- Es nezinu, atbildēja Santana.
- Mana mamma teica, ka tas notiks drīz pēc brokastīm.
- Tava mamma? pārsteigti atvaicāja Santana. Kāds gan Mojai ar to sakars?
- Jā, viņa sacīja, ka palīdzēšot jums tikt līdz mājām. Tas esot viņas pienākums, Tesa paskaidroja. Pa to laiku mēs paliksim pie Matveja, un vēlāk mamma atgriezīsies pie mums. Matvejs mums ir ļoti labs un sens ģimenes draugs, un viņš ar prieku atļāva mums dzīvot pie viņa. Šajā pilsētā mūsu mamma ir uzaugusi, un daudzi viņas draugi dzīvo šeit.
- Tas ir jauki. Santana mazliet pasmaidīja.
Drīz vien viņi devās ceļā. Santana, Timo un Lendisa atvadījās no Matveja, Tesas un Nenas.
Uz atvadām Matvejs ieskatījās Santanai acīs un apsolīja:
- Drīz viss tavā dzīvē nostāsties savā vietā.
- Kaut nu tā būtu! Santana nomurmināja.
* * *
Sākumā Santana sadrūma par to, ka gājiens būs ļoti garš, jo viņiem bija tikai viens zirgs Bulta. Tomēr Moja atrada citu ceļu, un viņi līdz Sarkanajām klintīm nonāca neticami ātri.
Pie sarkanbrūnajiem kalniem viņi uz bridi apstājās. Santana izskatījās ļoti drūma šoreiz tam par iemeslu bija Rubīnu alas, melnās čūskas un baisais, nezināmais rūcējs, kas viņus sagaidīja. Moja bija nolēmusi iet tieši caur alu labirintu, un tas Santanu nepavisam neiepriecināja.
Viņa visu dienu bija klusējusi. Meitene jutās briesmīgi. Šķita, ka viņa nespēj uztvert apkārtni, tā likās izplūdusi un neskaidra. Meitene juta sāpes, skumjas un nožēlu un dusmojās uz sevi, jo bija pieļāvusi tik milzīgu kļūdu.
Bieži atmiņā uzplaiksnīja Roda smaidīgais tēls, tas lika sirdij sažņaugties. Meitene ilgojās pēc kāda, kam varētu pieglausties, kas viņu nomierinātu un mazinātu sāpes un bēdas. Un šis kāds bija viņu pametis…
- Klau, Moja! ierunājās Timo, nervozi vērodams Santanu. Varbūt labāk tiešām neiet caur Rubīnu alām?
Santana bija paspējusi viņam izstāstīt par piedzīvojumiem Rubīnu alās un citur. Arī Timo savukārt bija izpaudis to, kā viņiem gājis pie Kristāla upes. Izrādījās, kristāls tur bija tieši tā teikts leģendā. Tomēr portesieši nevienu Sēlas leģendu nezināja un arī par šo bija padzirdējuši tikai nedaudz; tāpat viņi nezināja, ka kristāls pamanāms tikai agrā rītausmā, saulei austot.
- Nē, nē, Moja nevērīgi atteica, un Santana pamanīja viņas sejā apmierinātu smaidu. Vai tad es neesmu burve, ko? Un palīdzēšu, kā vien varu.
Moja aizrautīgi knibinājās ap savām krellēm un savādiem medaljoniem, kaut ko klusi murminādama. Pēc brīža sieva apmierināti pasmaidīja un moži uzsauca pārējiem:
- Aiziet, dodamies!
Santana un Timo pārmija nedrošus skatienus. Vienīgi Lendisa izskatījās diezgan mierīga.
Cits pēc cita viņi aiz Mojas ielīda tumšajā, sarkanīgajā Rubīnu alu labirintā.
- Nepieskarieties rubīniem! satraukti čukstēja Santana.
Pēkšņi Moja apstājās un zemā, draudīgā balsī kaut ko sāka murmināt pie sevis. Balss kļuva arvien skaļāka un biedējošāka, līdz apklusa, un alas sienās atbalsojās draudīga atbalss.
Visi stāvēja kā sastinguši, izbiedēti no baisajām, nesaprotamajām burvestībām.
Un tad Moja strauji noliecās un pagrāba no zemes sauju rubīnu. Santana novaidējās.
Pēc mirkļa viņi izdzirdēja draudīgo, baiso rūcienu, kas nodārdēja visās alās un atskanēja ausīs kā biedējošs lāsts.
Mojas sejā, visiem par lielu pārsteigumu, parādījās apmierināts smaids.
Drīz vien zemi satricināja vairāki rūcieni un rībieni.
- Kas tas bija? čukstēja Timo.
Zeme turpināja rībēt, un rūcieni neapklusa. Un tad plašajā ejā izskrēja kāds… zvērs. Tas izskatījās pēc asinssarkanas ķirzakas ar lielām, melnām acīm. Milzu ķirzaka bija ļoti gara, un tās galva skāra pat alas griestus.
- Kas… ellē… tas ir? izdvesa Timo.
- Tā ir Rubīnu alu ķirzaka, pavisam mierīgi atbildēja Moja.
- Un ko tai vajag no mums? Timo vaicāja.
- Vai arī mums no tās? nomurmināja Santana.
- Ķirzaka darīs to, ko mēs gribēsim, Moja meitenei uzsmaidīja, un baisais, milzīgais zvērs kā piekrītot dobji ierūcās.
Viņi izgāja laukā atpakaļ dienasgaismā, un ķirzaka sekoja. Moja beidzot paskaidroja notikušo. Viņiem bija tikai viens zirgs, tādēļ burve bija nolēmusi sagādāt līdzekli, ar ko visiem pārvietoties daudz ātrāk.
- Ar to tur? Timo uzmeta šaubīgu skatienu ķirzakai, kas gaišajā saulē mirkšķināja lielās, melnās acis, bet projām nebēga.
- Tieši tā, Moja bija neparasti līksmā garastāvoklī.
- Ieņemsim vietas!
Tā nu pavisam drīz visi, diezgan samulsusi un nedroši, sēdēja ķirzakas mugurā, kura lieliem soļiem ātrā gaitā devās uz priekšu apkārt Sarkanajām klintīm. Priekšgalā sēdēja Moja un Lendisa, bet Santana ar Timo pašā aizmugurē, turklāt atmuguriski pret pārējiem un ar skatu uz mežiem un klintīm, no kurām viņi attālinājās. Tikmēr Bulta rikšoja blakus, izbaudīdama brīvo, vieglo skrējienu bez smaguma mugurā.
Ceļot ar milzīgo ķirzaku bija diezgan savādi un mazliet neērti, tomēr tas paātrināja gaitu.
Santana ar tukšu un tumšu skatienu raudzījās tālumā un neizdvesa ne skanas.
Galva likās smaga, un sirds pilna.
- Paklau, Santana! Timo ierunājās, smagi nopūties.
- Man kas jāsaka.
- Mm, nepacēlusi acis, meitene nomurmināja.
- Tas ir svarīgi. Man visu laiku ir bail tev to atklāt. Bet tagad vairs nedrīkst vilcināties. Laikam esmu pārāk ilgi kavējies…
Santana ieinteresēti paskatījās uz Timo.
- Es… es nezinu, ar ko lai sāk… Timo, kā juzdamies neērti, nodūra galvu. Redzi, lieta tāda… Lendisa…
- Lendisa, Santana atkārtoja un nevilšus aizturēja elpu. Vai tiešām Tesai bija taisnība?
- Lieta tāda, ka mēs ar Lendisu cietumā ļoti sadraudzējāmies. Tur bija grūti. Tiešām. Un tik vientuļi. Zini, es būtu sajucis prātā, ja man nebūtu neviena, ar ko parunāt… Timo drūmi iesmējās. Lai nu kā, Lendisa bija ļoti nelaimīga. Viņa ne ar vienu nerunāja. Tu pat nezini, cik daudz viņa ir pārdzīvojusi. Viņai vairs nav ne vecāku, nekā. Vienīgi pie elfiem Lendisa vēl var justies labāk, tomēr viņa nav īsta elfene. Jā… tad vēl tie portesieši ar viltus apsūdzību. Tieši tāpēc Lendisa tagad ir tik noslēgta un klusa. Viņai ir bail no cilvēkiem. Un cietumā es biju vienīgais, ar ko viņa sarunājās. Tās bija garas, patīkamas sarunas… Un es… Viņa… Timo atsāka stostīties.
- Tu viņai esi ļoti pieķēries, vai ne? Santana palīdzēja.
- Laikam gan, Timo pamāja ar galvu. Jā, tā ir. Un es…
Patiesībā man tiešām šķiet, ka es… es vinu mīlu.
> ' >
- Tev tā šķiet? mulsi nočukstēja Santana, mazliet pasmaidījusi.
- Nē. Tas ir, jā. Tā patiešām ir. Tā pavisam noteikti ir. Es vairs nevaru iedomāties, kā dzīvot bez viņas. Es… Timo apklusa un vainīgi paskatījās uz Santanu.
Meitene neticīgi papurināja galvu. Tas atviegloja viņas sirdi, tomēr neatrisināja lielāko problēmu.
Timo satraukti vēroja Santanu un nedroši satvēra viņas plaukstu. Puisis domāja, ka meitene jūtas atstumta, atraidīta.
- Kāpēc tu to nepateici agrāk?
- Ko?… Es… Es baidījos. Es nezināju, kā tu to uztversi. Un biju tik laimīgs tevi atkal satikt. Redzēt, ka vismaz tev viss patiešām ir labi. Gribēju mazliet nogaidīt. Lūdzu, piedod, ja tas tevi sāpina.
- Ak, Timo! Santana skumji nopūtās. Es nedusmojos. Es priecājos par tevi. Pat ļoti.