Tad meitene pamanīja vidēji lielu, akmeņainu salu. Tā izskatījās pilnīgi pamesta tikai klintis, akmeņi, daži vienkārši augi un drūma celtne. Cietums.
- Nāru sala, Santana nomurmināja.
Beidzot viņi nolaidās. Santana un Artāks ieripoja asā, garā zālē, un vēju gari aizlidoja prom.
- Kā mēs tiksim atpakaļ? meitene jautāja.
Artāks domīgi paraustīja plecus.
- Un kā mēs iekļūsim tai cietumā? Santana satraukti jautāja.
- Tas nebūs grūti, mierināja Artāks. Zobnija nav stingri apsargāts cietums. Šeit par cietumniekiem pārāk neuztraucas, jo pastāv uzskats, ka aizbēgt ir neiespējami apkārt ir okeāns.
- Ja jau tu tā saki… Santana šauboties novilka. Meitene priecājās, ka Artāks izklausās tik mierīgs un pārliecināts.
Jaunieši aizsteidzās uz klinšu pusi. Uzrāpušies pašā virsotnē, viņi sāka meklēt kādu ieeju cietumā, un Artāks atrada nelielu, melnu alu. Jaunieši tajā ielīda un nonāca tumšā ejā. Gaiss šeit bija mitrs, un oda pēc okeāna.
Drīz vien eja kļuva augstāka un platāka, un šur tur parādījās iestiprinātas degošas lāpas. Santanai te ļoti nepatika. Eja bija tiešām neomulīga auksta, tumša un diezgan biedējoša.
Eja beidzās tukšā, klusā alā, tajā vīdēja vēl citas ejas. Santana nedroši paskatījās uz Artāku, jo viņai nebija ne jausmas, kur būtu jāiet. Viņš izvēlējās to, ko Santana vismazāk vēlējās, tumšu eju, kas veda tieši pazemē.
Pēc kāda laika viņi saprata, ka šī eja tiešām ir pareizā, jo sacirstos klinšu gabalus nomainīja lieli akmens pakāpieni.
- Tūlīt būsim klāt, Artāks nomurmināja.
Santana gribēja ātrāk tikt prom no šejienes atpakaļ svaigā gaisā, saulē un siltumā. Doma, ka viņa atrodas portesiešu cietumā, lika sirdij panikā nodrebēt. Cik daudz bijis jāpārcieš Timo, Rodam, Mojai un citiem cietumniekiem, kuriem šeit nācās pavadīt daudz laika.
Tad, kad Santanai jau šķita, ka vairs nespēj paiet, kāpnes beidzās un viņi nokāpa uz gluda, akmeņaina pamata. Meitene gribēja kaut ko pateikt, bet Artāks brīdinoši pielika pirkstu pie lūpām un ar otru roku norādīja virzienā uz priekšu. Santana pamanīja apsargu un sarāvās.
Ko gan tagad darīt? Prātā juceklīgi šaudījās satrauktas domas.
Tikmēr Artāks lēniem soļiem tuvojās apsargam no mugurpuses. Santana aizturēja elpu. Ko gan viņš darīs? Puisis satvēra zobena spalu, un meitene gandrīz novaidējās. Tas taču neprāts! Viņa nespēja to izturēt un novērsās.
Pēc mirkļa atskanēja smags būkšķis, kad kaut kas nogāzās zemē. Santana sarāvās un nedroši pagriezās. Viņa ieraudzīja Artāku, kurš sveiks un vesels aicinoši māja ar roku, jo viņiem vajadzēja steigties. Santana pieskrēja pie puiša, un abi metās uz priekšu.
- Ko tu viņam izdarīji? meitene čukstus vaicāja.
- Tikai apdullināju, Artāks atbildēja. Un dabūju to, ko mums vajag.
Viņš smaidot pacēla rokā atslēgu saišķi.
Soļi dobji atbalsojās pret cieto akmens grīdu.
- Esam klāt, Artāks apstājās.
Viņi bija nonākuši lielā telpā ar vairākām tumšām alām, kuru priekšā bija smagas dzelzs restes. Santana satraukti šaudīja skatienu uz visām pusēm, līdz beidzot ieraudzīja to, ko meklēja. Meitene metās pie kādām restēm un aizžņaugtā balsī nočukstēja:
- Timo!
Artāks nostājās viņai aiz muguras un sāka iemēģināt atslēgas, lai atrastu īstās.
- Santana? atskanēja aizsmakusi, vārga un neticīga balss.
No tumsas izlīda cilvēka tēls. Santana aizturēja elpu. Tik ilgi viņa bija gaidījusi šo brīdi ar satraukumu, bažām, cerībām, ilgām. Un nu tas bija klāt.
Pie restēm pienāca Timo. Viņa mati un apģērbs bija netīri un nekārtīgi, seja bāla un vārga. Tomēr koši zilās acis mirdzēja tāpat kā agrāk.
- Ak, Timo! meitene nočukstēja.
- Santana, vai tā tiešām esi tu? Es nespēju noticēt. Timo caur restēm satvēra meitenes roku.
- Jā, tā esmu es. Tūlīt jūs abi tiksiet laukā. Brīvībā, Santana minstinājās.
- Ir! Artāks bilda, un Timo beidzot pamanīja bruņinieku.
Timo uzmeta viņam pētošu skatienu, bet neko neteica. Artāks atslēdza un atvēra durvis.
- Vēl jāizglābj Moja, vai ne? Viņa noteikti ir tepat. Es varu derēt, Artāks sacīja.
Santana pamāja ar galvu. Meitene spēja iztēloties Tesas un Nenas prieku, kad viņas atgūs savu mammu.
Timo, ticis laukā no sprosta, izskatījās novārdzis, bet laimīgs un atvieglots.
- Ak, Santana! Timo pasmaidīja.
Santana spēra soli tuvāk draugam, un viņš meiteni apskāva un cieši piekļāva sev klāt.
- Piedod, piedod, lūdzu, tā ir tikai mana vaina, Santana murmināja.
- Nē, Timo meiteni pārtrauca, glāstot viņas garos matus. Kad es padzirdēju, ka portesieši meklē tevi… Man likās, ka sirds apstāsies, drebošā balsī Timo sacīja. Vai tu tiešām esi meitene no Safīru avota leģendas? viņš neticīgi vaicāja.
- Jā, esmu, Santana klusi atbildēja.
- Bet… Tu neesi…? Timo nepabeidza, jo Santana viņu pārtrauca, tāpat sapratusi, ko draugs grib vaicāt.
- Zinu, ka neesmu dzimusi, kad vajag. Bet… Tas ir garš stāsts. Vēlāk visu izstāstīšu, viņa apsolīja.
- Labi. Es tā priecājos, ka ar tevi viss ir kārtībā. Ik dienu uztraucos par tevi.
- Tu uztraucies par mani? Santana pārjautāja un beidzot, atraisījusies no drauga, atkāpās mazliet atpakaļ. Es uztraucos par tevi. Ne jau es sēdēju briesmīgā cietumā…
- Tagad vairs neliekas, ka bija tik briesmīgi, pasmaidīja Timo. Mūs pat pabaroja. Un… Man bija… kompānija.
Santana iespurdzās. Meitene spēja iztēloties, cik kaitinoši palikt divatā ar vienmēr pozitīvo un jautro Rodu. Varbūt tagad abi brāļi satuvinājušies un sadraudzējušies.
Pēkšņi meiteni pārņēma auksti drebuļi, un viņa juta, kā nobāl. Milzīgajā satikšanās priekā Santana nebija sajutusi biedējošo, drūmo klusumu un dziļās sāpes Timo acīs.
- Kur ir…? meitene ierunājās. Viņai reiba galva un pēkšņi likās, ka trūkst elpas.
Santana drebošiem soļiem iegāja drūmajā, tumšajā kambarī, kur bija ieslodzīts Timo. Meitenes sirds sažņaudzās. Tur neviena nebija.
- Viņš… iesāka Timo, un puiša balss aizlūza. Kad portesieši mani sagūstīja pie Kristāla upes… viņš… gribēja mani glābt…
Santana iešņukstējās, acīs sariesās asaras. Meitene nespēja to aptvert. Rods… Vienmēr smaidīgs, kaitinoši jautrs un dzīvespriecīgs. Kā gan var būt, ka viņa vairs nav?
- Ak, Timo! Santana nočukstēja un apķērās draugam ap kaklu šoreiz nevis no prieka, bet gan no skumjām.
- Viņš neko nevarēja padarīt. Viņu bija pārāk daudz, un viņi bija nežēlīgi. Bet viņš noteikti jutās lepns, ka viens pats uzdrošinājies stāties pretī, Timo murmināja.
Santana nespēja bilst ne vārda. Viņa piekļāvās Timo un vēlējās, kaut spētu aizmigt, lai nebūtu jādomā. Meitene sajutās vainīga: kaut viņa nebūtu atdevusi medaljonu Timo!
Atkalredzēšanās prieku bija nomainījušas skumjas un sēras.
- Mums vajadzētu doties prom, drūmi paziņoja Artāks.
Viņš ar neizdibināmu skatienu vēroja Santanu un Timo,
kuri bija cieši piekļāvušies viens otram. Arī viņš juta līdzi Timo, jo zināja, kā tas ir zaudēt brāli…
Artākām blakus stāvēja daudzos lakatos tērpta bāla sieviete šauriem pirkstiem, gariem, melniem matiem un tumšām acīm Moja. Arī viņas acīs vīdēja skumjas un līdzjūtība.
Santana sarāvās un atkāpās no Timo. Meitene nespēja pacelt acis uz Artāku. Sirdī plosījās sāpes un mulsinoša neziņa. No acīm ritēja asaras. Viņai gribējās palikt pilnīgi vienai. Un viņa zināja, ka ir vajadzīga Timo.