- Kā mums tas izdevās? Santana nespēja saprast, kā gan čūskas varēja nonākt līdz šai upei, ienirstot okeānā, kas atradās tālu no Marmora klintīm.
- Tā ir burvestība, pasmaidīja Moja.
Tas bija tik neparasti! Santana nespēja iedomāties, kā citādi viņi spētu tikt prom no Nāru salas. Viņa pateicīgi noglaudīja tuvākās čūskas galvu; tās spoži zaļās acis sastapās ar meitenes skatienu. Pēc tam visas trīs čūskas cita pēc citas ieslīdēja ūdenī un pazuda baltu putu mutulī.
Santana, Artāks, Timo, Moja un Lendisa izrāpās krastā un centās izgriezt slapjās drēbes, lai tās nepilētu. Visi jutās noguruši un piekusuši, taču laimīgi par to, ka ir izdevies veiksmīgi nokļūt Marmora klintīs. Gribējās ātrāk tikt sausumā, siltumā un atpūsties.
- Ejam pie Matveja, nomurmināja Artāks.
Viņš gāja pa priekšu. Puisim pievienojās Moja, kura arī zināja ceļu. Santana sekoja viņiem. Pienāca Timo.
- Nespēju noticēt, ka mēs tiešām esam prom, Timo pasmaidīja, un viņa acis iemirdzējās.
- Žēl, ka tev nācās to visu pārciest manis dēļ, skumji nopūtās Santana, un viņas balss aizlūza, bet meitene saņēmās un neļāva asarām ritēt pār vaigiem.
- Beidz sevi vainot, Timo aizrādīja. Tā nebija tava vaina. Tu taču nezināji, ko tas medaljons nozīmē, vai ne?
- Nezināju gan…
- Nu re! Tagad viss būs labi. Viss ir beidzies, Timo teica. Ja nu tā būtu… Nekas nebija beidzies. Santanai priekšā vēl bija smagas pārdomas un grūta izšķiršanās. Meitene bija apjukusi. Viņa negribēja nevienu sāpināt, tomēr nāksies sarūgtināt vai nu Timo, vai Artāku.
- Gan jau viss būs atkal labi, Timo atkārtoja. Tu jau zini, kāds bija Rods drosmīgs un pozitīvs. Viņš gribētu, lai mēs ar viņu lepojamies, nevis skumstam.
- Jā, tev taisnība, Santana apņēmīgi nočukstēja.
Drīz vien viņi sasniedza Matveja mājas. No tās izsteidzās
Tesa un Nena, un arī pats vecais mags.
-Mammu! sajūsmināti iespiedzās abas meitenes un steidzās pie Mojas, kura tās laimīgi samīļoja.
- Nāciet iekšā, jūs taču esat pilnīgi slapji! iesaucās Matvejs, un visi devās uz patīkamo silto, gaišo māju.
Uzvilkuši siltas drēbes, nomazgājušies un paēduši vakariņas, ceļinieki jutās lieliski. Virtuvē neapklusa sarunas gan par Safīru avotu, gan par cietumu. Ar labiem vārdiem tika pieminēts Rods, un Santana atkal nodrebēja, nespējot iedomāties Timo ģimeni bez vienmēr smaidīgā, ķircinošā Roda un viņa aizrautīgajiem smiekliem…
Mazā Nena devās gulēt pirmā, drīz vien arī Tesa, Moja, Lendisa un Matvejs.
Santana izgāja laukā, Matveja pagalmā, pie Bultas, piespiedās pie sava zirga un iegremdēja rokas zīdainajās krēpēs.
-Ak, Bulta! viņa nočukstēja. Ja tu zinātu… Ja tu varētu palīdzēt… Es nezinu, ko darīt.
Santana nopūtās. Viņa nojauta, ka arī Artāks pēc Timo ierašanās ir sasprindzis.
- Santana!
Meitene pagriezās un centās pasmaidīt. Viņa tumsā ieraudzīja Timo.
- Ko tu te viena dari? Timo šķita norūpējies.
- Tāpat vien, atnācu apciemot Bultu, Santana izvairīgi atbildēja.
- Arī es pēc viņas biju noilgojies, Timo sacīja un noglaudīja ķēves purnu.
- Kur ir tavs Dimants, Timo? Santana pēkšņi atcerējās. Un Roda Ziemelis? meitenes balss nevilšus notrīcēja, izrunājot Timo brāļa vārdu. Ko briesmoņi izdarīja ar jūsu zirgiem?
- Neuztraucies, Timo nomierināja meiteni. Ketans apsolījās viņus aizvest mājās.
- Tad jau labi, atviegloti nomurmināja Santana.
Kādu laiku viņi vēl stāvēja nakts tumsā un klusi sarunājās, atceroties senākus laikus un cerot, ka nākotne būs gaiša. Uzlēca mēness un piepildīja dārzu ar gaišu, bālu gaismu.
- Man tik ļoti žēl… Santana nočukstēja, bet Timo neļāva viņai pabeigt.
- Es zinu. Bet mums visiem tas ir jāpārdzīvo.
Santana piespiedās draugam, un viņš aplika roku meitenei ap pleciem. Un tā draugi kādu brīdi stāvēja un klusēja.
Beidzot bija jāiet gulēt, jo abiem ļoti nāca miegs. Matveja mājās viss bija kluss un tumšs.
Santana noskumusi, samulsusi un diezgan nelaimīga iegāja mazā istabiņā, kur nakšņoja kopā ar Lendisu. Cik vien klusi iespējams, meitene apgūlās. Viņai izdevās aizmigt tikai uz rīta pusi.
Santana iegāja virtuvē, kur ļaudis brokastoja. Meitene nebija izsalkusi, tāpēc no brokastīm atteicās. Viņa noskatīja pie galda sēdošos kāda trūkst.
Artaka te nebija.
- Kur ir…? meitene iesāka, bet tad apklusa.
Tesa saprotoši un nopietni pašūpoja galvu. Tātad Artāks tiešām bija prom.
Santana nodūra skatienu un izsteidzās pagalmā. Pār vaigiem ritēja asaras. Kāpēc Artāks bija aizgājis? Tā ir viņas vaina. Pati sev bija iestāstījusi, ka ar Artāku kopā nepaliks, un neskaitāmas reizes to bija skaidrojusi arī pašam Artākām. Kāpēc viņa tā darīja? Senāk Artāku tas neuztrauca, bet tagad, kad ieradās Timo… Artākām noteikti bija grūti vērot Santanu un Timo viņu atkalredzēšanās prieku, sarunas un tagad jau arī kopīgas bēdas.
Meitene iešņukstējās. Ko viņa bija izdarījusi? Viņa jau no paša sākuma uzvedās un rīkojās nepareizi, tāpēc pieļāva šo kļūdu. Tagad meitenei tik ļoti vajadzēja kādu, kas mierinātu, uzmundrinātu.
- Santana!
Meitene aši notrauca asaras, nopūtās un pagriezās. Tesa bija vēl saprotošāka un līdzjūtīgāka nekā iepriekš.
- Paklau, Tesa ierunājās un uzlika roku uz Santanas pleca. Šeit esmu vienīgā, kura apjauš, kas īsti ar tevi ir noticis. Es laikam nekad nespētu tā satuvināties ar bruņinieku, un man bija grūti to pieņemt, bet tagad redzu, cik daudz viņš tev nozīmē. Un… lūdzu, piedod, ja kaut ko esmu sabojājusi mūžīgajos ķīviņos ar Artāku.
- Beidz! Santana papurināja galvu. Tu neesi vainīga. Ķīviņi nebija nopietni, drīzāk uzjautrinoši. Mums visiem.
- Jā, domīgi nomurmināja Tesa. Bet es ticu, ka tu Artāku satiksi. Tu viņam nozīmē daudz. Viņš tevis dēļ ir gatavs uz visu, pat dzīvību atdot. Tā ka viss noteikti būs labi.
- Ir vēl kaut kas Timo. Man jāpaliek pie viņa, Santana drūmi murmināja.
- Kā tad tā? Ko? Tesa izbrīnā sastinga. Viņas izbrīns samulsināja arī Santanu. Kāds Timo ar to sakars?
- Nu… Santana iesāka, bet pēkšņi apstulba.
- Jūs taču esat labākie draugi, vai ne? Es jau saprotu, cik viņam ir grūti, bet kāds tam sakars ar Artāku? Tesa jautāja.
Santana apjuka: kā lai paskaidro Tesai pārdomas par to, vai viņa un Timo tiešām ir tikai draugi? Patiesībā meitene pat nespēja iedomāties sevi un Timo kā… pāri. Tas būtu smieklīgi. Viņi ir labākie draugi… Kaut kas bija mainījies. Viņa un Timo gan bija kļuvuši tuvāki, gan arī mazliet atsvešinājušies.
- Paga, paga, Tesa pārjautāja. Tu domā tu un Timo? Nu nē, viņa pasmaidīja. Nē, nē, par to gan tev nav jāuztraucas.
- Varbūt, nedroši novilka Santana. Kāpēc tu par to esi tik droša?
Tesa sarāvās un stostoties atbildēja:
- Es nezinu… Man vienkārši likās… Kopš jūs esat pārradušies… Viņš un Lendisa…
- Lendisa? Santana pārjautāja un apstulba.
- Tās bija tikai manas domas, Tesa taisnojās.
- Lendisa, Santana atkārtoja. Vai tiešām tas var būt? Grūti tam noticēt.
- Jūs laikam tūlīt dosieties mājup, vai ne? Santanu no pārdomām iztraucēja Tesa, aši mainījusi sarunas tematu. Viņai nepatika iejaukties citu dzīvē.