- Es nevaru bez tevis dzīvot, Santana, Artāks klusi sacīja.
- Es bez tevis arī ne. Bet es… es nezinu, vai esmu to pelnījusi, meitene murmināja. Esmu tik daudz tevi sāpinājusi…
- To aizmirsti. Artāks apskāva Santanas vidukli. Tagad nekas mūs vairs nevarēs šķirt. Es mīlu tevi, viņš teica, un meitenei šķita, ka visa pasaule apkārt sagriežas.
- Es arī tevi mīlu, Santana nočukstēja.
Artāks viņu piekļāva sev klāt, un meitene juta, ka tagad tiešām viss būs labi.
* * *
Pēc kāda laika viņi abi zirgos devās uz rietumiem, lai caur Rietumaustrumu mežu nonāktu Portesā pie Artaka ģimenes.
- Tev vairs nav jābaidās, Artāks mierināja Santanu, kura uztraucās par kaimiņvalsts apmeklēšanu. Nimfa tev jau teica portesieši par avotu ir aizmirsuši. Tie, kas bija devušies to meklēt, noteikti ir pie Marmora klintīm apjukuši. Es domāju, ka viņi atgriezīsies Portesā un šo starpgadījumu ātri aizmirsīs. Tik ilgi, kamēr vien medaljons ir drošībā, portesieši avotu vairs nemeklēs un Sēļu neapdraudēs. Un arī tevi ne. Sēlas leģendas portesiešiem nav jāzina. Tās ir šēliešu dārgums un īpašums.
Santana bija aplikusi medaljonu ap kaklu un paslēpusi zem visām drēbju kārtām. Tagad Safīru avots bija tikai viņas rokās.
Nomaļa lauka malā pie paša meža viņi pārlaida nakti un nākamajā rītā agri turpināja ceļu. Cauri mežam jaunieši devās pa kādu taciņu un nesatika ne kentaurus, ne satīrus.
- Vajadzētu gan pie viņiem nokļūt, Artāks iespurdzās, un pierādīt tam vecajam, pārgudrajam Dorisam, ka viņam nebija taisnība par tevi.
Santana pasmaidīja. Tā nu tiešām bija satīrs Doriss bija kļūdījies, jo bija pārliecināts, ka Santana nav Safīru avota leģendas meitene. Bet re, kā! beigās tomēr bija gan. Vienīgi Artāks par to nešaubījās jau no paša sākuma.
Ap pusdienlaiku viņi atrada paslēpto pazemes eju, kas veda uz Artaka ģimenes pagrabiem. Santana beidzot atviegloti nopūtās: šeit viņa jutās drošībā.
Šoreiz ceļš cauri pagrabiem likās daudz īsāks. Varbūt tāpēc, ka viņiem nebija īpaša iemesla steigties.
Kad abi beidzot iznāca virszemē un dienasgaismā, vakars vēl nebija pienācis un saule tikai grasījās rietēt. Pagalmā viņi satika Delu, kurš ceļinieku zirgus aizveda uz staļļiem.
Artāks satvēra Santanas plaukstu, un viņi lēni un mierīgi soļoja līdz ieejas durvīm. Tās atvēra Lēra.
- Ā, Artāks un Santana! Apsveicu ar veiksmīgu atgriešanos! Meitenes acīs Santana pamanīja kaut ko savādu uztraukumu, mulsumu.
- Jā, mēs esam atpakaļ, Artāks sacīja.
- Nāciet iekšā! kalpotāja aicināja.
Līdzko viņi iegāja, no kādas istabas atskanēja līksma, skaļa, Santanai sveša balss:
- Artak, vai tas esi tu?
Artāks strauji apstājās un sastinga. Viņš uzmeta neko nesaprotošu skatienu Lērai, kura tikai nevarīgi nošūpoja galvu un paraustīja plecus.
Pēc mirkļa pie viņiem straujā, cēlā gaitā piesteidzās meitene skaistā, garā, sarkanā kleitā ar bronzas krāsas diegu izšuvumiem. Meitenei bija patīkami gaiša āda, gari, melni, cirtaini mati un lielas, skaistas, brūnas acis. Ieraudzījusi Artāku, viņa atplauka smaidā, lai gan pats Artāks stāvēja kā sastindzis un neticīgi lūkojās pretī.
- Artak, kas viņa ir? Santana klusi pajautāja, mulsi vērodama puisi un svešo, skaisto un, pēc visa spriežot, bagāto meiteni. Viņa noteikti ir no bruņinieku aprindām.
- Es? svešā bija dzirdējusi jautājumu un uzlūkoja Santanu ar kritisku un augstprātīgu skatienu. Es, meitenīt, esmu Artaka līgava.
* * *
Santana neticīgi lūkojās svešajā meitenē un nespēja neko aptvert.
- Kā…? Nē, tas nevar…! Santana murmināja.
Artāks bija pilnīgi satriekts. Brīdi valdīja mulsinošs klusums, līdz puisis beidzot izdvesa:
- Trišella? Ko tu te dari?
Svešās meitenes skatiens šaudījās no Artaka uz Santanu un aizdomīgi pētīja viņu joprojām sadotās rokas. Santanai Trišella nepatika. Viņa izskatījās pēc… īstenas portesietes bagāta, lepna. Un tāda, kas vienmēr panāk savu. Santana satraukti aizturēja elpu. Ja Trišella tik tiešām ir gatava uz visu, tad… Varbūt Santanai uzreiz vajadzētu padoties? Ko gan Santana var iesākt pret šo bagāto, skaisto meiteni?
- Es atgriezos pie tevis, Artak, Trišella atbildēja.
- Bet… Kāpēc? Artāks nesaprata.
- Es toreiz tevi pametu. Tagad esmu atpakaļ. Esmu sapratusi savu kļūdu, sacīja Trišella un pienāca tuvāk Artākām.
Santana neticīgi nošūpoja galvu. Kā tas var būt? Meitene izņēma plaukstu no Artaka rokas un mazliet atkāpās.
- Santana! Artāks pagriezās pret meiteni un lūdzoši nočukstēja. Es nezinu, kas… Es nesaprotu…
- Reiz tu gribēji mani precēt. Vai atceries? Trišella Artākām atgādināja, veltīdama Santanai pašapmierinātu smīnu.
- Trišella! Artāks iesaucās. Tas bija sen, un tas laiks ir pagājis.
- Ko tu runā, Artak? nevainīgā balsī atvaicāja Trišella.
Santana izsteidzās laukā no mājas. Viņa dzirdēja, ka
Artāks viņu sauc, bet Trišella puisi aiztur.
Santana nonāca plašajā pagalmā un skrēja tik ilgi, kamēr bija pārliecināta, ka neviens viņu vairs neredz. Vajadzēja apdomāties. Meitene nonāca skaistā dārzā ar daudzām akmeņainām taciņām, kas veda uz lielu, apaļu strūklaku. Saule pamazām rietēja, un dārzs slīga oranžīgā pustumsā, kas visu padarīja tik skaistu un brīnumainu.
- Santanas jaunkundz, vai viss kārtībā?
Meitene strauji pagriezās un ieraudzīja dārznieku Delu. Viņa pamāja ar galvu un novērsās. Dels brīdi satraukti uz meiteni noraudzījās, tad atgriezās pie saviem darbiem.
Santana apsēdās uz strūklakas malas un skumji nopūtās. Kāpēc atkal radušies jauni sarežģījumi? Kāpēc gan jāuzrodas tai sasodītajai Trišellai? Tieši tagad, kad Santana beidzot jūtas tik ļoti laimīga!
Meitene atkal nezināja, ko darīt. Trišella noteikti nepadosies. Ko gan te var pasākt vienkārša lauku meitene?
Kāpēc Artāks nebija pastāstījis, ka viņam bijusi līgava? Meitene neticīgi nošūpoja galvu. Vai tiešām tas bija tik sens notikums? Varbūt labāk vajadzētu padoties un piekāpties uzreiz? Un nepazemoties Trišellas priekšā.
- Labvakar, Santana, atskanēja pazīstama balss.
Tā bija Artaka vecmāmiņa Livija.
- Labvakar, Santana skumji atbildēja.
- Kas noticis? Livija apsēdās meitenei blakus. Vai tas ir Trišellas dēļ?
Santana smagi nopūtās.
- Ak, mīļā! Livija norūpējusies pasmaidīja un noslaucīja meitenes asaras. Ko gan tu tā pārdzīvo?
- Es… Santana iesāka, bet samulsusi apklusa. Kas tā Trišella īsti ir?
- Ak! tagad nopūtās Livija. Viņas vārds ir Trišella ro Šēria. Zini, man viņa nekad nav patikusi. Arī Nivitei ne. Un mazā Ane vispār viņu nevar ciest, Livija iespurdzās, un pat Santana pasmaidīja. Viņa dzīvo kaimiņu mājās ļoti turīgā ģimenē. Trišella ir vienīgais bērns, tāpēc viņa ļoti izlutināta.
-Vai taisnība, ka viņa ir Artaka… līgava? Santana nejaudāja izrunāt šo vārdu: līgava.
- Pirms pāris gadiem kādā no izjādēm Artāks viņu ieraudzīja un neprātīgi iemīlējās; tā mēdz notikt. Bet tā bija tikai pusaudžu aizraušanās. Un par līgavu… Tur nu Trišella mazliet pārspīlē. Reiz Artāks viņai pateica, ka labprāt viņu precētu, un Trišella toreiz viņu atraidīja, kaut arī Artāks to drīzāk bija domājis kā joku. Tas bija sen. Tici, ka nekā nopietna tur nav.
- Bet kāpēc viņa tagad ir te?
- Viņa ieradās pirms pāris dienām. Livija saviebās. Jo padzirdējusi, ka Artāks ir devies meklēt Safīru avotu un kļuvis par šēlieti. Trišella tam vienkārši netic: viņas pienākums esot vest mūsu Artāku pie prāta, vecmāmiņa nicīgi noņurdēja. It kā tā būtu viņas darīšana! Trišellas ģimenē esot radušās problēmas ar naudu, tāpēc mums vajadzēšot viņu atbalstīt un viņai palīdzēt. Un tā nu viņa ir te. Tāda nu ir Trišella, tur neko nevar mainīt.