- Pagaidiet! Timo pēkšņi iesaucās, un viņa balss izklausījās aizžņaugta un aizsmakusi. Vai var izglābt vēl vienu?
- Tikai ātri. Artāks nepacietīgi mīņājās. Sargs drīz atjēgsies.
Pēc brīža Artāks bija izlaidis laukā kādu meiteni no gūsta blakus Timo alai. Meitene izskatījās pārbiedēta un nelaimīga. Viņa likās Santanas vienaudze. Meitene bija ļoti skaista. Viņai piemita kaut kas no elfu izskata tādas pašas koši zaļas, lielas acis, tikai mazāk slīpas, tāda pati maiga ādas krāsa un smalka seja, graciozas un vieglas kustības. Meitenei bija gari, gaišbrūni un cirtaini mati. Viņa bija tērpusies zaļganbrūnā, padilušā tērpā.
- Tā ir Lendisa, Timo ierunājās ar savādu maigumu un raizēm balsī, un viņa acis iemirdzējās. Meitene nostājās Timo blakus un pieķērās viņam pie rokas. Viņa ir pa pusei elfene. Viņu te iemeta tāpēc, ka portesieši viņu noturēja par meiteni no leģendas. Lendisa bija kopā ar mums pie Kristāla upes. Vēlāk portesieši viņu sameklēja un sagūstīja. Kad viņa pateica, ka nav īstā, viņi nenoticēja un atveda uz šejieni tikai tāpēc, ka viņa ir tāda ne īsti cilvēks, ne elfs. Sajaukums.
Tagad Santana saprata, par ko Timo bija raizējies, un priecājās, ka blakus Timo visu laiku bijusi Lendisa.
- Mums tomēr jāsteidzas, ierunājās Timo, cenzdamies
saņemties.
>
Arī pārējie attapās.
- Aiziet! Skrienam! iesaucās Artāks, un viņi metās prom pa akmens eju, tad augšup pa kāpnēm un laukā no tumšās klints.
Viņi apstājās tikai tad, kad bija nonākuši virszemē. Aizelsušies, bet laimīgi, viņi ieelpoja svaigo gaisu un atviegloti smaidīja.
Tad Santana sadrūma un vaicāja:
- Vai kādam ir priekšlikums, kā lai tiekam prom no salas?
Visi mulsi saskatījās.
Aizsmakušā balsī ierunājās Moja:
- Tu esi Safīru meitene, Santana. Tev taču ir medaljons, vai ne?
- Jā, ir, meitene atbildēja.
- Iedod to man! Moja prasīja, un Santana, neko nesaprotot, pasniedza viņai savu medaljonu ar čūsku un safīra aci.
- Vai zini, kāpēc te ir attēlota čūska? Moja vaicāja, un Santana papurināja galvu. Viņai tiešām nebija ne jausmas. Pirms daudziem simtiem gadu… Moja iesāka, …kad elfi dzīvoja pie pašu radītā avota, viss bija labi. Tad sāka ierasties cilvēki, un elfiem vajadzēja atrast veidu, kā aizstāvēties. Elfi uzbūra jūrasčūsku ar safīrzaļām acīm: tā dzīvoja Safīru avota dzīlēs un to sargāja no nelūgtiem viesiem. Tomēr čūska izauga neticami liela, un avotā tai kļuva par šauru. Elfi izdomāja avotu paslēpt mežā, klinšu ielokā un radīt tādu burvestību, lai tikai viena meitene, kurai būs šis medaljons, spētu atrast avotu. Drošības labad viņi atļāva avotā dzīvot kaut kam skaistam un mierīgam nimfai. Bet pašu jūrasčūsku elfi izlaida okeānā, sieva stāstīja.
- Čūska te vēl ir? Artāks gribēja zināt.
- Ir, Moja pasmaidīja. Un ne viena vien. Un tikai tev, Santana, ir iespēja tās izsaukt.
- Izsaukt? neticīgi pārjautāja Santana.
- Tieši tā. Ar medaljonu.
- Bet… kā? meitene nesaprata.
- Nāciet līdzi! Moja aicināja.
Viņi aizgāja līdz krastam, apstājās uz klints malas virs ūdens. Santana sekoja Mojas norādījumiem un izstiepa roku, kurā turēja medaljonu. Safīra acs atmirdzēja viļņos, un drīz vien tā sāka mirdzēt kā smalks, koši zaļš stars, kas sazarojās daudzos sīkākos stariņos un ieurbās okeānā līdz pat dzīlēm.
Santana noelsās: tas bija tiešām neparasti.
Pēc brīža ūdens sakustējās un pacēlās viļņi. Santana, tāpat kā pārējie, atkāpās tālāk no stāvā krasta un ieplestām acīm vēroja mutuļojošo ūdeni. Vienīgi Moja ar vieglu smaidu bezbailīgi nekustējās un lūkojās lejup okeāna viļņos.
Un tad gaisā uzvirmoja šļakatas un liels vilnis. Ūdens visus samērcēja. Gan Santana, gan klusā Lendisa pārsteigti iespiedzās.
No okeāna izlīda milzīgi… zvēri. Jūrasčūsku ķermenis bija klāts ar melnām zvīņām, kas kustoties zaļgani mirdzēja. Čūskas bija tiešām garas. Tām bija lielas, safīrzaļas acis.
- Tas tik ir kaut kas! noelsās Artāks.
- Neticami, nomurmināja Santana.
- Satriecoši! smaidīja Moja. Aiziet, ejam! viņa aicināja un pa mazu, akmeņainu taciņu sāka kāpt lejā uz krastu. Mums taču nav daudz laika, vai ne? sieva uzsauca, kad pamanīja, ka pārējie kā sastinguši lūkojas čūskās un nekustas.
- Pareizi, piekrita Artāks, sapratis, ka Santana un Timo ir pārāk nespēcīgi un noskumuši, lai paši kaut ko pasāktu.
Artāks steidzās lejā. Santana viņam sekoja.
Bija atpeldējušas trīs jūrasčūskas. Santana nomurmināja, ka kopā ar Timo sēdīsies uz vienas čūskas, un Artāks ar neizdibināmu žestu tam piekrita. Lendisa apsēdās līdzās Mojai.
Jūrasčūsku ķermenis bija gluds un spēcīgs, tās paklausīgi un nekustīgi gaidīja. Timo uz čūskas uzrāpās pirmais, tad pasniedza roku un palīdzēja Santanai. Meitene bailīgi iebrida ūdenī un centās uzrausties čūskai mugurā.
- Neuztraucies, es tevi turu, Timo drošināja.
Santana apsēdās priekšā. Sēdēt šīs čūskas mugurā bija
ērti, pat droši. Santana apvija rokas ap čūskas slapjo, slideno kaklu, cerot, ka no tā nenoslīdēs, un Timo satvēra meitenes vidukli.
- Vai visi gatavi? moži uzsauca Moja.
Visi atbildēja apstiprinoši, taču bez tās sajūsmas, kāda bija Mojai.
Santanai aizmiglojās skatiens, kad viņa iedomājās, cik līksms tagad būtu Rods. Viņu vienmēr aizrāva viss jaunais un nezināmais, un viņš nekad ne no kā nebaidījās.
- Nu tad aiziet! Turieties cieši! Moja brīdināja.
Tas bija kaut kas neticams! Lielā ātrumā čūskas šāvās uz priekšu, slīdot pa ūdens virsmu. Ceļinieku mati plīvoja, sejā sitās ūdens šļakatas, kas viņus pilnībā izmērcēja. Tomēr neviens vairs nejuta bailes, un pat skumjas pazuda.
Santana pamanīja, ka ir iestājies vakars. Debesis bija purpursarkanas, un okeāns grima zeltā. Rietošās saules stari spīdēja sejā, un čūskas mirdzēja vēl vairāk.
- Uz kurieni mēs dodamies? vaicāja Timo.
- Un uz kurieni vajag? atvaicāja Moja.
- Uz Marmora klinšu pilsētu, Santana atbildēja, tad apstulba.
Kā gan jūrasčūskas viņus vedīs pa sauszemi? Droši vien krastā apstāsies.
- Ļoti labi, Moja pasmaidīja. Tur ir upes, vai ne?
- Laikam, domīgi atbildēja Santana.
- Jā, ir, iestarpināja Artāks. Lielākā ir Burbuļupe.
- Tieši tā, Moja nebeidza smaidīt. Ļoti labi. Tūlīt mēs ienirsim, turieties!
- Ko? Santana iespiedzās. Kur ienirsim?
- Neaizmirsti, ka šīs čūskas ir brīnumainas, mīklaini atteica Moja.
- Turies, Santana, kaut kas notiek, aiz muguras nočukstēja Timo un satvēra viņu ciešāk.
- Ak vai! Santana novaidējās.
Arī pārējos pārņēma panika, vienīgi Moju ne.
Un tad ūdens sāka šnākulot un mutuļot un čūskas ienira
5 » >
dziļumā. Santana bailēs aizturēja elpu un paspēja ieraudzīt tumšzilo okeāna dzelmi, tad arī viņa pazuda zem ūdens. Ūdens pārvērtās milzīgos, gaišzaļos burbuļos, un viss izplūda.
VĒL VIENS ZAUDĒJUMS
Acīs ņirbēja baltu, gaišzilu, pelēku un zaļganu krāsu jūklis. Visapkārt nemitīgi burbuļoja un mutuļoja ūdens.
Santana sprauslodama izlīda sausumā, ievilka pamatīgu malku gaisa, izberzēja acis un paraudzījās apkārt. Viņi bija kādas upes krastā. Straume nebeidza mest nemierīgus viļņus un lielus burbuļus. Pamazām iznira pārējie ceļinieki purinādamies un elsodami.