- Vai tiešām? Timo neticēja.
- Tiešām, Santana pamāja ar galvu. Tikai… Žēl, ka es to nezināju jau iepriekš. Un tāpēc sagudroju nez ko. Es pie visa esmu vainīga, jau no paša sākuma visu sabojāju.
- Par ko tu runā? brīnījās Timo. Pēkšņi viņam bija pilnīgi skaidrs viss, kas nomāca draudzeni.
- Ā! Timo izdvesa un iepleta acis. Artāks, vai ne?
Santana spēja tikai pamāt ar galvu, asaras ritēja pār
viņas vaigiem.
- Ak, Santana! Piedod, lūdzu! Timo nočukstēja. Tu domāji, ka es…? Tā ir mana vaina.
- Es visu sen esmu sabojājusi, Santana skumji nošūpoja galvu un Timo izstāstīja, kā bija pretojusies Artākām tāpēc, ka viņš bija bruņinieks.
- Dažreiz noteikumus nākas pārkāpt, Timo klusi, bet apņēmīgi sacīja.
Tagad viņš ļoti labi saprata Santanu un bija ar mieru palīdzēt un darīt visu, lai draudzene atkal būtu laimīga.
- Bet ja nu ir par vēlu? Santana nočukstēja.
- Nekad nav par vēlu. Timo ieskatījās meitenei acīs. Tev viņš ir jāatrod. Tūlīt pat.
- Bet'kur? Un kā?
- To mēs izdomāsim. Es apsolu, teica Timo, un Santana, aizkustināti iešņukstējusies, viņu apskāva.
BALTĀ DŪJA
Ķirzaka turpināja ceļu. Santana saprata, ka pamazām viņi tuvojas Ziedu zemei. Meitene visu laiku juta nemieru. Gribējās satikt Artāku pēc iespējas ātrāk. Visas pārējās problēmas likās atrisinātas Safīru avots bija drošībā, Timo bija laimīgs. Tagad viņam bija Lendisa, un viņš atbalstīja gan Santanu, gan Artāku. Par Rodu Santana centās šobrīd nedomāt.
Kur lai meklē Artāku? Meitenei nebija ne mazākās nojausmas.
- Nomierinies, Santana, Timo sacīja.
- Mēs kaut ko izdomāsim, piebilda Lendisa un uzsmaidīja.
Lendisa izrādījās tiešām jauka, viņai piemita elfiem raksturīgais miers, un viņai izdevās mazliet nomierināt Santanu.
Pienāca pusdienlaiks. Viņi turpat uz ķirzakas muguras apēda kaut ko no Matveja iedotā. Pēc tam Timo un Lendisa iegrima klusā sarunā, bet Santana domīgi skatījās tālumā, vēroja debesis, kur starp izplūdušiem, baltiem mākoņiem spīdēja silti saules stari. Spožā gaisma bija žilbinoša. Un tad viņa kaut ko pamanīja, samiedza acis: vai parādība ir īsta vai tikai acu māns? Cik varēja noprast, tas bija putns neliels un balts.
Tas strauji laidās lejup tieši pie Santanas. Tikai tad, kad putns jau bija rokas stiepiena attālumā, viņa attapās un noliecās. Kāpēc gan putns lido viņai virsū?
Baltais putns nosēdās Santanai pretī. Mazajā, strupajā, tumšajā knābītī atradās sarullēta pelēkbrūna papīra lapa. Putns brīdi raudzījās meitenē ar gudrām, tumšām acīm, tad savicināja spārnus un atkal pacēlās debesīs.
Drebošiem pirkstiem Santana atritināja lapu un aizturēja elpu.
Tā bija vēstule. Lai gan tā bija diezgan īsa, meitene to lasīja ilgi. Viņa mācēja lasīt, taču ne pārāk labi; lasīt viņai bija iemācījusi Timo mamma. Santana atcerējās, kā viņa kopā ar Timo centās saprast sarežģītos simbolus un zīmes…
Santanas rokas drebēja. Viņa lasīja atkal un atkal, cenšoties aizturēt asaras, kas dažbrīd gribēja izspraukties. Tomēr līdz ar skumjām viņa juta arī patīkamu prieku.
Mīlā Santana!
Piedod, ka pametu Tevi. Bet tas laikam man bija jādara. Tas bija ļoti grūti tici. Tomēr Tu pati nebeidzi atkārtot par bruņinieku un zemnieku problēmu. No sākuma mani tas neuztrauca. Patiesībā joprojām neuztrauc. Tomēr tad atgriezās Tavs draugs Timo, un tagad ir skaidrs, ka varbūt Tev ir taisnība mums nevajag palikt kopā. Vairs nesaprotu, vai esmu Tev vajadzīgs. Es redzēju jūs abus tai naktī, kad mēs atgriezāmies, un apjautu, cik jūs esat tuvi. Varbūt tiešām labāk padzīvot šķirti ? Lai arī cik grūti tas būtu. Ceru, Tu to spēsi saprast.
Es Tevi nekad neaizmirsīšu un mīlēšu vienmēr.
Artāks
Santana nopūtās un beidzot atrāvās no vēstules. Viņa gribēja sevi iepļaukāt. Un ne vienu reizi vien. Viņa visu bija sabojājusi. Jau no paša sākuma viņa bija visu padarījusi grūtāku, un tagad par to nācās ciest ne tikai viņai, bet arī viņas dārgākajam cilvēkam.
Pēkšņi Santana cerīgi pasmaidīja. Baltais putns… Kā gan viņa to neiedomājās? Tā taču bija cukurdūja!
Meitenei aizrāvās elpa. Ūdenskritums…
- Es zinu, kur viņš ir, Santana nočukstēja. Ja tikai nav par vēlu…
Timo un Lendisa cerību pilni pagriezās pret meiteni.
- Tev jādodas turp, sacīja Timo.
- Tūlīt pat, piebalsoja Lendisa.
- Jā! Santana satraukti pamāja ar galvu, bet nekustējās ne no vietas. Jā.
- Nu tad ej! Timo pasmaidīja un Santanu vieglītēm pastūma.
* * *
Drīz vien Santana sēdēja Bultas mugurā un mežonīgā ātrumā auļoja atpakaļ uz Sarkano klinšu pusi. Meitene bija ātri pateikusi Mojai, ka viņai jādodas atpakaļ. Timo un Lendisa apsolījās sievai visu paskaidrot sīkāk.
Santana steidzās. Sirds bija sajūsmas un laimes pilna. Tūlīt, tūlīt visam jānostājas savā vietā.
Bulta šķita sapratusi saimnieces steigu un noskaņojumu, jo auļoja tik ātri, kā sen nebija auļojusi. Vējš plivināja Bultas krēpes un Santanas matus, tos apspīdēja jau rietošās saules stari.
Skrienot Santana uzmeta skatienu savai plaukstai uz pirksta rotājās elfu dāvātais gredzens ar safīru. Meitene nesaprata, vai tā ir tikai ilūzija vai arī dārgakmens tik tiešām mirdz spožāk nekā parasti. Tas viņu iedrošināja šķita, ka no safīra staro drosme un mierinājums: viss būs labi.
Drīz vien Sarkanās klintis bija sasniegtas un viņa iejāja mežā, kur vajadzēja būt ūdenskritumam.
- Aiziet, aiziet, Bulta! Santana satraukti murmināja, lai gan zirgs jau tā skrēja, cik ātri spēja.
Ķēve lēca pāri nokritušiem stumbriem un krūmiem un līkumoja starp kokiem. Santanas sirds drudžaini sitās. Kaut nu nebūtu par vēlu…
Lūdzu, lūdzu, lūdzu, meitene domās atkārtoja.
Kad ausīs beidzot atskanēja ūdenskrituma pazīstamā dunoņa un šalkoņa un Santana ieraudzīja sudrabpelēkās klintis, viņa nervozi iekoda lūpā.
Līdzko Bulta sasniedza nelielā ezera krastu, Santana nolēca no vēl skrienoša zirga, ieripoja zālē, metās uz priekšu, aizelsusies sasniedza ūdenskritumu un palūkojās uz visām pusēm.
Likās, ka sirds lūzīs.
Te neviena nebija.
Bija tikai ūdenskritums un pāris cukurdūju, kas laidelējās kopā ar šļakatām. Saulesstari mirdzēja ūdenī kā zelts.
Santana vairs nevarēja izturēt: asaras izlauzās no acīm un ritēja pār vaigiem.
- Kāpēc, kāpēc? meitene čukstēja. Kāpēc viņa bija visu sabojājusi? Kāpēc visam jābeidzas tā?
Santana apsēdās krastā un satvēra galvu rokās. Ko tagad darīt? Trūka spēka. Viņa varētu palikt tepat. Vēl ilgi, ilgi. Palikt te, neko nedarīt, neko nedomāt… Dzīve šķita apstājusies, zaudējusi krāsas, prieku, jēgu.
- Vai tu meklē mani?
Santana sarāvās un pielēca kājās. Meitene nespēja tam noticēt. Viņa nedroši un ļoti lēnām pagriezās un ieraudzīja Artāku staltu, mierīgu, smaidīgu kā vienmēr.
- Artak, viņa nočukstēja.
- Tu mani atradi. Tu tomēr atnāci.
- Skrēju, cik ātri varēju. Santana spēra soli puisim tuvāk. Vai atceries, ko teica elfi, dāvājot mums safīru gredzenus? Tie palīdzēšot mums atrast īsto ceļu un īsto vietu.
Artāks pamāja ar galvu un pienāca pavisam klāt meitenei.
- Te nu es esmu, turpināja Santana. Te ir mana īstā vieta. Kopā ar tevi.
Santanai pēkšņi likās, ka visas raizes un nelaimes izgaist bez pēdām. Viņa atkal bija laimīga un tik viegla, it kā varētu pacelties gaisā un lidot.