām noburts. Ikviena būtne un radība jūt cilvēka nodomus. Ja kāds ar ļaunumu ieskrietu ēnās, tās viņam nepalīdzētu. Nemaz negribu aprakstīt, ko ēnas varētu nodarīt… Krise nodrebinājās. Kāpēc es tev to visu stāstu? Mēs visi zinām par portesiešu mērķi. Tāpēc gribēju tev pateikt, ka portesiešu izredzes ir niecīgas. Viņi neatradīs Safīru avotu. Portesiešiem tas vienkārši nav lemts. Tikai patiesi, godīgi un drosmīgi cilvēki ar cēliem, labiem nolūkiem to spēj.
Santana pasmaidīja. Tas skanēja tiešām jauki. Tomēr meitene vienalga skuma, domājot par to, ko nežēlīgie portesieši varētu nodarīt Sēlai un šēliešiem.