- Man ļoti žēl, ka nebiju un nevaru būt tev blakus. Krise skumji nopūtās un noglāstīja Santanas garos matus.
- Ak, mammu… Santana nočukstēja un apklusa, nespēdama vairs bilst ne vārda.
- Es tevi te esmu gaidījusi visus šos gadus, turpināja Krise. Burve Moja izstāstīja, ka tu stāsies manā vietā. Un tāpēc es zināju, ka reiz tevi šeit satikšu. Tagad mana sirds būs mierīga un es varu pamest šo mežu.
Santana piekļāvās tuvāk mammai un juta pār vaigu noritam asaru.
- Bet… meitene apmulsusi pacēla skatienu. Kāpēc nimfa teica, ka man jāziedo dzīvība? Tā taču nav… vai ne? meitene nedroši pabeidza.
- Protams, ne, Krise viņu nomierināja. Tieši tas ir svarīgākais. Kāpēc es pirms tam runāju par drosmi? Un arī par godīgumu? Cik zinu, kopā ar tevi bija kāds portesietis, vai ne?
- Nē, nē, viņš vairs nav portesietis, Santana dedzīgi aizstāvēja Artāku un tad kautrīgi nodūra skatienu.
- Es zinu, zinu. Krise smaidīja. Bet arī par to vajadzēja pārliecināties. Tāpat kā par tevi. Tu neesi elfu iezīmētā pilnmēness pusnaktī dzimusī. Tāpēc arī par tevi nimfa nevarēja būt pilnīgi droša.
- Tātad, lēni ierunājās Santana, tas bija kārtējais drosmes pārbaudījums? Kāds gribēja pārbaudīt manu drosmi vai es spēšu ziedoties par savu valsti? Un Artāks… arī viņu pārbaudīja. Vai viņš būs tik drosmīgs, lai mani glābtu? Nimfa redzēja viņa godīgumu. Tikai īstens, godīgs šēlietis būtu uz to spējīgs.
- Tieši tā, Krise pamāja ar galvu.
- Jā gan, Santana izdvesa, apjukusi un arī atvieglota.
- Laika vairs nav daudz, nopūtās Krise un apstājās.
Ainava bija mazliet mainījusies. Joprojām dega zaļās liesmas, bet migla bija kļuvusi plānāka un bālāka, safīru akmeņi lielāki; gludi un mirdzoši tie bija izmētāti pa visu apkārtni.
- Tev jāatgriežas. Kāds tevi tur ļoti gaida, Krise uzsmaidīja meitai.
Santana mulsi novērsās.
- Paga! meitene iesaucās, jo saprata, ka viņas tūlīt atvadīsies. Mammu, ko man tagad darīt?
- Seko savai sirdij, Santana! Krise ieteica.
- Jā, meitene nomurmināja, tad papurināja galvu un turpināja: Es domāju tūlīt. Timo ir cietumā. Gribu viņu izglābt. Bet kā?
- Lūdz palīdzību vēju gariem, atbildēja Krise.
- Kam? Tu domā… ēnām? Santana nodrebinājās.
- Nē, nē, tie ir ēnu brāļi. Vēju gari nav tumši. Tie tev palīdzēs.
- Labi, paldies.
Santana nezināja, ko vēl lai saka. Bija skaidrs, ka pienācis laiks šķirties. Meitene nopūtās, vēlreiz cieši apskāva mammu un jautāja:
- Kā lai es tieku no šejienes prom?
- Tev atkal jāpierāda drosme. Un krietnums.
Santana nojauta, kā to varētu izdarīt.
- Lai tev veicas, Santana! Neaizmirsti, ka es par tevi domāju vienmēr. Un par Ketanu, un Sako. Un arī savu māsu. Es jūs visus ļoti mīlu.
- Mēs tevi arī, mammīt, Santana nočukstēja.
Un tad Krise atlaidās no meitas tvēriena un lēni iegāja atpakaļ miglā. Drīz vien viņa izgaisa tālumā.
Santana norija asaras: viņai jābūt drosmīgai.
Meitene paraudzījās apkārt. Viņa zināja, kā vislabāk var pierādīt savu drosmi. Santana aizgāja līdz vietai, kur zaļās liesmas dega augstas un varenas. Viņa dziļi ievilka elpu un lēniem soļiem iegāja tieši ugunī.
Meiteni apņēma vēsums un zaļa gaisma. Un tad viss satumsa.
* * *
- Santana! Santana!
Meitene lēnām atvēra un samirkšķināja acis. Viss likās spožs un gaišs. Viņa gulēja zemē. Tieši virs galvas vīdēja mazliet izplūdusi cilvēka seja. Artāks! Viņa līksmi pasmaidīja. Viņa bija atpakaļ.
- Ak Kungs, tev viss ir labi!? puiša balss bija norūpējusies.
Viņš palīdzēja Santanai piecelties sēdus.
- Nekad, nekad, nekad tā vairs nedari, Artāks lūdza un maigi satvēra meitenes seju plaukstās.
- Piedod, tas vairs neatkārtosies, Santana apsolīja.
- Labi, ka tu beidzot atgriezies, ierunājās kāda burbuļojoša balss. Pie viņiem slīdēja avota nimfa ar laipnu seju. Citādi šis kareivīgais bruņinieks bija gatavs mani nožņaugt.
Santana pasmaidīja.
- Tu zināji, ka man nekas nenotiks, vai ne? viņa vaicāja nimfai.
- Protams, nimfa pārliecinoši atbildēja. Mēs, nimfas, neesam ļauni radījumi. Turklāt Safīru avota tuvumā kaut kas cietsirdīgs un nežēlīgs nekad nenotiek. Tur nepastāv ļaunums.
- Es gan teiktu, ka nobiedēt cilvēku gandrīz līdz nāvei ir diezgan nežēlīgi… klusi nomurmināja Artāks, un Santana uzmundrinoši saspieda viņa plaukstu.
- Viss ir labi. Es esmu te, meitene teica.
Artaka acīs Santana redzēja patiesu laimi.
- Vai Safīru avots tagad ir drošībā? viņa vaicāja.
- Jā, tu tam esi devusi savu svētību. Pavisam drīz sāks darboties burvestība. Tagad avota liktenis tikai tavās rokās, atbildēja nimfa.
- Ko tas nozīmē? Santana nesaprata.
- Tev ir jāsargā medaljons. Tik ilgi, kamēr tas būs tavās rokās, avotam nekas nenotiks. Tam, kurš vēlējās to iegūt ļaunprātīgi, avots izgaisīs no prāta. Par avotu zinās tikai godīgie, drosmīgie šēlieši. Sēlas leģendas ārpus šīs valsts robežām ir noslēpumā tītas. Un tā tam jābūt.
Santana pamāja ar galvu. Tā bija ļoti patīkama ziņa.
- Jums tūlīt jādodas tālāk, jo savu esat paveikuši. Nimfa sāka virzīties uz avota pusi.
- Pagaidi! Santana piecēlās kājās. Mums ir vajadzīga vēju garu palīdzība. Kā to panākt?
- Es jums palīdzēšu, nimfa pasmaidīja.
Viņa iesvilpās. Skaņa bija savāda spalga un burbuļojoša.
Viņi drīz ieradīsies un jums palīdzēs, nimfa sacīja. Tad viņa pagriezās tieši pret Artāku un paziņoja: Pateicoties tavai drosmei un godīgumam, tu esi saņēmis Safīru avota svētību. Tu biji gatavs ziedoties Santanas vietā. Tā ir krietna rīcība, tādēļ varu paziņot, ka tu esi kļuvis par īstenu šēlieti. Artāks laimīgi un lepni pasmaidīja un, to dzirdot, izslējās staltāk. Lai jums veicas!
Nimfa ar klusu burbuļošanu ieslīdēja atpakaļ avota dzīlēs. Santana noliecās pie avota un ieraudzīja tā dzelmē kaut ko spīdīgu. Meitene iemērca roku caurspīdīgajā ūdenī un izvilka vēso, cieto priekšmetu.
Viņa staroja. Tas bija medaljons pateicoties Santanai un burvestībai, atgriezies tur, kur tam bija īstā vieta. Safīru avotā pašā Sēlas sirdī.
* * *
Vēju gari izrādījās neparasti radījumi. Tie bija līdzīgi ēnām, taču pelēkzili. Vēju gari izskatījās nemierīgi un jautri, sajūsmā pavērtām mutēm un mirdzošām acīm.
Lidot ar vēju gariem bija mazliet biedējoši. Tos bija grūti saskatīt, tiem bija grūti pieķerties, un sajūta bija tāda, it kā Santana un Artāks lidotu paši. Turklāt tie traucās milzīgā ātrumā, un tiem patika strauji pagriezieni un negaidīti pikējumi lejup, tad atkal stāvi uzlidojumi augšup.
Drīz vien viņi pameta Noburto mežu. Santana cerēja, ka vēju gari tiešām zina, uz kurieni jādodas. Viņa saskatījās ar Artāku, kura sejā bija tāda pati sajūsma. Viņu mati plīvoja, un smaids nenozuda no sejas.
Piepeši izrādījās, ka viņiem zem kājām ir nevis zeme, bet gan smiltis un priekšā ir redzams milzīgs ūdens klajš. Santana aizelsās un centās stingrāk pieķerties pie vēju gara, bet tas bija ļoti grūti. Rokas satvēra tikai siltu gaisu.
Apakšā šalca un bangoja Zelta putu okeāns.
- Neuztraucies! uzsauca Artāks. Mēs esam vajadzīgajā vietā. Tūlīt varēsim nolaisties.
Tā tiešām notika. Vēju gari pēc mirkļa strauji metās lejup. Santana iespiedzās. Sajūta, ka viņa krīt okeānā, bija baisa.